Lielu sašutuma vētru pirms Ziemassvētkiem izraisīja sociālajos tīklos publicētais kādas mednieces foto ar nošauto lūšu māti. Valsts meža dienesta viena no funkcijām ir uzraudzīt medības reglamentējošo normatīvo aktu ievērošanu. Kā jūs no profesionāļa viedokļa vērtējat šo gadījumu?
Ja runājam par plēsējiem, viss tiek darīts saskaņā ar sugu aizsardzības plānu. Latvijā kopš 1997. gada katru gadu tiek veikts lielo plēsēju – vilku un lūšu – monitorings, kuram pateicoties notiek šīs medības. Pētījumus veic ne tikai skaitliski, bet arī ģenētiski. Vilki un lūši ir medījami tikai tajās valstīs, kur pētījumi liecina – medības neapdraud konkrēto dzīvnieku populāciju. Un Latvija ir viena no tām valstīm, kur vilku un lūšu medības ir atļautas.
Valsts meža dienests katru gadu, saskaņojot ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) un zinātniekiem, nosaka maksimāli pieļaujamo nomedījamo dzīvnieku apjomu. Pēc iepriekšējo gadu datiem vērtējam, kuros reģionos ir vairāk postījumu, kur zvēri uzturas visbiežāk. Zemgales reģionā lūšu limits ir daudz mazāks, jo tur ir īpatnēji meža apstākļi – mazi meža puduri un lielas lauksaimniecības zemes. Bet vissvarīgākā ir uzskaite – ja attiecīgajā teritorijā lūšu ir vairāk, tad tur atļauj nomedīt lielāku skaitu šo dzīvnieku.
Medību kalendārs liecina, ka lūšus drīkst medīt no 1. decembra līdz 31. martam, bet vilkus – no 15. jūlija līdz 31. martam. Kāds ir šo zvēru nomedīšanas limits šogad un kā tas sasaistās ar lūšu mazuļu pieaugšanu?
Dažādām medījamo dzīvnieku sugām ir atšķirīgi medību termiņi. 2016./2017. gada medību sezonā pieļauts nomedīt 150 lūšu. Līdz janvāra vidum ir nomedīti 55 dzīvnieki. Pieļaujamo skaitu nenosaka ne pēc dzimuma, ne pēc vecuma.
Savukārt sezonas laikā drīkst nomedīt 250 vilku. Līdz janvāra vidum ir jau nomedīti 216 plēsēji.
Lūšu medību termiņš vienreiz jau ir mainīts – agrāk lūšu medības bija atļautas no 1. oktobra. Tad gan mazuļi vēl bija samērā mazi – medīt tie mācēja, bet nomedīt droši vien neko nevarēja. Tāpēc medību sākums tika pārcelts uz 1. decembri. Lūšu medības ir savdabīgas, un nomedīt šo dzīvnieku ir iespējams tikai sniega apstākļos. Gados, kad nav sniega, ir ļoti grūti vispār kādu lūsi nomedīt, un, ja tas izdodas, tad tā ir neticama veiksme. Tādējādi ir jāatzīst, ka, nosakot lūšu medību sākuma datumu 1. decembrī, likumdevējs jau ir domājis par to, lai aizsargātu dzīvnieka mazuļus.
Bet ja runājam par gadījumu ar nošauto lūšu māti no ētikas viedokļa?
Ja runājam par ētikas jautājumiem – neesot klāt, mēs nevaram zināt, kā medībās īsti ir bijis. Noskaidrojot konkrētu medību gadījumu, dienestam radās pārliecība, ka lūsis nāca viens. Un tajā mirklī, kamēr dzīvnieks ir redzams, novērtēt, vai tā ir lūšu māte, tēvs vai bērns, kas šajā laikā ir tikpat liels, cik lūšu māte, nav iespējams. Mednieku ētika ir: ja ir vairāki dzīvnieki, jāšauj mazākais. Bet, ja nāca viens dzīvnieks, arī ētikas pārkāpums ir relatīvs.
Manuprāt, visneglītāk, ka atsevišķos gadījumos mednieki lielās ar trofejām sociālajos tīklos. Šajā, lūšu mātes nomedīšanas, gadījumā komentārs nebija skaidri uzrakstīts, un daļa sabiedrības varēja saprast – nāca trīs dzīvnieki: divi maziņi un viens liels, un es to lielo nošāvu.
