Pedagoģiskajā darbā nedrīkst koncentrēties tikai uz negatīvo un sodiem, bet ir jāuzslavē arī par labu uzvedību.
FOTO: Lita Krone/ LETA
Kādā no pilsētas skolām ir divas astotās klases – vienā skolēni ir disciplinēti un pieklājīgi, bet otrā audzēkņi nemitīgi uzvedas provokatīvi un pārkāpj noteikumus. Kāpēc tā notiek, un vai notiekošajā meklējama arī pedagoga atbildība? Pagājušogad veiktais pētījums liecina, ka par vienu no galvenajām problēmām Latvijas skolās iedzīvotāji uzskata disciplīnas trūkumu. Līdz ar to aktuāls ir jautājums - kurā brīdī mēs pārlieku cīnāmies par tiesībām, aizmirstot par disciplīnu, un kurā tā tiek izmantota kā iegansts vardarbībai un netaisnīgai rīcībai?
Latvijā ir vairākas iestādes, kur vērsties saistībā ar pedagoga netaisnīgu rīcību. Jautājumos, kas saistīti ar emocionālas un fiziskas vardarbības izpausmēm un ko regulē, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likums, atbildīga ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI). Savukārt, ja runa ir par neatbilstību kādam no izglītības normatīvajiem aktiem, pārbaudi veic Izglītības kvalitātes valsts dienesta speciālisti (IKVD).
Vardarbība no pedagoga puses
VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere norāda, ka skolotājam ir jāprot klasē panākt disciplīnu, tomēr svarīgi ir, kādā veidā, un tas lielā mērā ir atkarīgs tieši no pedagoga zināšanām, prasmēm un pieredzes. Lielākā daļa pedagogu ar šo uzdevumu tiek galā. Taču ir reizes, kad VBTAI jāuzsāk administratīva lietvedība. Tie ir gadījumi, kad pielietots fizisks spēks: rauts aiz matiem, ausīm, grūstīts, kniebts vai grūsts, kā rezultātā bērns ir kritis. Administratīvs pārkāpums ir arī emocionālā vardarbība. Tie ir gadījumi, kad viens vai vairāki bērni, bet citreiz arī visa klase tiek apsaukāti, visu priekšā nosaukti par stulbeņiem un idiotiem: "Jūs nekas neesat un nekas nebūsiet, jums vispār ir jāmācās palīgskolā."
VBTAI, saņemot iesniegumu par vardarbīgu skolotāja rīcību, dodas uz konkrēto skolu un vispirms vēršas pie iestādes direktora. I.Millere uzsver, ka šādos gadījumos ir svarīgi uzklausīt visu iesaistīto pušu viedokli un redzējumu par situāciju – vai tāda vispār ir bijusi, kas to ir izraisījis. Ir jānoskaidro, kā šo situāciju vērtē pedagogs un administrācija un kādu iespaidu tā atstājusi uz bērniem. Pārbaudes metodes ir dažādas – gan individuālas sarunas ar bērniem, grupā un klasē, kā arī anonīma anketēšana. Pielietotās metodes ir atkarīgas no situācijas skolā, turklāt inspekcijai ir jāņem vērā arī tas, ka pārbaude nedrīkst šo situāciju skolā padarīt vēl sarežģītāku.
"Pedagoga kā jebkura cita pieauguša cilvēka pienākums ir pārtraukt vardarbību."
Gadījumos ja sūdzības iesniedzējs ir vēlējies, lai pārbaudes laikā tā vārdu neizpauž, inspekcija izmanto citas metodes. Anonimitāte tiek lūgta, jo skolēni vai to vecāki baidās no atriebības. Tas ir arī iemesls, kāpēc bērni un to vecāki nereti pacieš vardarbīgas situācijas – baidoties sūdzēties, lai situāciju nepadarītu vēl sliktāku. I.Millere atzīst: pārbaude tiek veikta, inspekcija aizbrauc, bet bērni paliek.
