Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
LV portālam regulāri tiek iesūtīti lūgumi pēc e-konsultācijas par paternitātes apstrīdēšanas iespējām. Jautājumos izklāstītās dzīves situācijas lielākoties atklāj līdzīgu ainu. Lai gan ir zināms, ka dzimšanas apliecībā norādītā persona nav bērna bioloģiskais tēvs, paternitāte nav gadiem ilgi tikusi apstrīdēta, tikmēr bērna māte ir iesniegusi prasības pieteikumu par uzturlīdzekļu piedziņu faktiski sveša bērna uzturam. Visbiežāk situācija vairs nav labojama un uzturlīdzekļi ir jāmaksā. Šoreiz sniedzam plašāku ieskatu, ko paredz likums, ja ieraksts dzimšanas reģistrā veikts pēc paternitātes pieņēmuma. Kādos gadījumos to iespējams apstrīdēt? Vai tiesa var noraidīt prasību par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu, ja DNS ekspertīze apliecina, ka bērns ir cēlies no cita vīrieša?
Atbildot uz jautājumu, kā anulēt ierakstu par tēvu dzimšanas reģistrā, vispirms ir svarīgi zināt, uz kāda pamata ir noteikta paternitāte bērnam. Šim faktam ir būtiska nozīme, jo likumā noteiktie paternitātes apstrīdēšanas nosacījumi atšķiras, ja bērns piedzimis, mātei esot laulībā, un paternitāte noteikta automātiski pēc paternitātes pieņēmuma vai ja bērns piedzimis ārpus laulības un paternitāte ir atzīta brīvprātīgi, vecākiem iesniedzot kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā.
Kas ir paternitātes pieņēmums, noteikts Civillikuma 146. panta otrajā daļā. Proti, tas nozīmē, ka par tēvu bērnam, kurš piedzimis sievietei laulības laikā vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi, laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, uzskatāms bērna mātes vīrs. Savukārt, ja bērns piedzimst minētajā 306 dienu periodā pēc laulības šķiršanas, bet sieviete jau ir stājusies jaunā laulībā, uzskatāms, ka bērns ir dzimis jaunajā laulībā.
Ja paternitāte ir noteikta pēc paternitātes pieņēmuma, vienīgā iespēja anulēt šādu ierakstu dzimšanas reģistrā ir tiesas lēmums. To paredz Civillikuma 148. pants, kurā teikts: “Paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt tiesā. Paternitātes pieņēmuma apstrīdēšana ir samērojama ar bērna tiesībām uz identitāti un stabilu ģimenes vidi.”
Turklāt, lai apstrīdētu paternitātes pieņēmumu, nedrīkst vilcināties. Jāpatur prātā, ka likumdevējs ir noteicis ne tikai personu loku, kas ir tiesīgs celt šāda veida prasību, bet arī ierobežojumu, cik ilgā laikā paternitātes pieņēmumu var apstrīdēt.
Personu loks, kas ir tiesīgs apstrīdēt paternitātes pieņēmumu, ir noteikts Civillikuma 149. pantā. Paternitātes pieņēmumu, ievērojot Civilprocesa likuma 246. panta noteikumus, ir tiesīgs apstrīdēt:
Svarīgi atzīmēt, ka laulība nav šķērslis apstrīdēt paternitāti bērnam. Tiesības celt prasību par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu šīm personām ir neatkarīgi no tā, vai bērna vecāki vēl joprojām ir laulāti, vai arī viņu laulība ir šķirta vai atzīta par neesošu.1
Tāpat tiesība apstrīdēt paternitātes pieņēmumu ir personiska. Tā nepāriet uz mirušā mantiniekiem. Izņēmums ir, ja persona pati ir cēlusi šādu prasību tiesā un mirusi pirms tiesas lēmuma pieņemšanas. Tādā gadījumā mantinieki celto prasību var turpināt.
Civillikuma 149. pants paredz būtisku ierobežojumu apstrīdēt paternitātes pieņēmumu – divu gadu termiņu prasības celšanai. Šis termiņš nav atjaunojams.