Vilki uzbrūk mājlopiem, saplosa ganāmpulku. Bet to neesmu dzirdējusi par lūšiem. Kādas ir sugas īpatnības šiem diviem plēsējiem?
Patiešām, lūši mājdzīvniekiem uzbrūk ievērojami mazāk nekā vilki. Toties lūši ļoti, ļoti daudz iznīcina stirnas. Lūsis pēc bioloģiskajām īpatnībām uzturā lieto samērā daudz gaļas, turklāt nav tā, ka lūsis apēstu visu, ko ir nomedījis. Daudz un dažādu iemeslu – arī baiļu dēļ – lūsis medījumu pamet. Laucinieki un mednieki nereti saka, ka lūsis nogalina prieka pēc. Nedomāju, ka tā ir. Ir apstākļi, kāpēc pēc nogalināšanas viņš medījumu vairs nelieto. Lūsis ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks. Līdz ar to iznāk, ka nogalināto meža dzīvnieku skaits ir lielāks, nekā lūsim būtu nepieciešams barībai.
Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc lūšus medī?
Jā, ja jau kaut kādā veidā cilvēks iejaucas dabas norisēs, tad ir jāiejaucas līdz galam un jāregulē, kā tas ir atbilstoši konkrētai situācijai. Ja mednieki darbotos – gribu šauju, gribu nešauju, tad drīz šis balanss, kuru dabā gribam noturēt, izjuktu – atsevišķas sugas savairotos milzīgā daudzumā, bet atsevišķu sugu nebūtu vispār.
Citreiz Latvijas mežos iemaldās arī lāči.
Lācis Latvijā nav medījamais dzīvnieks, tā nav mūsu kompetence. Taču, tā kā Valsts meža dienesta darbinieki mežā reizēm redz lāčus, tad sadarbībā ar VARAM piedalāmies pētījumā, lai veiktu lāču uzskaiti un izplatību Latvijā.
Atgriežoties pie lūšu mātes nomedīšanas decembrī. Vai šāda saasināta reakcija nenozīmē, ka mednieku vide ir pārlieku slēgta un sabiedrībai maz zināms, kas tur notiek?
Domāju, ka tas, kas notiek medību lietās, nav nekāds noslēpums. Dienesta mājaslapā katru gadu tiek publicēts publiskais pārskats, tajā ir visa informācija par to, cik dzīvnieku ir mežā, par nomedīto dzīvnieku skaitu, par izsniegtajām medību atļaujām utt. Tā ka problēmām ar informācijas trūkumu nevajadzētu būt.
Cita lieta – noteiktai sabiedrības daļai ir negatīvs viedoklis par medībām vispār. Izmainīt to uz pozitīvo pusi, ņemot vērā dabas aizsardzības akcijas, kuras ir virzītas tikai vienā virzienā – kāpēc viņi šauj un nogalina, ir grūti. Bet, parunājot ar meža īpašniekiem, kādus postījumus mežiem nodara lielie pārnadži, arī stirnas, – tas dabas sargus uztrauc mazāk.
Izplatītākie mīti par medībām un medniekiem – mūsdienās tas ir arhaisks hobijs ne jau gaļas, bet izpriecu dēļ.
Skaidrs, ka daļai cilvēku tas ir vaļasprieks, bet tajā pašā laikā saistīts arī ar dzīvnieku skaita regulēšanu, kas jau ir vajadzīgs sabiedrībai kopumā. Varu minēt to pašu Āfrikas cūku mēri. Nu, nav medniekiem hobijs skriet pakaļ mežacūkām un tās izšaut! No sākuma, kad vajadzēja medīt tikai Latgalē, bet mednieki negribēja to darīt, nonāca pat tik tālu, ka domāja palīgā aicināt armiju. Viss nāca ar lielām grūtībām, kompensējot medniekiem izdevumus, kas radās saistībā ar mežacūku nomedīšanu. Pašvaldības nāca pretī un palīdzēja iegādāties saldētavas, kur uzglabāt nomedītos dzīvniekus, kamēr tiek veiktas attiecīgās analīzes. Tā medniekus pamazām iekustināja, un pagājušajā sezonā tika sasniegts absolūtais mežacūku nomedīšanas rekords Latvijā – pāri par 50 000. Pirms tam ik gadu tika nomedīts ap 30 000 šo dzīvnieku. Grūti pateikt, cik daudz "paņēma" Āfrikas cūku mēris. Bet vai spējat iedomāties, kāds populācijas skaita samazinājums tika panākts, lai ierobežotu Āfrikas cūku mēra izplatību?
