Zīmīgi, ka komisijas balsojumā neviens deputāts nebalsoja pret aizliegumu. Četri deputāti balsoja par, savukārt seši izvēlējās atturēties. Šī atturība liecina par nevēlēšanos ieņemt skaidru pozīciju jautājumā, kas daudzviet Eiropā jau sen tiek uzskatīts par pašsaprotamu dzīvnieku labturības standartu. Tomēr vēl satraucošāks ir fakts, ka politiskā vilcināšanās šajā gadījumā nonāk pretrunā ne vien ar sabiedrības gaidām, bet arī ar pašas nozares ilgtermiņa interesēm.
Eiropas tirgus jau šobrīd strauji atsakās no sprostos turētu vistu olām. Arvien vairāk uzņēmumu, mazumtirgotāju un pārtikas ražotāju atsakās no sprostu olām savās piegādes ķēdēs, radot pieprasījumu pēc produktiem, kas iegūti augstākos labturības apstākļos. Tas nozīmē, ka Latvijai šobrīd ir reāla iespēja nostiprināt savas pozīcijas tirgū, modernizējot ražošanu un pielāgojoties pārmaiņām laikus. Augstāki dzīvnieku labturības standarti vairs nav tikai ētikas jautājums, tie kļūst par konkurētspējas priekšrocību un eksporta iespēju. Diemžēl katrs atliktais lēmums nozīmē arī zaudētu laiku. Kamēr Latvija vilcinās, citu valstu ražotāji investē, pielāgojas un ieņem tirgus nišas, kuras vēl šobrīd ir pieejamas. Brīdī, kad mēs būsim gatavi rīkoties, šīs priekšrocības var izrādīties zaudētas.
Tāpēc īpaši grūti saprast pretestību reformai laikā, kad tai ir gan ekonomisks, gan sabiedrisks pamatojums. Tā vietā, lai diskutētu par to, kā palīdzēt nozarei ātrāk pāriet uz modernākām un konkurētspējīgākām sistēmām, pārāk daudz enerģijas tiek veltīts esošās situācijas saglabāšanai. Šajā kontekstā ir svarīgi novērtēt tos deputātus, kuri bija gatavi paust skaidru nostāju. Kaspars Briškens, Atis Labucis, Jānis Patmalnieks un Sarmīte Ābrama balsoja par aizliegumu, apliecinot gatavību skatīties uz nozares attīstību ilgtermiņā. Komisijas sēde bija tikai viens posms likumprojekta ceļā. Izšķirošais balsojums vēl ir priekšā. Saeimai būs iespēja lemt ne tikai to, kā mēs izturamies pret dzīvniekiem, bet arī to, vai spējam laikus izmantot iespējas, ko piedāvā mainīgais Eiropas tirgus.
Sprostu reforma nav tikai dzīvnieku labturības jautājums. Tā ir izvēle starp stagnāciju un attīstību, starp vilcināšanos un gatavību izmantot iespēju, kamēr tā vēl ir mūsu rokās.