Izvērtējot LV portālam iesūtītos jautājumus, var secināt, ka tas ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem, apstrīdot paternitātes pieņēmumu. Vienai daļai bijušo laulāto pat nav strīda par to, ka bērns nav cēlies no mātes šķirtā vīra, taču dzīves steigā dokumentu sakārtošana tikusi atlikta un likumā noteiktais divu gadu termiņš ir notecējis. Tādos gadījumos jādomā, kā tiesā pierādīt, ka divu gadu termiņš tomēr vēl nav beidzies. Teorētiski pastāv iespēja par saviem līdzekļiem veikt DNS ekspertīzi un divu gadu termiņu skaitīt no dienas, kad saņemti testa rezultāti. Tomēr jāņem vērā, ka tas ir ne tikai dārgi, bet arī negarantē rezultātu.
Vecākiem nav izpratnes par to, ka tikai ierakstam dzimšanas reģistrā, nevis bioloģiskajai izcelsmei ir tiesiska nozīme.
Augstākās tiesas senāts 2009. gada 28. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-23/2009 ir paudis atziņu, ka ekspertīžu ar DNS metodi rezultātu uzzināšanas brīdis nevar būt par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanas termiņa tecējuma sākumu, ja bērna mātes vīrs jau krietni agrāk pamatoti uzskatīja, ka bērns nav cēlies no viņa: “Lai gan [..] jēdziens “uzzināja” ar skaidru noteiktības pakāpi [..] attiecināms vienīgi uz brīdi, kad tēvs tiek noteikts pēc ekspertīzes ar DNS metodi, Civillikuma 149. panta pirmā daļa nerunā par šādu neapstrīdamu ziņu iegūšanu, bet gan par pietiekami pamatotu šaubu rašanos. [..] Civillikuma 149. panta pirmās daļas normas piemērošanai precīzs uzzināšanas datums nav jānoskaidro, un pietiek arī ar konstatējumu, ka, apstrīdot paternitātes pieņēmumu, bērna tēvs vismaz divus gadus jau zinājis, ka bērns nav cēlies no viņa.”2
1. piemērs. Bērna bioloģiskā izcelsme nav izšķiroša, ja nokavēts divu gadu termiņš
2015. gadā veikta DNS ekspertīze apliecina, ka dzimšanas apliecībā ierakstītā persona nav 2007. gadā dzimušās meitas bioloģiskais tēvs. Neskatoties uz to, tiesa noraida prasību par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu. Lietas izskatīšanas gaitā tiesa konstatē, ka šaubas par bērna izcelsmi bijušas jau pirms bērna piedzimšanas, kad prasītājs vairāk nekā 9 mēnešus uzturējies Īrijā, taču bērna māte atteikusies no ekspertīzes. Tiesas ieskatā to, ka prasītājs faktiski sevi neuzskatīja par bērna tēvu, netieši apliecina arī tas, ka vairāk nekā 7 gadus viņš nav labprātīgi maksājis uzturlīdzekļus un interesējies par bērnu. Savukārt apstāklis, ka bērna māte atteikusies no pārbaudes un prasītājs dzīvo ārzemēs, nav attaisnojošs arguments, kāpēc paternitātes pieņēmums netika apstrīdēts likumā noteiktajā termiņā līdz 2009. gadam. Cita starpā lēmums pamatots ar bērna tiesībām uz identitātes saglabāšanu un tiesisko noteiktību.
Visbiežāk “juridiskie” tēvi sāk interesēties par to, kā apstrīdēt paternitāti, kad pastkastītē saņemta pavēste par uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam. Diemžēl arī LV portālam iesūtītie jautājumi liecina, ka vecāku vidū nav izpratnes par to, ka tikai ierakstam dzimšanas reģistrā, nevis bioloģiskajai izcelsmei ir tiesiska nozīme.