Tomēr situācija var būt tieši pretēja – skolēna vardarbīgu attieksmi mēģina slēpt paši skolotāji. Piemēram, skolēna ar smagiem uzvedības traucējumiem vecāks ar draudiem par sūdzībām ir iebiedējis skolu, tāpēc vecāki sapulcēs tiek mierināti, ka viss ir kārtībā un skola jau rīkojas atbilstoši, tikai lai nesūdzas. Līdz beidzot vecāki neiztur un paši iesniedz sūdzību inspekcijā. Tie ir jau ielaisti gadījumi, kad skola nav meklējusi palīdzību ne pašvaldībā, ne atbildīgajās valsts iestādēs.
Administratīvās lietas skatījums parasti ir atkarīgs no tā, kā pedagogs pats vērtē savu rīcību. I.Millere norāda: ir situācijas, kad pedagogs neiztur un saķer skolēnu aiz auss, tomēr pēc tam skaidri atzīst, ka tā nav pedagoga cienīga rīcība, vienlaikus arī paskaidrojot, kas šo rīcību izprovocējis. Ir tādi pedagogi, kas atvainojas bērnam vai bērniem, un tas nenozīmē, ka pret šo skolotāju netiks uzsākta administratīvā lietvedība. Tomēr to var arī izbeigt, tāpat kā var piemērot arī sodu.
Par spīti tam, ka emocionālā vardarbība ir definēta Bērnu tiesību aizsardzības likumā, diemžēl gadās arī tādi pedagogi, kuriem šādas iebiedēšanas un emocionālas pazemošanas metodes ir pieņemta darba prakse – viņi uzskata bērnu noniecināšanu par vienīgo pareizo veidu. To pierāda arī I.Milleres teiktais, ka ir tādi skolotāji, kas kategoriski neatzīst savu vainu, pat par spīti tam, ka to apliecina ne tikai viens skolēns, bet visas klases, kur šis pedagogs pasniedzis. Tie bieži vien ir ilgstošas emocionālās vardarbības gadījumi. Šāds skolotājs citādāk izturēties nemaz nemāk un ir izbrīnīts par to, kāpēc vispār ir atnākusi pārbaude.
Ir citas situācijas, kur vecāks ir pārpratis bērnu stāstīto, tāpēc nav tā, ka visos gadījumos sūdzības vienmēr ir objektīvas. Situācijas ir ļoti dažādas, un tajās liela loma ir skolas direktoram. Ja fakti apstiprinās un runa ir par fizisku vai smagu emocionālo vardarbību, tad ir direktori, kas nekavējoties atstādina skolotāju no darba uz izmeklēšanas laiku. Ja VBTAI ir piemērojusi administratīvu sodu, tad iestādes vadītāja pienākums ir atbrīvot skolotāju no darba pilnībā. Tomēr pieredze rāda, ka ir arī tādi skolu direktori, kas to darīt atteikušies. Tādos gadījumos inspekcija vēršas pie IKVD, lai tas izskaidro, kādas sekas par šādu lēmumu var būt direktoram. Tā kā pārsvarā skolas ir pašvaldību dibinātas, tad atsevišķā situācijā inspekcija vēršas pēc palīdzības arī pie pašvaldības.
Vēl praksē ir situācijas, kad bērni ar savu darbību apzināti provocējuši pedagogu uz agresiju un tas pielietojis fizisku spēku. Ja pēc pārbaudes galvenie agresori izrādās skolēni, tad inspekcija izskaidro bērniem viņu tiesisko atbildību un to, ka atbilstoši Krimināllikuma 14.pantam pēc 14 gadu vecuma ir iespējams piemērot arī kriminālatbildību. I.Millere akcentē, ka bērniem nedrīkst būt sajūta, ka viņi var uzvesties, kā vēlas, bet pedagogs ir beztiesisks. Tā nav.
Netaisnīga skolotāja attieksme – arī neobjektīvi vērtēšanas kritēriji
IKVD pēc sūdzības saņemšanas parasti izvērtē, vai pārbaudi veikt dienestā (pieprasīt skaidrojumu no skolas) vai arī doties uz mācību iestādi. Dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs akcentē, ka dienesta pārbaudē pārsvarā tiek runāts ar pedagogiem un skolas vadību, bet bērni tiek aptaujāti ļoti retos gadījumos.
