Kas īsti ir neprofesionāls pedagogs?
Skolotāji, protams, ir ar savām vājībām un raksturu, savukārt kritērijus, kādiem ir jāatbilst profesionālam pedagogam, visticamāk, nekur atrast nevarēs. Tajā pašā laikā Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) bieži saņem iesniegumus par skolotāju neprofesionalitāti. Kādā veidā dienests izvērtē, vai minētais pedagogs tiešām par tādu uzskatāms?
IKVD Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs norāda: par neprofesionālu pedagogu var uzskatīt gan tādu skolotāju, kuram nav mācāmā priekšmeta zināšanas, gan arī tādu, kuram pietrūkst pedagoģiskās atjautības. Konkrētais skolotājs var būt izcils savas nozares speciālists, bet nespēj iemācīt un aizraut savus skolēnus.
Viennozīmīgi profesionālam pedagogam ir jābūt vēlmei motivēt skolēnus, turklāt, ņemot vērā to, ka skolēni ir dažādi – katram būtu jārada citāda pieeja. Dažādās situācijās ir jāparāda sava pedagoģiskā meistarība un elastība. "Pedagogam nav vienkārši jāatnāk un jānovada stundas, viņam ir jāspēj aizraut un motivēt, tāpēc pašam jābūt personībai, jo tāpat vien skolēni skolotāju necienīs," piebilst IKVD speciālists.
Pierādījums skolotāja neprofesionalitātei ir kaut vai skolēnu sekmes un padarītais darbs. M.Platonovs min piemēru, ko atminēsies vairums – klase tā pati, bet pie viena skolotāja mājasdarbus pilda kārtīgi, pie otra skolēni nedara neko.
Pedagogam ir jāspēj radīt cieņu, līdz ar to viņš nedrīkst pakārtot visu skolēnu iegribām. Tomēr to var panākt, tikai sadarbojoties ar skolēniem – ļaujot izteikties un argumentēt savu viedokli. Skolēnam ir jājūt, ka viņš vienmēr var aiziet pie pedagoga un viņu uzklausīs, nevis formāli noklausīsies teiktajā.
Jāpiebilst, ka pie neprofesionalitātes ir pieskaitāma arī pedagoga nespēja pamatot savas izliktās atzīmes. "Šobrīd vairums skolēnu pārzina savas tiesības. Gadās situācijas, kad skolēns prasa pedagogam izskaidrot savu kontroldarbā iegūto atzīmi. Tādos brīžos skolotājs apvainojas. Tomēr tas liecina – ja tu nespēj paskaidrot, kāpēc skolēnam ir tieši šāda atzīme, tad tu neesi labs pedagogs, jo ir jāizstrādā tādi kritēriji, lai skolēns nemaz nešaubītos – atzīme nav tāda, lai viņu speciāli iegāztu!" norāda IKVD pārstāvis.
Skolotāja runāšana par citām tēmām
Mēdz būt arī gadījumi, kad skolotājs aizrunājas par dažādām tēmām un "aizmirst" par to, ka viņam būtu jāmāca mācību viela. Cik lielā mērā tas ir pieņemami?
M.Platonovs skaidro IKVD viedokli: nav labs stils priekšmetu 21.gadsimtā pasniegt tikai sausi un teorētiski. Viens no veidiem, kā var aizraut skolēnus, ir pašam minēt situācijas no reālās dzīves. "Piemēram, ja ārā iestājies rudens, es arī par to stāstu un apspēlēju situāciju. Arī matemātikas skolotājs, kas tikko atgriezies no kartupeļu talkas, to var izmantot kā piemēru, lai bērni varētu rēķināt, piemēram, kilogramus. Tomēr ir skaidrs, ka zināmai robežai ir jābūt, pedagogam ir jātur prātā tas, ka piemēri ir domāti, lai izskaidrotu vielas saturu. Nevajadzētu aizrauties ar sarunām par to, kādu kleitu ir vilkusi skolotājas meita, vai par to, kādu seriālu ir redzējis skolotājs, nesasaistot to ar tēmu. Pats pedagogs ir atbildīgs par to, kā viņš māca.
