Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6. panta 1. punkts noteic, ka apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no 6. panta 1. punktā minētajiem pamatojumiem.

VDAR ir noteikti seši vispārīgi tiesiskie pamati:

• piekrišana,
• līguma izpilde,
• juridisks pienākums,
• sabiedrības intereses,
• vitālo interešu aizsardzība,
• leģitīmo interešu ievērošana.

Papildus tiesiskā pamata nodrošināšanai, veicot personas datu apstrādi, ir jāievēro arī VDAR 5. pants, saskaņā ar kuru personas dati ir jāapstrādā likumīgā un pārredzamā veidā, nodrošinot godprātību pret tām personām, kuru personas datus apstrādā, kā arī personas dati jāvāc konkrētiem, skaidriem un leģitīmiem nolūkiem, un to turpmāku apstrādi neveic ar minētajiem nolūkiem nesavietojamā veidā. Līdz ar to, tikai pastāvot kādam no minētajos pantos minētajiem pamatiem, personas datu apstrāde tiek atzīta par tiesisku.

Darba vietā darbiniekam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Darba vietā darba devējam ir jārespektē darbinieka privātā dzīve. Tādējādi ir nepieciešams nodrošināt proporcionalitāti starp darbinieka tiesībām un darba devēja interesēm.

Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 29. pantā darba grupa sava atzinuma Nr. 4/2004 par personas datu apstrādi videonovērošanas veidā 25. lapaspusē norāda, ka videonovērošanas sistēmas, kuru mērķis ir darbinieku darba apjoma un kvalitātes kontrole, ir pieļaujamas tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos (atzinums atrodams tīmekļvietnē šeit).

Eiropas datu aizsardzības uzraugs videonovērošanas vadlīniju 22. lapaspusē norāda, ka darba produktivitātes uzlabošana, darba kvalitātes kontrole un pierādījumu iegūšana strīdu atrisināšanai nepamato un neattaisno darbinieku videonovērošanu (vadlīnijas atrodamas tīmekļvietnē šeit).

Arī Datu valsts inspekcija savā rekomendācijā “Personas datu aizsardzība darba vietās” norāda, ka videonovērošanas ierīces var būt izvietotas darba vietās, lai nodrošinātu cilvēku dzīvības, veselības aizsardzību un īpašuma aizsardzību, lai identificētu kaitējumu vai zaudējumu nodarītājus. Videonovērošanas ierīču ieraksti nevar tikt izmantoti citiem mērķiem, piemēram, lai kontrolētu darba veikšanas kvalitāti vai kvantitāti (skatīt 14. lpp).

Videonovērošana un audioieraksts ir jāveic, ievērojot samērīgumu. Ierīces nevar tikt uzstādītas, tikai atsaucoties uz vispārēju argumentu par iespējamiem apdraudējumiem personu dzīvībai, veselībai vai īpašuma aizsardzībai, kā arī komunikācijas prasību ievērošanu.

Par videonovērošanas un audioieraksta veikšanu darbinieki ir jāinformē skaidrā, nepārprotamā un saprotamā veidā, izvietojot vietās, kur notiek videonovērošana un audioieraksts, attiecīgas zīmes, kas ietver informāciju par videonovērošanas un audioieraksta ierīces esamību, kā arī tajās jānorāda pārziņa nosaukums vai vārds, uzvārds, adrese un paredzētais videonovērošanas mērķis un pamatojums.

Sniedzot informāciju par videonovērošanas un audioieraksta veikšanu, ir jānodrošina, lai personām būtu skaidrs, kurās vietās videonovērošana un audioieraksts tieši tiek veikts, kā arī šīs norādes nevar atrasties tālu no videonovērošanas un audioieraksta veikšanas vietas.

Papildus ir ieteicams katru darbinieku informēt individuāli (piemēram, darba līguma pielikumā, darba kārtības noteikumos), tai skaitā norādot, ka darbiniekam ir tiesības piekļūt saviem personas datiem videonovērošanas vai audioieraksta sistēmas ietvaros.

Kopumā no fizisko personu datu aizsardzības viedokļa uzskatāms, ka nav tiesiski uzstādīt videonovērošanas ierīces ar audioierakstu, ja vien normatīvie akti tieši nepieļauj to izmantošanu. Audioierakstu veikšanas mērķis ir jāvērtē atsevišķi no videonovērošanas veikšanas mērķa.