Lielākoties dienestam vecāki un bērni sūdzas par neskaidri pasniegtu mācību vielu, netaisnīgu vērtēšanu (pedagogs darbus vērtē – man patīk, nepatīk) un neētisku pedagoga darbu. Tieši šādas sūdzības visbiežāk arī apstiprinās. Cits piemērs ir mācību saturs, kas nav atbilstošs vecuma postam, klasei, kas ir par grūtu. Tādos gadījumos IKVD sadarbojas ar Valsts izglītības satura centru, kas šo hipotēzi apstiprina vai noraida.
Dažreiz dienesta darbinieki hospitē mācību stundas. Lielākoties skolām paziņo par to, ka tiek veikta pārbaude, tāpēc nevar izslēgt gadījumus, kad pedagogs apzināti mainījis savu attieksmi. M.Platonovs akcentē: "To, ka tā ir paraugstunda, to uzreiz sapratīsim, jo var redzēt pēc bērnu reakcijas. Mēs redzam, kā bērni uzvedas, piemēram, saskatās viens ar otru vai ir izbrīnīti, ka pedagogs ar viņiem šodien runā citā tonī. Tomēr piekritīsiet, hospitēt vienu stundu – ar to ir par maz un ne vienmēr visu pēc tā iespējams secināt."
Pedagoga netaisnīga attieksme var izpausties arī ne tikai izglītības satura vērtējumā, bet arī, piemēram, fonda naudu maksājumu vai brīvprātīgu piespiedu ziedojumu veidā. M.Platonovs norāda, ka šī problēma ir visaktuālākā tieši pirmsskolas izglītības iestādēs, kur bērns, kas naudu nav atnesis, var saskarties ar audzinātāja teroru. Šādus pārkāpumus ir grūti pierādīt, jo skola to noliedz un arī dokumentācijā tas neparādās.
Skolotājiem ir jāstrādā ne tikai ar bērniem, bet arī ar to vecākiem
Katrā skolā ir iekšējās kārtības noteikumi, kuros tiek atrunātas bērnu tiesības un pienākumi, taču, kā atzīst I.Millere, skolas bieži vien grēko ar to, ka šīs noteiktās sekas nepiemēro vai arī reaģē tikai uz dažu skolēnu pārkāpumiem, bet citus šādās situācijās neaiztiek. Līdz ar to bērniem rodas iespaids, ka pret viņiem neizturas vienlīdzīgi. Tas aizvaino un rosina vēl lielāku protestu, sīkas palaidnības var pārvēršas huligānismā un rupjībā.
Ir svarīgi ņemt vērā to, vai pedagogs veido kontaktu ar bērna vecākiem, vai mēģina uzklausīt iespējamos bērna nesekmības iemeslus, jo tam par pamatu var būt arī, piemēram, problēmas ģimenē. Jo var gadīties, ka tā vietā, lai vecākam dotu padomu, pedagogs sāk strostēt ne tikai bērnu, bet arī viņa vecākus. I.Millere atzīst, ka vēl aizvien populāri ir gadījumi, kad vecāks atnāk uz skolu un tad seko uzbrukumi no skolotāja puses. Šeit nereti nozīme ir psiholoģiskajam faktoram, jo pedagogs var būt noguris pēc darba un uzbrukums nereti nav apzināts.
"Vecākiem ir jācīnās par sava bērna tiesībām."
I.Millere par pedagogu darbu uzsver: "Vecāki ir dažādi, bet mēs tomēr esam profesionāļi savā jomā. Mums ir jāpilnveidojas ne tikai, kā labāk un interesantāk novadīt mācību stundas, bet kā veidot sarunas ar vecākiem. Lai ir dialogs."
Pedagogs profesionāli tiek gatavots darbam ar bērniem, taču darbs ar vecākiem ir atšķirīgs, jo arī vecāki ne vienmēr ir laipni. I.Millere akcentē, ka tā ir pieaugoša tendence – vecāki atnāk uz skolu dusmīgi, agresīvi, kategoriski, ar pretenzijām. Neiedziļinoties jautājumā, atkal ir uzbrukums: "Ar kādām tiesībām jūs mani traucējat! Šī situācija notika skolā, jūs esat par to atbildīgi!" Tomēr departamenta direktore uzsver – vai bērns atrodas skolā, vai ārpus tās – par bērna audzināšanu ir atbildīgi vecāki! Mācību iestādes pienākums ir nodrošināt visiem bērniem drošību, bet, ja bērnam ir smagas uzvedības problēmas, skola viena šo problēmu bez ģimenes atrisināt nevar.