Gribat teikt, ka mežacūkas Rīgā vairs nenāks?
Šīs situācijas risināšanā iesaistījās Rīgas tuvumā esošie mednieki, un ir noķerts pietiekami liels skaits mežacūku. Tagad problēma vairs nav tik akūta – pie Brīvības pieminekļa un Juglā cūkas vairs nenāk, bet dārziņu rajonos mitinās.
Taču mežacūku ierašanās Rīgas centrā vairāk ir saistīta ar atkritumu apsaimniekošanu. Ja barības bāze pilsētā palielināsies, dzīvnieki turpinās nākt pēc viegli iegūstama ēdamā – Pierīgas mežos viņu ir pietiekami daudz un ēst gribas.
Vai arī šogad gatavojaties nomedīt 50 000 mežacūku?
Mežacūku vairs nebūs tik daudz. Mūsu uzdevums pēdējos trīs gadus, kopš Latvijā parādījās Āfrikas cūku mēris, bija radikāli samazināt mežacūku skaitu, lai Āfrikas cūku mēris nevarētu tik strauji izplatīties. Gribētu sasniegt tādu līmeni, ka valstī ir 15 000 mežacūku. Tas ir zinātniski pamatots optimālais skaits, lai suga saglabātos un infekcija vairs neizplatītos.
Bet cik mežacūku Latvijā ir šobrīd?
Ar mežacūkām ir ļoti sarežģīti. Populācijas novērtējums katru gadu tiek veikts uz 1. aprīli, kad sivēni vēl nav piedzimuši. Bet, tā kā mežacūkām dzimst diezgan daudz sivēnu, reizēm vienai mežacūkai pat kādi padsmit, ar cūku saskaitīšanu nav tik vienkārši. Pērn uz 1. aprīli rēķinājām, ka populācija ir ap 49 000.
Bet cūku migrācija no kaimiņvalsts mežiem?
Cūku migrācija no citām valstīm nav tik liela, lai par to runātu. Ņemot vērā, ka Krievijā, Igaunijā, Baltkrievijā un pat Lietuvā Āfrikas cūku mēris ir savu padarījis, migrācija ir pilnībā izslēgta.
Latvijā darbojas vairākas medniekus pārstāvošās organizācijas, kas apvieno apmēram 25 tūkstošus mednieku.
Valsts meža dienests tikko veica medību apliecību apmaiņu – tās šobrīd ir saņēmuši 21 906 mednieki. Mednieku skaits, kas nav to paguvuši izdarīt, ir vēl daži tūkstoši. Sieviete mednieces no kopējā mednieku skaita ir apmēram 5–10%, ir arī sieviešu mednieču klubs. Lai varētu kļūt par mednieku, ir jānokārto teorētiskais un praktiskais eksāmens.
Lai normāli medītu, Latvijas medību likumdošana nosaka, ka licencētos medījamos dzīvniekus – aļņus, stirnas, staltbriežus, mežacūkas – drīkst medīt tikai reģistrētos medību iecirkņos noteiktās medību platībās. Šīs platības var reģistrēt gan fiziskas, gan juridiskas personas. Valsts meža dienestā ir reģistrēti nedaudz vairāk kā 2000 medību iecirkņi. Diemžēl no agrākiem laikiem ir saglabājušies vairāk nekā 600 medību iecirkņu, kuros reāli var medīt tikai nelimitētos dzīvniekus – zaķus, lapsas, jenotus utt., jo šiem iecirkņiem nav minimālās platības – piemēram, stirnu medību licences iegūšanai minimālā iecirkņa platība ir 200 ha. Tātad vairāk nekā 600 medību iecirkņu platība ir zem 200 ha. Iespējams, atsevišķos gadījumos šie iecirkņi izveidoti pīļu medībām.
Vai visi ir privātie medību iecirkņi?
Jā, gandrīz visi. Par valstij piederošiem var uzskatīt tikai tos nedaudzos "Latvijas valsts mežu" iecirkņus, kurus uzņēmums izmanto komercmedībām.
Medniekiem ir izveidotas savas biedrības.
Valsts meža dienestam nav jāveic uzskaite par to, cik Latvijā ir mednieku biedrību, klubu vai nodibinājumu. Tās ir juridiskas personas, kas medī medību iecirkņos, kas ir reģistrēti Valsts meža dienestā.
