Valsts vides dienests konstatēja, ka pieteicēja SIA „Ilpeks” tai piederošajā Greivuļu hidroelektrostacijā lieto ūdens resursus elektroenerģijas ražošanai bez ūdens resursu lietošanas atļaujas. Sakarā ar to pieteicējai tika piemērots naudas sods 500 euro par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 64.pantā paredzēto pārkāpumu – hidrotehniskās būves darbību bez ūdens resursu lietošanas atļaujas. Turklāt Valsts vides dienests pieteicējai noteica pienākumu samaksāt arī dabas resursu nodokli par ūdens resursu prettiesisku izmantošanu laikā no 2014.gada 1.janvāra līdz 2016.gada 31.decembrim desmitkārtīgā apmērā no parastās nodokļa likmes, t. i., 103 878 euro.
Pieteicēja uzskata, ka par vienu un to pašu pārkāpumu ir sodīta divreiz, tādējādi pārkāpjot dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu.
Senāts norāda, ka administratīvā pārkāpuma process un nodokļa aprēķināšanas process attiecas uz pārkāpumu vides tiesību jomā, taču uz atšķirīgiem pārkāpuma aspektiem, un šo procesu rezultātā noteiktajām tiesiskajām sekām ir savstarpēji papildinošs raksturs. Senāts nesaskata, ka būtu pastāvējuši kādi juridiski vai praktiski šķēršļi tam, lai pieteicēja varētu apzināties, ka hidroelektrostacijas darbināšana un attiecīgi ūdens resursu lietošana bez atbilstošas atļaujas var novest gan pie administratīvā pārkāpuma procesa, gan pie dabas resursu nodokļa aprēķina, piemērojot paaugstinātu nodokļa likmi. Tiesiskais regulējums šajā ziņā bija pilnīgi skaidrs, un nebija nekāda pamata paļauties, ka kāds no likumā paredzētajiem maksājumiem varētu netikt piemērots.
Senāts arī norāda, ka izskatāmajā lietā piemērotās tiesiskās sekas nav pārmērīgas to kumulatīvās ietekmes dēļ, jo īpaši paturot prātā to atšķirīgo mērķi un konkrētā gadījuma apstākļus. Proti, pieteicēja bez atļaujas, tātad nekontrolēti un neierobežoti ilgu laiku – divu gadu garumā – izmantojusi ūdens resursus, un šādai rīcībai ir ietekme uz vidi. Nodokļa aprēķinā ņemts vērā izmantotā ūdens daudzums un likumā tieši noteiktā nodokļa likme. Savukārt administratīvā pārkāpuma lietā pieteicējai nav piemērots maksimālais sods, piemērotais sods, ņemot vērā normā paredzēto iespējamo sodu robežas, nesasniedz pat vidēju apmēru.
Senāts spriedumā atzīst, ka konkrētajā gadījumā notikuši divi paralēli procesi, kas skar vienu un to pašu pieteicējas izdarītu pārkāpumu, taču šādu procesu norise bija paredzama, procesi bija savstarpēji cieši saistīti, kā arī to kopējā ietekme ir samērīga. Proti, administratīvais sods un paaugstināta nodokļa likme uzskatāmi par vienas sankciju sistēmas divām papildinošām daļām. Tādēļ konkrētajā gadījumā nav konstatējams dubultās sodīšanas aizlieguma principa pārkāpums.
Lieta Nr. SKA-65/2021 (A420243717)
