Ir saprotams, ka cilvēki vēlas uzstādīt videonovērošanu, lai aizsargātu savu īpašumu. To drīkst darīt, un, ja kameras filmē tikai konkrētās personas teritoriju privātām vajadzībām, šādai videonovērošanai Datu regulu nepiemēro. 

Pieļaujams, ka kamera ietver arī nelielu daļu publiskās telpas tieši pie īpašuma, piemēram, zālāju vai piebraucamo ceļu gar žogu (1–2 metri). Tādā gadījumā runa joprojām ir par videonovērošanu privātām vajadzībām. Tomēr šī zona nedrīkst būt tāda, kur kameras redzeslokā regulāri nonāk cilvēki. Citiem vārdiem sakot, cilvēks attiecīgajā zonā var nonākt tikai tad, ja viņš pietuvojas īpašumam ļoti tuvu, piemēram, pienāk pie žoga. 

Savukārt, ja kameras ir vērstas uz plašāku publisku teritoriju – ielu, ietvi vai citu pašvaldības īpašumu –, tā ir personas datu apstrāde, un, lai veiktu šādu videonovērošanu, privātpersonai jābūt tiesiskam pamatam. Mērķis, “lai saprastu, kādi cilvēki apgrozās mana īpašuma tuvumā”, pats par sevi nav pietiekams pamatojums personas datu apstrādei, jo tas nozīmē ilgstošu novērošanu publiskā vietā bez konkrēta, pamatota iemesla. Tāda rīcība nav samērīga un neatbilst Datu regulā noteiktajiem principiem. 

Ja cilvēkam ir konkrētas problēmas vai viņš vēlas fiksēt iespējamus noziedzīgus nodarījumus pret savu īpašumu, situāciju drīkst fiksēt un ierakstu nodot tiesībsargājošajām iestādēm. Šajā gadījumā jābūt uzstādītai arī zīmei par veikto videonovērošanu. Turpretī ilgstoša plašas publiskās teritorijas novērošana preventīvos nolūkos privātpersonai nav atļauta. Ja cilvēku satrauc sabiedriskās kārtības jautājumi, piemēram, skaļi transportlīdzekļi, trokšņošana vai kas cits ārpus privātās teritorijas, par to jāinformē attiecīgās iestādes, piemēram, pašvaldības policija. Sabiedriskās kārtības uzturēšana ir valsts un pašvaldību iestāžu, nevis privātpersonu pienākums. 

Vairāk varat lasīt Datu valsts inspekcijas sagatavotajā skaidrojumā. 

Tāpat aicinām iepazīties ar izstrādātajām vadlīnijām par videonovērošanu.