No apsūdzības izriet, ka piecas apsūdzētās ārstniecības personas, rīkojoties daļā gadījumu vienpersoniski, bet citos – personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās, prettiesiski organizēja un veica magnētiskās rezonanses izmeklējumus, apejot noteikto pacientu rindas kārtību, un par šīm darbībām pieņēma no pacientiem dažādas naudas summas. Savukārt sestajai apsūdzētajai, kura pildīja diagnostikas centra vadītājas pienākumus, bija celta apsūdzība par pakļautībā esošo personu prettiesisko darbību apzinātu pieļaušanu, kuras rezultātā ārstniecības iestādes kasē netika saņemta apmaksa par magnētiskās rezonanses izmeklējumiem.
Rīgas pilsētas tiesa atzina piecus apsūdzētos par vainīgiem viņiem inkriminētajās epizodēs un sodīja ar brīvības atņemšanas sodu, nosakot to nosacīti ar pārbaudes laiku, kā arī atņemot tiesības vadīt ārstniecības iestādi uz sešiem mēnešiem. Turpretī par valsts amatpersonas bezdarbību apsūdzēto personu tiesa attaisnoja, konstatējot, ka tās vaina apsūdzībā nav tikusi pierādīta.
Rīgas apgabaltiesa, izskatījusi apsūdzēto aizstāvju apelācijas sūdzības un prokurora apelācijas protestu, attaisnoja vienu no apsūdzētajām ārstniecības personām, bet pārējām noteica naudas sodu no vienas līdz piecu minimālo mēnešalgu apmērā, atņemot tiesības nodarboties ar ārstniecību uz vienu gadu. Par vainīgu tika atzīta un ar naudas sodu trīs minimālo mēnešalgu apmērā sodīta arī pirmajā instancē attaisnotā apsūdzētā persona.
Senāta ieskatā apelācijas instances tiesa kļūdaini atzinusi apsūdzētās ārstniecības personas par valsts iestādes darbiniekiem, kas nav valsts amatpersonas, jo slimnīca, kas ir valstij piederoša kapitālsabiedrība, ir uzskatāma par privāto tiesību subjektu, nevis valsts iestādi. Šajā sakarā Senāts precizēja agrāk judikatūrā izteikto atziņu par ārstniecības personas statusu un skaidroja, ka apsūdzētie, kuri strādāja šādā slimnīcā, ir bijuši iesaistīti publisko funkciju īstenošanā un tādēļ atbilst valsts institūcijas pilnvarotu personu pazīmēm. Tomēr, kā norādīja Senāts, apelācijas instances tiesa nav noskaidrojusi lietā būtiskus faktiskos apstākļus – proti, vai apsūdzētie tiem inkriminētās konkrētās darbības veikuši, izmantojot publiska uzdevuma izpildei piešķirtās pilnvaras, jo no tā ir atkarīga noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija. Turklāt tiesa nav pēc būtības izvērtējusi apelācijas sūdzībās ietvertos argumentus par to, ka trim apsūdzētajiem inkriminētās darbības nav tikušas pierādītas.
Senāts arī atzina, ka tiesa, atzīstot apsūdzēto personu par vainīgu valsts amatpersonas bezdarbībā, nav pienācīgi izvērtējusi šīs personas atbilstību valsts amatpersonas statusam Krimināllikuma izpratnē, jo tas ir atkarīgs no personai piešķirtajiem amata pienākumiem un tiesībām un nav identisks likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” noteiktajiem kritērijiem. Tiesa arī nav pamatojusi, kad apsūdzētā persona uzzinājusi par pacientu reģistrācijas kārtības apiešanu un kādas darbības tā būtu varējusi veikt prettiesiskās prakses novēršanai, kā arī cēloņsakarību ar slimnīcai nodarītajiem mantiskajiem zaudējumiem.
Lieta SKK-83/2026 (16870000615).