I.Millere piekrīt, ka situācijā ar skolotāja "ne mīluļiem" ir saskatāma nevienlīdzīga attieksme, kas mazina skolēnos motivāciju. Šāda attieksme rada plaisu ne tikai skolēna un pedagoga attiecībās, bet arī bērnu savstarpējā saskarsmē, kas neveicina saliedētu klases kolektīvu. Ir svarīgi, lai bērns, kuram neveicas, netiek apsmiets un noniecināts, bet viņam palīdz.
Pārlieku liela koncentrācija uz negatīvo
"Mēs bieži vien steigā pamanām visu, kas ir negatīvs, bet pilnīgi vienaldzīgi paejam garām cilvēku panākumiem," stāsta I.Millere. Ja bērns visu laiku ir bijis ar uzvedības problēmām, nelaipns, taču kādu dienu ir atnācis un priecīgi pasveicinājis klasi, tad ir svarīgi novērtēt šādas pozitīvas epizodes.
Bērni skolās ir no dažādām sociālām vidēm, no dažādām ģimenēm. Iespējams, ka bērns dzīvē neko labu nav redzējis un kliegšana un grūstīšana ir viņa dzīves norma. Tomēr pedagogi no bērna sagaida, ka viņš skolā būs motivēts, kārtīgs, pieklājīgs, un ne vienmēr saredz, ka bērns ar savu uzvedību pauž to, ka viņam ir slikti. Tādējādi vienā brīdī bērns sāk pieņemt, ka ir slikts, jo to viņam atgādina gan mājās, gan skolā un līdz ar to nereti viņš pārstāj iet uz skolu. Bērns nonāk tādā situācijā, ka bez atbalsta pats pieņem lēmumu.
Valmieras Pārgaujas sākumskolas psiholoģe Gunita Kauliņa to min kā īpašu problēmu. Bērns atnāk uz konsultāciju pie psihologa un jautā: "Vai man tiešām ir jāizdara kaut kas slikts, lai pie jums nāktu?" Nevajag pieņemt kā normu – ja kāds mācās labi vai ir pieklājīgs, tam vispār nepievērš uzmanību. Skolotājam bērnam ik pa laikam ir jāpasaka – tas ir labi, ka tu ieguldi darbu mācībās.
Valmieras Pārgaujas sākumskolā tiek īstenots arī Eiropas Sociālā fonda projekts "Atbalsts pozitīvai uzvedībai". Kopumā šis projekts norisinās 39 Latvijas skolās, un par tā īstenošanu ir atbildīga Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte. G.Kauliņa norāda, ka projektā bieži vien uzsvars tiek likts uz elementārām lietām. Arī skolotāji sākumā ir bijuši pārsteigti par noteikumiem, piemēram, katru dienu skolā sasveicināties, vai arī aiztaisīt durvis mierīgi. Psiholoģe akcentē, ka bērni cenšas šos noteikumus ievērot, tomēr pieaugušiem ar savu uzvedību ir jārāda piemērs. Viņa norāda, ka viss ir atkarīgs no vides un pieaugušo attieksmes, jo "mēs paši tos bērnus padarām nervozus".
Skolotājam ir jāizšķir kautiņi
Latvijas sabiedrību ik pa brīdim pāršalc satraucošas ziņas par vienaudžu savstarpējiem vardarbības gadījumiem skolās. Brīžos, kad neglābjamais jau ir noticis, nereti pie vainas tiek saukts skolotājs, kas ignorējis acīmredzamus konfliktus. I.Millere skaidro, ka šādai skolotāja ignorancei var būt dažādi iemesli. Pirmkārt, pedagogs nesaskata šajā situācijā neko ārpus ikdienišķā (īpaši emocionālu uzbrukumu gadījumā). Cits iemesls ir pedagoga aizņemtība – steidzas uz citu stundu, paskrien garām un nodomā: "Man tagad nav laika, gan jau kāds cits." Vēl viens iemesls – mīts skolā par to, ka pedagogs vispār nevar pieskarties bērnam. Starp skolēniem izraisījies kautiņš, bet pedagogs stāv malā.
