Saskaņā ar Civillikuma 994. pantu par nekustamā īpašuma – zemes un būvju (ēku) – īpašnieku atzīstams tikai tas, kurš par tādu (īpašnieku) ir ierakstīts zemesgrāmatā. Atbilstoši Civillikuma 1067. pantā noteiktajam īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās, tā ka sadalīts vienīgi tiesību saturs, ir kopīpašuma tiesība.

Arī kopīpašuma gadījumā par nekustamā kopīpašuma īpašniekiem, attiecīgās domājamās daļās, atzīstamas tikai tās personas, kuras par tādām ir ierakstītas zemesgrāmatā.

Savukārt, darījumus ar nekustamo īpašumu ir tiesīgas veikt tikai tās personas, kuras atbilstoši Civillikuma 994. panta regulējumam ir ierakstītas par īpašniekiem zemesgrāmatā.

Kopīpašuma dalīšana ir iespējama tikai un vienīgi starp īpašniekiem, resp., ja nepilsonis nav kā īpašnieks ierakstīts zemesgrāmatā, tad pats par sevi jau arī nepastāv kopīpašums un tā dalīšana.

Kopīpašuma, ja tāds pastāv, izbeigšanas (dalīšanas) veidi ir noteikti Civillikuma 1075. pantā: gadījumā ja kopīpašnieki nevar vienoties par tās veidu, tad tiesa, raugoties pēc dalāmā priekšmeta īpašībām un lietas apstākļiem, vai nu piespriež katram no kopīpašniekiem reālas daļas, uzliekot, kad vajadzīgs, viena daļai zināmus servitūtus par labu otra daļai, vai atdod visu lietu vienam kopīpašniekam, ar pienākumu samaksāt pārējiem viņu daļas naudā, vai noteic lietu pārdot, izdalot ieņemto naudu kopīpašnieku starpā, vai arī izšķir jautājumu ar lozi, it īpaši tad, kad jāizšķir, kam no kopīpašniekiem paturēt sev pašu lietu un kas no viņiem apmierināms ar naudu.

Jānorāda, ka kopīpašuma dalīšanā ir ievērojams Civillikuma 968. pantā nostiprinātais zemes un ēku (būvju) vienotības princips, kas nozīmē to, ka, dalot kopīpašumu, nav pieļaujams vienam īpašniekam nodot īpašumā zemi, bet otram – ēkas (būves).