Šāds pienākums izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/31/ES (2010. gada 19. maijs) par ēku energoefektivitāti (turpmāk – Direktīva), kas ir pārņemta Ēku energoefektivitātes likumā. Mērķis – sekmēt ēku energoefektivitātes uzlabošanu Eiropas Savienībā, ņemot vērā āra klimatiskos apstākļus un vietējās īpatnības, kā arī prasības attiecībā uz telpu mikroklimatu un rentabilitāti.

Atbilstoši Direktīvas 4. pantam dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ēkām vai ēkas daļām tiek noteiktas minimālās energoefektivitātes prasības, lai sasniegtu izmaksu ziņā optimālu līmeni. Attiecīgi - Ēku energoefektivitātes likuma 7. pants nosaka, kad ir veicama ēkas energosertifikācija:

• projektējamai, rekonstruējamai vai renovējamai ēkai, lai to pieņemtu ekspluatācijā vai pārdotu;
• ēkas daļai projektējamā, rekonstruējamā vai renovējamā ēkā, lai pārdotu šo ēkas daļu, ja tai ir paredzēta individuāla energonesēja vai siltumenerģijas uzskaite;
• ekspluatējamai ēkai, lai to pārdotu, izīrētu vai iznomātu, ja energosertifikāciju pieprasa pircējs, īrnieks vai nomnieks;
• ekspluatējamas ēkas daļai, kuras apkurināmā platība pārsniedz 50 kvadrātmetrus, lai to pārdotu, izīrētu vai iznomātu, ja energosertifikāciju pieprasa pircējs, īrnieks vai nomnieks un ja šai ēkas daļai ir individuāla energonesēja vai siltumenerģijas uzskaite;
• valsts vai pašvaldības īpašumā esošai ekspluatējamai publiskai ēkai, kuras apkurināmā platība pārsniedz 250 kvadrātmetrus;
• gadījumos, kad ēkas īpašnieks ir pieņēmis lēmumu par ēkas energosertifikāciju.

Vienlaikus ir noteikts, ka ekspluatējamas ēkas energosertifikācija nav jāveic, lai pārdotu, izīrētu vai iznomātu to ēkas daļu, kurai nav individuāla energonesēja vai siltumenerģijas uzskaites.

Vienlaikus Direktīvas 4. panta otrā daļa nosaka izņēmumus, kad var nepiemērot minimālās energoefektivitātes prasības, proti, ēku kategorijas ir šādas:

• ēkas, ko oficiāli aizsargā kā daļu no klasificētas vides vai to īpašās arhitektūras vai vēsturiskās vērtības dēļ tiktāl, cik konkrētu minimālo energoefektivitātes prasību izpilde nepieņemami izmainītu to raksturu vai izskatu;
• ēkas, kas kalpo par kulta vietām un ko izmanto reliģiskām darbībām (LV, 18.6.2010. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 153/19);
• pagaidu celtnes, ko izmanto ne ilgāk kā divus gadus, ražošanas vietas, darbnīcas un lauksaimniecības ēkas, kas nav dzīvojamās ēkas, ar zemu enerģijas pieprasījumu un nedzīvojamas lauksaimniecības ēkas, ko izmanto kādā nozarē, kuru aptver valsts nozaru nolīgums energoefektivitātes jomā;
• dzīvojamās ēkas, ko izmanto vai paredzēts izmantot vai nu mazāk par četriem mēnešiem gadā, vai arī, alternatīvi, izmantot uz ierobežotu laiku katru gadu un ar paredzamo energopatēriņu, kas ir mazāks nekā 25 % no energopatēriņa, kurš būtu vajadzīgs visa gada izmantojuma laikā;
• brīvi stāvošas ēkas ar kopējo izmantojamo platību, kas ir mazāka nekā 50 m².

 Ņemot vērā iepriekš Direktīvā ietvertos izņēmuma gadījumus, kad var tikt neveikta energosertifikācija, Ēku energoefektivitātes likuma 3. panta 2. daļa paredz, ka likuma prasības nepiemēro ēkām:

• kurām enerģiju neizmanto iekštelpu mikroklimata regulēšanai;
• kuras ir kultūras pieminekļi vai kurās atrodas kultūras pieminekļi, kā arī kultūras pieminekļu teritorijās esošām ēkām, ja likuma prasību izpilde apdraud šo kultūras pieminekļu saglabāšanu vai pazemina to kultūrvēsturisko vērtību;
• kuras projektētas un būvētas dievkalpojumiem un citām reliģiskām darbībām;
• kuras projektētas un būvētas izmantošanai tikai siltajā gadalaikā (piemēram, vasarnīcas);
• kuru kopējā apkurināmā platība ir mazāka par 50 kvadrātmetriem.
  

Ar Direktīvas tekstu ir iespējams iepazīties interneta vietnē šeit.