Medniekus pārstāv arī Latvijas Mednieku savienība un Latvijas Mednieku asociācija, kas apvieno lielu daļu mednieku. Vispār mednieki ir tāda sabiedrība, kas darbojas ļoti individuāli. Labi, ka ir šīs divas lielākās organizācijas, kas var pārstāvēt mednieku saimi.
Runājot par medībām, nevar nepieminēt malumedniekus – cik tā ir izplatīta parādība Latvijā?
Valsts meža dienests veic uzraudzību, kā medības tiek organizētas, vai tās ir likumīgas, vai tajās tiek ievērota drošība, lai neciestu kāds mednieks vai sabiedrības loceklis. Pēdējos gados tas ir izdevies samērā labi – agrāk katru gadu medībās bija vismaz viens letāls nelaimes gadījums, bet pēdējos desmit gadus ir bijis ļoti maz tādu gadījumu. Tomēr drošības noteikumi medībās tiek pārkāpti – pērn decembrī viena medniece tika sašauta kājā, kas bija vienīgais nopietnais gadījums.
Valsts meža dienestam ir noteikta sistēma, kā tiek pārbaudīti medību kolektīvi. Ja ir pārkāpumi, tiek sastādīti pārkāpumu protokoli – gadā vidēji 150 par dažādiem medību pārkāpumiem.
Otra lieta ir nelikumīgās medības, kur tiek aprēķināti medību saimniecībai nodarītie zaudējumi, materiāli tiek nodoti Valsts policijai krimināllietas ierosināšanai, tiek veikta izmeklēšana un mēģināts atrast vainīgo. Noķert malumednieku pie rokas ar nomedītu dzīvnieku ir ļoti grūti, bet ir atsevišķi gadījumi, kad tas ir izdevies. Tad notiek tiesvedības un tiek piedzīti zaudējumi.
2015. gadā malumedību rezultātā medību saimniecībai nodarīti zaudējumi 170 156 eiro apmērā.
Soda naudas par nelikumīgi nomedītiem meža dzīvniekiem ir samērā lielas: par mežacūku un stirnu – līdz 2000 eiro, par alni – 5000–6000 eiro.
Kas ir šie malumednieki?
Ļoti dažādi – ir tādi, kas bruņoti ar vislabāko optiku un vismodernākajiem ieročiem, un ir tādi, kas izcirtumos ar cilpām iztikai ķer stirnas. Galvenais uzraudzītājs jau būtu tas, kas ir noslēdzis līgumu par medību platību izmantošanu, viņam ir reģistrēts medību iecirknis, un viņš ir ieinteresēts, lai medījamie dzīvnieki ir pieejami ne tikai šodien, bet arī rīt un parīt. Ļoti laba sadarbība Valsts meža dienestam ir ar medību iecirkņu apsaimniekotājiem, protams, ir gadījumi, ka arī iecirkņu apsaimniekotāji grib nomedīt kādu lieku dzīvnieku.
Bet vislielākās problēmas ir ar tā sauktajām gaļas sagādes brigādēm, kas ir bruņotas ar labiem ieročiem, braukā pa mežu ceļiem un ar barbariskiem paņēmieniem mēģina sagādāt gaļas daudzumu, kuru kāds ir pasūtījis.
Vai medījumu gaļa labi kotējas, ir pieprasīta?
Aizejiet restorānā un paskatieties, cik maksā brieža fileja! Un gaļa ir arī ļoti ekoloģiska.
Tomēr malumednieki no mums baidās. Tad, kad izdodas viņus noķert, pārsvarā gadījumu gan jau bez medījuma, ir ieroču konfiskācija un citas nepatīkamas formalitātes. Bet viens ierocis kopā ar aprīkojumu maksā 3000–5000 eiro, tas ir būtisks zaudējums.
Malumednieku nekad nav bijis daudz, bet viņi sabojā visu kopiespaidu. Kurzemē ir divas tādas grupas, kas tracina godīgos medniekus. Sak, visu laiku ziņojam, ka malumednieki braukā pa mūsu ceļiem, spīdina ar lukturiem uz laukiem un mēģina sameklēt dzīvniekus, bet jūs neko nespējat izdarīt! Kad malumednieki ir noķerti, milzīgas grūtības ir ar pierādījumu savākšanu. Viņiem ir arī ļoti labi juristi. Ko darīt? Sadarbojamies ar policiju, strādājam.