Līdz ar to atbildētāja argumenti tiesā par “pamatotām šaubām, vai bērns ir cēlies no viņa, tāpēc prasībai par uzturlīdzekļu piedziņu nepiekrīt”, netiks ņemti vērā. Tāpat šādos gadījumos tiesa nevar izpildīt lūgumu “noteikt paternitāti”, nozīmējot DNS ekspertīzi, jo paternitāte jau ir noteikta. Lai iebilstu pret likumā noteiktajā kārtībā reģistrēto paternitāti, ir ceļama prasība tiesā par paternitātes apstrīdēšanu, kas nav saistīta ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu.
Līdz ar to, ja dzimšanas reģistrā ierakstītā persona neko nav darījusi, lai šo faktu mainītu, uzskatāms, ka viņa ar pašreizējo situāciju ir mierā un apzināti uzņemas visas no Civillikuma izrietošās vecāku aizgādības institūta tiesības un pienākumus, tai skaitā pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus bērna uzturam.
2. piemērs. Iebildumi par paternitāti neatbrīvo no uzturlīdzekļu došanas pienākuma
Māte ir iesniegusi prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu 12 gadus vecās meitas uzturam no bijušā laulātā, kas ierakstīts dzimšanas apliecībā kā bērna tēvs pēc paternitātes pieņēmuma. Atbildētājs tiesai norāda, ka nav bērna bioloģiskais tēvs un tāpēc prasībai nepiekrīt. Tā kā atbildētājs 12 gadus nav likumā noteiktajā kārtībā paternitātes pieņēmumu apstrīdējis, tiesai nav pamata apšaubīt paternitātes faktu un tā lemj par uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam.
3. piemērs. Nesakārtotas attiecības liedz saņemt sociālo atbalstu
Kā tēvs bērnam pēc paternitātes pieņēmuma dzimšanas apliecībā ierakstīts mātes bijušais vīrs, ar ko bērna dzimšanas brīdī laulība vēl nebija oficiāli šķirta. Nonākot finansiālās grūtībās, sievietei pašvaldība atsaka sociālo atbalstu, norādot, ka bērnam ir tēvs, no kura jāpiedzen uzturlīdzekļi. Tā kā vīrietis vairākus gadus nav mēģinājis celt prasību tiesā par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu, tiesai nav pamata apšaubīt paternitātes faktu un tā lemj par uzturlīdzekļu piedziņu bērna uzturam.
Dzīvē gadās visādi – laulības tiek šķirtas, veidojas jaunas attiecības, kurās piedzimst bērni. Ja iepriekšējo laulību nav pagūts savlaicīgi šķirt un vecākiem jau bērna dzimšanas brīdī ir skaidrs, ka dzimšanas reģistrā automātiski tiks ierakstīts bērna mātes vīrs, kas nav bērna bioloģiskais tēvs, likums paredz iespēju apiet sarežģīto paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanas procedūru, paternitāti atzīstot trīspusēji.
Paternitātes pieņēmums nav spēkā, ja paternitāte atzīta civillikuma 155. panta astotajā daļā noteiktajā kārtībā. Proti, ja, reģistrējot bērna piedzimšanu, tiek pievienots bērna mātes, bērna mātes vīra un bērna bioloģiskā tēva personīgi iesniegts kopīgs iesniegums dzimtsarakstu nodaļai vai dzimtsarakstu nodaļai adresēts iesniegums, uz kura notariāli apliecināts iesniedzēju paraksta īstums. To sauc par trīspusējo paternitātes atzīšanu, kas ir bezmaksas pakalpojums.
Būtiski uzsvērt, ka trīspusējā paternitātes atzīšana ir iespējama, tikai veicot bērna piedzimšanas reģistrāciju. Ja, reģistrējot bērna piedzimšanu, kāda no trīs pusēm neatrod laiku ierasties vai nepiekrīt šādam risinājumam, kā bērna tēvs tiks reģistrēts bērna mātes vīrs. Tādā gadījumā mainīt ierakstu dzimšanas reģistrā par bērna tēvu jau varēs tikai tiesas ceļā likumā noteiktajā kārtībā un termiņā.
Turpinājumā par brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanas iespējām.
1 Z. Pētersone. Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.–60.1 nodaļa). Prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. Tiesu namu aģentūra, Rīga, 2012., 77. lpp.
2 Turpat, 79. lpp.