I.Millere vērš pedagogu uzmanību uz to, ka pedagogs nedrīkst sist bērnu un radīt tam fiziskas ciešanas, tomēr viņa kā jebkura cita pieauguša cilvēka pienākums ir pārtraukt vardarbību. Pedagogam pēc konflikta izšķiršanas ir jāveic individuālas sarunas ar skolēniem. VBTAI pārstāve stāsta, ka vienaudžu savstarpējā vardarbība ir izplatīta parādība un nav tikai Latvijas problēma, tāpēc visiem skolas darbiniekiem ir jābūt informētiem par to, kā rīkoties tālāk. Salīdzinoši reti ir gadījumi, kad skolēni kaujas gaiteņos – biežāk tā ir skolas teritorija vai tai blakus, garderobes un tualetes telpas, tāpēc nereti to liecinieki ir tieši tehniskais personāls. Ir svarīgi, lai pēc katra tāda gadījuma skolotājs vai tehniskais darbinieks skolas vadībai iesniegtu ziņojumu, kur detalizēti izklāstītu konflikta norisi. Šāda rakstiska atskaite kalpo kā pierādījums un rīcības pamatojums skolas labā tādos gadījumos, ja, piemēram, vecāks pēc kāda laika iesniedzis sūdzību, ka skolotājs "vilcis bērnu aiz rokas". Pēc ziņojuma ir skaidrs, ka skola šo situāciju ir izpētījusi, bet "bērna raušana" ir bijusi tā drošības labā.
I.Millere norāda, ka skolas cenšas šo drošību palielināt. Pērn ir veikti arī grozījumi MK noteikumos Nr.1338 "Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos", kur definēta mācību iestādes vadītāja atbildība. Citas skolas izstrādājušas rīcības plānu un veikušas preventīvus pasākumus. Te ir runa par skolas vidi, vērtībām un to, kādu mikroklimatu skolā veido, jo mēs zinām, ka ne tikai skola no skolas atšķiras, bet arī klase no klases. Tad rodas jautājums – kāpēc?
Riņķa dancis
Psiholoģe G.Kauliņa norāda, ka vecākiem ir jāaizstāv sava bērna tiesības. Nereti vecāki tā vietā, lai sākumā vērstos pie skolas, sūdzību iesniedz kādā no atbildīgajām iestādēm. Tam iemesli var būt dažādi, tomēr, ja konflikti ir vienkārši atrisināmi, tad vispirms vajadzētu vērsties pie pedagoga. Lai neveidotos riņķa dancis. I.Millere savukārt norāda, ka sūdzības atbildīgajām iestādēm liecina par vecāku un skolas savstarpējās sadarbības trūkumu.
VBTAI pārstāve liecina, ka normatīvie akti šajā ziņā ir sakārtoti, ir pateikts, kas ir vardarbība un ko darīt. Problēmas mēdz būt ar to piemērošanu – vai nu izpratnes trūkuma dēļ, vai formālas attieksmes dēļ.
No šī raksta sagatavošanā iesaistīto ekspertu teiktā var secināt, ka viennozīmīgi disciplīna un kārtība ir nepieciešama, tomēr ir svarīgi, kā mēs to panākam. Ja normatīvie akti ir sakārtoti, tad šobrīd galvenais mērķis varētu būt mēģināt pie tiem tomēr pieturēties un tajā pašā laikā veidot arī uz savstarpējo sapratni starp visām iesaistītajām pusēm. Arī valsts iestādes situāciju interpretācijā bieži vien ņem vērā tieši kontekstu un, lai gan sods tiek piemērots atbilstoši noteiktajām normām, veiksmīgiem situāciju risinājumiem, bez analīzes neiztikt. Ir jāatceras, ka ne tikai vardarbība var būt traumējoša, bet arī netaisnīga un nevienlīdzīga attieksme.