Iespējams, ka pedagogs iemāca labi, tomēr ir vardarbīgs
Šādi skolotāji diemžēl nav retums. Kompetenti savā priekšmetā, tomēr viņu metodes ir novecojušas un vairāk sasaistās ar koloniju, nevis skolu. Ir skaidrs, ka skolotājam ir jāpanāk, lai viņu ciena, tomēr uz kāda pamata? Jebkura vardarbība skolā ir nepieļaujama. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta referente Anita Ērgle izklāsta: "Runājot par pedagoga profesionalitāti vai neprofesionalitāti, svarīgi ir izvērtēt faktus, ko pedagogs darījis vai teicis. Nepieņemami pedagoga darbā pielietot fizisko vai emocionālo vardarbību: sist, raut bērnu, kliegt, apsaukāt, pazemot vai draudēt."
LV portāls jau ir rakstījis par to, kādi varētu būt mēri, lai disciplīnu klasē panāktu bez vardarbības pielietošanas rakstā "Disciplīna skolās. Kā to panākt bez vardarbības?".
A.Ērgle skaidro: "Parasti, ja bērns pauž nepatiku, kas saistīts ar viņa emocionālo diskomfortu saskarsmē ar pedagogu, neatkarīgi no tā, vai pedagogs ir profesionāls vai ne, bērns ir saskāries ar grūtībām. Vislabākais veids, kā noskaidrot bērna emocionālā diskomforta iemeslus, ir tiešā veidā uzrunāt viņu, sniedzot nedalītu uzmanību. Ja vecāka attiecības ar bērnu ir pietiekami tuvas, vecākam nesagādās īpašas grūtības dzirdēt sava bērna viedokli par notiekošo. Māka uzklausīt bērnu (bez kritizēšanas, pamācīšanas vai pārtraukšanas) var palīdzēt saprast bērna grūtību cēloņus."
Kā rīkoties neprofesionāla pedagoga gadījumā?
Speciālisti iesaka jautājumu sākotnēji risināt lokāli. Pirms vērsties ar prasību nomainīt konkrētu pedagogu, ir jāizvērtē situācija. Ja nesaskaņas vai mācību problēmas pastāv tikai vienam bērnam, tad, iespējams, vērtīgāk būtu doties pie paša pedagoga.
VBTAI referente A.Ērgle norāda: "Problēmas var rasties arī zinošiem un pieredzējušiem profesionāļiem. Labu profesionāli atšķir tas, cik pedagogs ir gatavs meklēt risinājumu grūtībām, ir atvērts izmēģināt dažādus risinājuma veidus, iesaistoties pats risinājuma meklēšanā, sadarbojoties ar bērnu, ar bērna vecākiem vai, ja nepieciešams, meklējot profesionālu palīdzību konflikta novēršanā pie skolas psihologa vai sociālā pedagoga."
"Būtiski, lai pedagogs ir gatavs atzīt, ka problēma pastāv."
Gadījumos ja ir skaidrs, ka pedagogs neprofesionāli veic savu darbu, jo to var apliecināt vairāki vecāki, ka bērni neko neiemācās vai arī tiek terorizēti, visticamāk, ir nepieciešami nopietnāki risinājumi.
Ja pedagogs nemāca savu mācību priekšmetu vai nav spējīgs motivēt skolēnus, tad vecākam būtu:
- jāvēršas pie skolas direktora vietnieka;
- ja vietnieks nav palīdzējis – pie skolas direktora;
- ja lokāli problēmu izrisināt nav izdevies, tad pēc palīdzības jāvēršas savas pašvaldības izglītības pārvaldē. Pašvaldība ir skolu dibinājusi, tādējādi tā ir ieinteresēta nodrošināt mācību kvalitāti;
- ja nekas no tā nav bijis efektīvs, jāraksta sūdzība Izglītības kvalitātes valsts dienestam, kas veiks pārbaudi skolā un sniegs direktoram atzinumu par pedagoga darbu.
