Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi vecāki, kas ierakstīti bērna dzimšanas apliecībā, gan māte, gan tēvs, uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, taču šie pienākumi nemazinās, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem. Ja vecāki dzīvo šķirti, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Neskatoties uz to, ka bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību, kuras īstenošanai no otra vecāka parasti tiek prasīti uzturlīdzekļi), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē, ka tādus svarīgus jautājumus, kur bērns dzīvos, kur mācīsies u. tml., māte nevar izlemt vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Pat ja viens no vecākiem pieņem lēmumus attiecībā uz bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, otram vecākam ir tiesības iebilst un aizstāvēt savas un bērna tiesības. Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Savukārt situācijā, ja viens no vecākiem, nesaņemot otra vecāka piekrišanu, ir pārcēlies ar bērnu uz dzīvi ārvalstīs, tad otram vecākam ir tiesības nekavējoties sniegt tiesā pieteikumu par bērna atpakaļatdošanu. Šo jautājumu regulē gan Eiropas Savienības regula Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, gan Hāgas 1980. gada konvencija par bērna nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem. Tomēr jāuzsver, ka šīs tiesības ir izmantojamas nekavējoties. Ja vecāks izlems rīkoties pēc kāda laika – kad bērns jau būs iedzīvojies jaunajā vidē, būs jāņem vērā, ka bērna interesēm – psiholoģiskajai attīstībai un materiālajai labklājībai – piespiedu atgriešanās dzimtenē pie emocionāli sveša tēva, iespējams, neatbilst.   

Jebkurā gadījumā, ja vecāki nav rakstiski (notariāla akta formā) vienojušies par to, ka vienam no vecākiem (šajā gadījumā – bērna mātei) ir atsevišķa aizgādība pār bērnu, tad šim vecākam nav tiesību bez otra vecāka piekrišanas mainīt bērnam dzīvesvietas valsti. Tikai tad, ja vecāki ir noteikti vienojušies par to, ka viens no vecākiem drīkst ar bērnu pārcelties uz dzīvi ārzemēs, bērnu drīkst izvest no valsts. Ja vecāki nevar vienoties par bērna pārcelšanos uz dzīvi ārzemēs, tad tam no vecākiem, kurš vēlas ar bērnu pārcelties uz dzīvi ārzemēs (šajā gadījumā – mātei), ir jāiesniedz tiesā prasības pieteikums vai nu par atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu, vai arī par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie mātes, atļaujot bērnam dzīvot kopā ar māti ārpus Latvijas Republikas teritorijas.

Svarīgi atzīmēt, ka atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana nekādā ziņā neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u. tml.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada apkopojumā “Par tiesu praksi strīdu izskatīšanā par aizgādības (kopīgas, atsevišķas, ikdienas) un saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem bērnam” ir secināts: “Likums nenosaka prioritāti viena vai otra dzimuma vecākam attiecībā uz atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu. Tikai izvērtējot bērna psiholoģisko un emocionālo saikni ar katru no vecākiem un katra vecāka spējas un vēlmi nodrošināt bērna interesēm atbilstošus apstākļus un audzināšanu, ir pieņemams spriedums par atsevišķas aizgādības tiesību piešķiršanu vienam no bērna vecākiem. [..] Tiesas, lemjot jautājumu par atsevišķas aizgādības nodibināšanu, ņem vērā lietas faktiskos apstākļus, tas ir, pie kura no vecākiem bērns dzīvo uz prasības celšanas brīdi un kurš no vecākiem īsteno bērna ikdienas aizgādību. Attiecīgi tam no vecākiem, kurš īsteno bērna ikdienas aizgādību, ir piešķirama atsevišķā aizgādība pār bērnu, otram vecākam ir saskarsmes tiesība ar bērnu.”

Savukārt lietās par bērna dzīvesvietas noteikšanu citā valstī tiesa izvērtē, vai bērna interesēm atbilst izbraukšana no valsts, vai arī bērnam labāk palikt Latvijā. Atbildot uz līdzīgu jautājumu, zvērināta advokāte Dana Rone skaidroja: “Tas vien, ka viens no vecākiem principa pēc nevēlas, lai bērns aizbrauktu, vēl nebūs noteicošais faktors. Tiesa novērtēs tādus aspektus kā valsts drošība, vecāka legālās darba un ienākumu gūšanas iespējas, bērna iespējas turpināt izglītību un attīstību atbilstoši bērna spējām, bērna ieinteresētība pārcelties uz jauno valsti, bērna svešvalodu zināšanas vai spējas tās apgūt, konkrētie jaunās dzīvesvietas apstākļi, bērna iespējas saņemt medicīnisko aprūpi ārvalstīs, jaunā vide (piemēram, jaunā ģimene, kurā bērns dzīvos). Tie ir tikai daži no faktoriem, kurus tiesa vērtēs. Noteikti jāvērtē bērna patiesās intereses konkrētajā lietā un jāmēģina pārcelšanās vai Latvijā palikšanas procesu organizēt tādējādi, lai bērnam palīdzētu tikt galā ar šīm vecāku dzīves pārmaiņām.”

Tāpat skaidrības labad jānorāda, ka vecāki drīkst viens bez otra piekrišanas kopā ar bērniem ceļot uz ārzemēm. Tomēr ceļošana atšķirībā no dzīvesvietas maiņas ir pagaidu un īstermiņa process, turpretim dzīvesvietas maiņas gadījumā ir nodoms palikt jaunajā dzīvesvietas valstī.

Par konkrētā gadījuma risināšanu vislabāk izvērstu konsultāciju varētu sniegt zvērināts advokāts, kas praktizē ģimenes tiesību jautājumos.