Atbilstoši Civillikuma 1793. pantam prasījumi var pāriet no agrākā kreditora uz jauno kreditoru ar cesiju, kura notiek:

1. pēc likuma, bez agrākā kreditora gribas izteikuma;
2. pēc tiesas sprieduma;
3. pēc tiesiska darījuma, vienalga, vai kreditors to noslēdzis uz likumiska pienākuma pamata vai labprātīgi.

Civillikuma 1801. pants noteic, ka cesijas līgumu starp prasījuma atdevēju kreditoru (cedentu) un to personu, kam to atdod (cesionāru), var noslēgt jebkādā formā. Parādnieka piekrišana, pret kuru prasījums vērsts, nav vajadzīga, un cesija ir spēkā, pat ja viņš neko par to nezina. Lai arī parādnieka piekrišana nav nepieciešama, tomēr atbilstoši Civillikuma 1804. pantam agrākais kreditors, neraugoties uz cesiju, vēl joprojām par tādu tiek uzskatīts līdz laikam, kamēr cesionārs nav dabūjis apmierinājumu no parādnieka vai nav cēlis pret to prasību, vai vismaz nav tam pienācīgā kārtā par cesiju paziņojis. Līdz tam pašam laikam parādu var arī samaksāt cedentam, kā arī noslēgt ar viņu izlīgumu, un tāpat viņam paliek arī prasības tiesība. Tādējādi, kamēr parādniekam nav paziņots par cesiju, parādnieks var savu saistību pildīt pret iepriekšējo kreditoru.

Attiecībā uz jautājumā aprakstīto piedāvāto atmaksas grafiku norādāms, ka saskaņā ar 1427. pantu pie tiesiska darījuma būtības pieder tā taisītāja gribas izteikums, bet divpusējā vai vairākpusējā darījumā vajadzīgs visu tā dalībnieku saskanīgs gribas izteikums. Kamēr griba nav vēl izteikta, tai nav nekāda tiesiska spēka. Savukārt atbilstoši Civillikuma 1428. pantam gribu var izteikt vai nu noteikti, vai klusējot. Noteikti gribu var izteikt vai nu ar vārdiem, mutiski vai rakstiski, vai ar zīmēm, kam ir vārdu nozīme. Griba ir izteikta klusējot, kad tā izpaužas bez tieša mērķa izteikt gribu taisni šajā izpratnē. Darbībai, kas uzskatāma par klusējot izdarītu gribas izteikumu, jābūt tādai, lai no tās varētu droši secināt tādas gribas esamību. Līdz ar to, ja konkrētajam darījumam nav noteikts gribas izteikuma veids (Civillikuma 1429. p.), tad gribu var izteikt arī klusējot. Atbilstoši Civillikuma 1536. pantam vienas vien puses uzaicinājumam noslēgt līgumu nav saistoša spēka, pat ja tam būtu pievienots arī noteikts apsolījums, un tādēļ, iekams otra puse nav šo apsolījumu pieņēmusi, viņa var ņemt to atpakaļ. Tātad, kamēr otra puse šo piedāvājumu nebija pieņēmusi, tikmēr parādniece nevarēja uzskatīt, ka pušu starpā ir nodibināta šāda attiecība, proti, ka saistību var izpildīt vairākos maksājumos. Ņemot vērā minēto, pušu starpā varētu pastāvēt strīds, vai maksājumu grafiks ir pusēm saistošs.

Civillikuma 1806. panta pirmā un otrā daļa paredz, ka cesionārs gan neiegūst ar cesiju vairāk un lielākas tiesības, nekā bijušas cedentam, bet pats prasījums pāriet uz viņu ar visām pie tā piederīgām un cesijas brīdī jau pastāvošām tiesībām, pat arī tad, ja tās būtu pamatotas uz personīgu labvēlību pret cedentu, ciktāl par tām nav tieši noteikts izņēmums no šā noteikuma. Vēl nenomaksātie prasījuma procenti, ja tie nav tieši pielīgti, arī pāriet uz cesionāru. Tas, vai cesionārs ir tiesīgs prasīt nokavējuma procentus un līgumsodu, ir atkarīgs no konkrētā aizdevuma līguma, proti, kādas tiesības bija pielīdzis cedents, kā arī no tā, kādā apmērā parādnieks jau ir izpildījis savas saistības. Papildus attiecībā uz saistības izpildījumu norādāms, ka saskaņā ar Civillikuma 1843. pantu, ja kāds samaksā tikai daļu no sava parāda, tad viņa maksājumu vispirms ieskaita vēl nenomaksātos procentos, pēc tam kapitāla dzēšanai un tikai pēc tam līgumsoda dzēšanai, ja vien kreditors nav bijis ar mieru pieņemt maksājumu tieši tikai uz kapitāla rēķinu un par to kvitējis. Citāda vienošanās par līgumsoda dzēšanas kārtību nav spēkā. Saskaņā ar likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 21. pantu līgumiem, kuri noslēgti līdz 2013. gada 31. decembrim un kuros ietverts pienākums maksāt līgumsodu, ja šo līgumu darbība turpinās pēc 2014. gada 1. janvāra un līdz 2014. gada 31. decembrim par tiem nav celta prasība tiesā, ar 2015. gada 1. janvāri ir piemērojami grozījumi Civillikuma 1716., 1717. un 1722. pantā par līgumsoda noteikumiem un grozījumi Civillikuma 1843. pantā par parāda samaksas kārtību. Tātad kreditoram kopš 2015. gada 1. janvāra ir pienākums piemērot Civillikuma 1716. panta trešo daļu, kas noteic, ka līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par 10 procentiem no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra. Vienlaikus, ja ar līgumsodu tiek prasīti arī procenti, līgumsoda apmērs tiek ierobežots arī ar Civillikuma 1722. panta pirmo daļu, kas noteic, ka līgumsodu par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var prasīt tikai tādā apmērā, kādā tas pārsniedz prasīto procentu summu, kas radusies pēc neizpildes iestāšanās brīža.

Attiecībā uz citiem kreditora izvirzītiem prasījumiem ir nepieciešams izvērtēt pušu starpā noslēgto līgumu, proti, vai šāda tiesība kreditoram ir pielīgta. Ja šāda tiesība nav pielīgta, tad kreditoram nav nekādas tiesības piedzīt no parādnieces šādus izdevumus. 

Noslēgumā norādāms, ka tiesiskais stāvoklis konkrētajā situācijā var būtiski atšķirties virknes faktisko apstākļu dēļ, no kuriem izriet, kādas tiesību normas ir piemērojamas konkrētajam dzīves gadījumam. Tāpēc Jums būtu ieteicams apsvērt nepieciešamību vērsties pēc juridiskās palīdzības, lai apzinātu atbilstošāko risinājumu konkrētajam gadījumam.