Ja pamatā ir nesaskaņas, skolotājs ir emocionāli vai fiziski vardarbīgs, tad situācija ir daudz nopietnāka un vecākiem vajadzētu:
- vērsties pie skolas administrācijas, lai panāktu, ka nekas tāds vairs neatkārtojas;
- ja skolas vadītājs nereaģē, tad iesniegt sūdzību Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, kas skolā veiks pārbaudi un vērtēs, vai piemērot sodu pedagogam.
Viens nav cīnītājs, tāpēc IKVD iesaka vecākiem apvienot spēkus. Vēl viena iespēja ir arī problēmu iztirzāt skolas padomē, kur vecāki ir vairākumā. Visticamāk, ka skolotāja nomainīšana būs pēdējais solis, pie kā ķersies skolas vadība, tomēr sūdzības būs iemesls, lai izrunātu ar skolotāju viņa vājās puses un censtos tās novērst.
Vēršoties valsts iestādēs, gan jāņem vērā, ka Izglītības kvalitātes valsts dienestam ir ieteikuma raksturs – pēdējais vārds par skolotāja nomaiņu tomēr pieder skolas direktoram. Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ir tiesīga skolotājam uzlikt arī sodu, jo vardarbība kā pārkāpums ir atrunāta Bērnu tiesību aizsardzības likumā.
Vecākiem nav jābaidās risināt situāciju
Šobrīd arvien vairāk vecāki zina savas tiesības, tāpēc nereti tā vietā, lai sākumā censtos šo jautājumu risināt lokāli, uzreiz vēršas pie valsts iestādēm. Tomēr tas nav korekti, jo, lai kāda arī būtu situācija, skolas administrācija tāpat tiks informēta par šo gadījumu. Vēlāk atklājas, ka daudz ko skola būtu varējusi atrisināt arī saviem spēkiem, tomēr vecāki to nav mēģinājuši.
Kāpēc vecāki baidās runāt ar skolas administrāciju? A.Ērgles viedoklis: "Ņemot vērā pieredzi sarunās ar pieaugušajiem, domāju, ka vecāki vairāk jūtas nobijušies saskarties ar neizpratni un neatsaucību nekā faktu, ka jātiekas ar skolas direktoru. Iespējams, atceroties savu negatīvo pieredzi skolā, vecāki var izjust bailes, trauksmi un nedrošību, kas ir normālas izjūtas, ja priekšā gaidāma saruna par bērna un pedagoga saskarsmes grūtībām."
Būtu arī nekorekti teikt, ka vecāku bažām pilnībā nav pamata. Arī IKVD saņem iesniegumus, kur vecāki norāda, ka jau ir vērsušies gan pie pedagoga, gan skolas administrācijā, tomēr nav saklausīti. Šāda pieredze arī rada asociācijas ar to, ka roka roku mazgā un direktors, visticamāk, aizstāvēs tikai pedagogus.
Iespējams, ka vēlmi aizstāvēt pedagogus, var rosināt arī tas, ka ir priekšmeti, kuros pasniedzēju trūkst jau valstiskā līmenī. Tādā gadījumā direktors varbūt arī piever acis uz vecāku izteiktajām sūdzībām. Tomēr direktora pienākums ir būt vidutājam un iespējami objektīvam.
VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta galvenais inspektors Sindijs Logins uzsver, ka katra situācija ir individuāla, un jāvērtē gan pedagoga darbā pieļauto kļūdu cēloņi, gan pedagoga attieksme pret darbu, vēlme pilnveidot zināšanas un prasmes, kā arī jānoskaidro cita nepieciešamā informācija, lai rastu atbilstošāko risinājumu.
Katrā gadījumā skolas vadītājam ir jāuzklausa visas iesaistītās puses. A.Ērgle piebilst: lūgt palīdzību nav viegli, īpaši, ja nav zināms, cik atsaucīgs un ieinteresēts gadījuma veiksmīgā risināšanā būs skolas direktors.
