Likumprojekts paredz izdarīt grozījumus Krimināllikuma šādos pantos:

• 175.panta trešās daļas sankcijā, izsakot to šādā redakcijā: „soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas”.
• 176.panta trešās daļas dispozīcijā, izslēdzot no tās vārdus „vai ja to izdarījusi persona, kas jau agrāk izdarījusi laupīšanu vai izspiešanu vai nodarbojusies ar bandītismu, vai izdarījusi gaisa vai ūdens transportlīdzekļa sagrābšanu”. Tāpat likumprojekts paredz izdarīt grozījumus Krimināllikuma 176.panta trešās daļas sankcijā, aizstājot trešās daļas sankcijā vārdus "astoņiem līdz piecpadsmit" ar vārdiem "trim līdz divpadsmit".
• 177.panta otrās daļas dispozīcijā, izslēdzot no tās vārdus „ja tā izdarīta atkārtoti vai”. Tāpat likumprojekts paredz izdarīt grozījumus Krimināllikuma 177.panta otrās daļas sankcijā, izsakot to šādā redakcijā „soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas”.
• 269.panta pirmās daļas sankcijā, izsakot to šādā redakcijā „soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu”.

Vēršam uzmanību uz to, ka Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumos Nr.243 „Tieslietu ministrijas nolikums” Tieslietu ministrijai nav paredzētas tiesības veikt normatīvo aktu oficiālu skaidrojumu, līdz ar to Tieslietu ministrija nevar sniegt saistošus izskaidrojumus par tiesību normu piemērošanu. Tas nozīmē, ka Tieslietu ministrijai nav tiesību noteikt sodu, kāds pienāktos, stājoties spēkā likumprojektam.

Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka likumprojekta pārejas noteikumi vispārīgi nosaka, ka grozījumu nosacījumi neattiecas uz personām, kuras līdz grozījumu spēkā stāšanās brīdim ir notiesātas vai kurām sods noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu. Pārejas noteikumi gan paredz atsevišķus izņēmumus no vispārīgā principa, piemēram, no soda izciešanas paredzēts atbrīvot personas, kuras būs izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, kas ar grozījumiem pilnībā tiek dekriminalizēts; notiesātajām personām nebūs jāturpina izciest brīvības atņemšanas sods, ja attiecīgajā Krimināllikuma pantā brīvības atņemšanas sods pēc grozījumu spēkā stāšanās vairs netiks paredzēts; tiks pārtraukta konfiscētās mantas piedziņa gadījumā, ja attiecīgajā Krimināllikuma pantā mantas konfiskācija vairs netiks paredzēta.

Tāpat pārejas noteikumu 10.punkts nosaka, ka brīvības atņemšanas sodus līdz Krimināllikuma pantā paredzētajam maksimālajam sodam samazina personām, kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim ir notiesātas un izcieš brīvības atņemšanas sodu, ja tiesas piespriestais brīvības atņemšanas sods ir smagāks par maksimālo sodu, kas paredzēts Krimināllikuma pantā par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja piemērotais brīvības atņemšanas sods būtu smagāks par maksimālo soda apmēru, kāds paredzēts par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu pēc likumprojekta spēkā stāšanās dienas, tad piemērotais sods tiktu samazināts līdz Krimināllikuma pantā paredzētajam jaunajam maksimālajam sodam. Vienlaikus pārskatīt piemēroto sodu kopumā nav pamata, ja piemērotais sods joprojām atbilst soda robežām, kādas paredzētas par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu pēc likumprojekta spēkā stāšanās dienas.

Vēl vēršam uzmanību uz to, ka ar likumprojektu tiek konceptuāli mainīta līdzšinējā kriminālsodu politika, tāpēc pārejas noteikumu mērķis ir nodrošināt saprātīgu un līdzsvarotu pāreju no līdz šim pastāvošās kriminālsodu politikas uz jauno kriminālsodu politiku. Jaunā kriminālsodu politika ir vērsta uz nākotni, un ar to netiek atzīts, ka līdz šim īstenotā kriminālsodu politika ir bijusi prettiesiska.

Par satikšanās tiesībām ieslodzījuma vietās ir nepieciešams skatīt Latvijas Sodu izpildes kodeksa 45.pantu, kas paredz tiesības apstrīdēt ieslodzījuma vietas pārvaldes priekšnieka lēmumu:

„45.pants. Ar brīvības atņemšanu notiesāto satikšanās ar radiniekiem un citām personām

Ar brīvības atņemšanu notiesātajiem šajā kodeksā noteiktajā kārtībā un apjomā ir iespējas satikties ar radiniekiem un citām personām bez brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnes: īslaicīgi – uz laiku no vienas stundas līdz divām stundām, lai veicinātu sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu un atjaunošanu; ilglaicīgi – uz laiku no sešām līdz četrdesmit astoņām stundām, lai veicinātu radniecisko un ģimenes sakaru saglabāšanu.

Ilglaicīgo satikšanos laikā notiesātajam atļauts uzturēties kopā ar radiniekiem – vecākiem, bērniem, adoptētājiem, brāļiem un māsām, vectēvu, vecomāti, mazbērniem vai laulāto. Ar brīvības atņemšanas iestādes administrācijas lēmumu var tikt atļautas ilglaicīgās satikšanās arī ar citu personu, ja līdz soda izciešanas sākumam notiesātajam ar šo personu ir bijusi kopēja saimniecība vai kopīgs bērns.

Notiesātajiem, reģistrējot laulību, ar brīvības atņemšanas iestādes administrācijas atļauju papildus var piešķirt ilgstošu satikšanos līdz 48 stundām.

Notiesātajiem nav atļautas satikšanās ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs. Brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks ar lēmumu var aizliegt notiesātajam tikties ar konkrētu personu drošības apsvērumu dēļ, un šo lēmumu var apstrīdēt Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka lēmumu var pārsūdzēt administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvās rajona tiesas lēmums nav pārsūdzams.

Pēc notiesātā rakstveida iesnieguma un ar cietuma priekšnieka atļauju īslaicīgās, kā arī ilgstošās satikšanās var aizstāt ar telefonsarunām par notiesātā vai to personu līdzekļiem, ar kurām sarunas notiek.

Satikšanās kārtību un to aizstāšanu ar telefonsarunām reglamentē brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi.

Brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks izņēmuma kārtā, individuāli izvērtējot katru gadījumu, var pieņemt pamatotu lēmumu par šā panta pirmajā daļā minētās īslaicīgās satikšanās norisi brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnē, ja tas nepieciešams drošības apsvērumu vai kriminālprocesa interešu dēļ vai to lūdz apmeklētājs. Šo lēmumu var apstrīdēt Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka lēmumu var pārsūdzēt administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvās rajona tiesas lēmums nav pārsūdzams.

(14.10.1998. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.11.2004. un 14.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 11.08.2011.)”