Vai pats esat mednieks?
Pats par sevi saprotams!
Kāpēc, kāda ir šī hobija ideoloģija?
Tas ir ļoti interesanti, pat ja nevienu dzīvnieku neizdodas nomedīt – vasaras vakarā pasēdēt tornītī un paskatīties, kas notiek dabā. Daudziem medniekiem šaušanas prieks ir pats pēdējais. Galvenais – piedalīties, būt mežā, tikties ar cilvēkiem. Citiem ir svarīgs arī tas gaļas gabals, ko sadala pēc veiksmīgām medībām. Man jau labāk patīk individuālās medības – aizeju, pasēžu tornītī, ja ir vajadzība – izšauju, ja ne – paskatos, kā dzīvnieki uzvedas.
Tas neiznāk pārāk bieži, ja reizi pāris nedēļās varu aizbraukt, tā jau ir laime! Pēc saspringta darba varu mierīgi relaksēties. Domāju, daudzi cilvēki, kuriem ir saspringts darbs, tā atpūšas.
Ja interesē daba, mednieks nav nekāds nogalinātājs, bet procesu regulētājs un dabas zinātājs.
Savulaik medības bija augstu kompartijas bosu izklaide un vaļasprieks. Kā tas ir tagad?
Taisnība, agrāk medībās varēja nokārtot visus jautājumus. Priekšnieka statuss prasīja, lai esi mednieks un piedalies atsevišķos medību pasākumos, kur visi satikās, visu varēja sarunāt, norunāt un pie reizes arī atpūsties.
Tagad medības ir ieguvušas pilnīgi citu raksturu. Tas reizēm ir bagātu cilvēku hobijs. Tie, kuri var atļauties ieguldīt lielus līdzekļus dzīvnieku piebarošanā, medību iecirkņu infrastruktūras uzturēšanā. Nevienu citu savā pulciņā viņi neaicina – medības izveidojušās par tādu kā draugu tikšanās vietu.
Tagad medībās netiek risināti nekādi saimnieciski vai politiski jautājumi. Nav tā, ka vienai partijai ir viens mednieku klubiņš, bet otrai – cits.
Lasīju, ka divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju jau trešajā paaudzē ir pilsētnieki un mežu uztver kā idillisku vidi, kurā iejaukties nevajag. Tāpēc arī ir ne pārāk pozitīva attieksme pret medniekiem.
Neviens negrib, lai cērt mežu, bet gribam nodrošinātu veselības aprūpi, izglītību, ceļus. Bet kas Latvijā ir vērtība? Mežs! Tagad ir gandrīz vai nāves konflikts starp tā sauktajiem zaļajiem un kokrūpniekiem. Vieni grib it kā visu izcirst, otri – visu aizstāvēt. Sabiedrībai ir jāvienojas, kur ir meža ekonomiskā, bet kur sākas vides aizsardzības puse.
Tas pats ir arī ar medībām. Tā sabiedrības daļa, kurai medības neinteresē un ir maza saprašana, uzskata – mazs zaķītis, lapsiņa, lūsītis ir mīļdzīvnieciņi, bet mednieki – slepkavnieki, asinssūcēji un nenormāla cilvēces daļa. Bet lai viņi apdomā, ko katru dienu ēd! Tas dzīvnieks ir necilvēcīgos apstākļos turēts fermā un piebarots ar nezin kādiem hormoniem – tā viņam šķiet daudz labāka attieksme pret dzīvnieku? Medībās vismaz dzīvniekam ir daudz lielākas izredzes izdzīvot ar savu viltību, ar savām zināšanām.
Skaidrs, ka cilvēks ir tehnoloģiski labāk aprīkots. Kad gribējām pirms dažiem gadiem atļaut loka medības, Saeima protestēja, ka tas ir ļoti slikti. Bet es domāju, ka tas ir ļoti labi un interesanti – cilvēkam ir jāparāda savas spējas, kā var nomedīt ar loku. Tas nav kā ar karabīni – no 50–200 metriem trāpīt, ja esi precīzs šāvējs. Ar loku kā minimums zvēram ir jāpietuvojas līdz 20 metriem un vēl jāizšauj! Tā ka mums ne tikai sabiedrībā, bet arī Saeimā attieksme ir divējāda.
