Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Izglītības likums noteic, ka skolēniem jābūt pieklājīgiem ne tikai skolā, bet ārpus tās. Tiesa – pieklājība ir subjektīvs jēdziens.
FOTO: SXC
Mēs esam pieraduši kultūras procesus salīdzināt ar aisbergu, kur pavisam neliela daļa ir redzama virspusē, bet pārējais slēpjas zem ūdens. Tomēr šādi var raksturot arī dažādus konfliktus skolā – ir gan redzamā daļa, gan visi tie notikumi, kas aizveduši abas puses līdz konfliktiem. Aisberga neredzamajā daļā slēpjas daudzi citi aspekti, par kuriem var spriest tikai iedziļinoties. Katrs gadījums ir individuāls, attiecības un uzvedību skolā bieži vien ietekmē arī situācija un cilvēki ārpus tās. Tas ir arī iemesls, kāpēc izglītības normatīvajos aktos nevarēs atrast ļoti konkrētas definīcijas tam, kādam jābūt ideālajam skolēnam, vecākam vai pedagogam.
Skolēniem ir daudz tiesību, tomēr ir arī pienākumi. Kādi tie ir?
Izglītības likuma 54.pants nosaka, ka skolēnam ir pienākums:
Šie pienākumi gan izklausās konkrēti, tomēr šobrīd to interpretācija nav tik strikta, kā tas bija vēl pāris gadus atpakaļ. Piemēram, varam ciešāk aplūkot minētā panta punktu, ka skolēnam ir pienākums piedalīties izglītības iestādes vides uzkopšanā un sakārtošanā. Ja vēl pirms pāris gadiem tas nozīmēja, ka skolēns visticamāk dežūrēja klasē un mazgāja tur grīdu, tad šobrīd arī valsts iestāžu interpretācija ir tāda, ka šādi darbi jādara apkopējam. Par to vairāk var lasīt LV portāla skaidrojumā "Ar skolēna pienākumu sakopt skolu nedrīkst pārspīlēt".
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta referente Anita Ērgle savukārt norāda, ka grūti ir izskaidrot, ko ietver jēdziens "būt pieklājīgam" vai "ievērot citu personu intereses". Šo jēdzienu skaidrojums atkarīgs no skolēna un vecāku izpratnes, ko viņiem nozīmē būt pieklājīgiem un ko skolēns saprot ar teikto – cienīt, ievērot citu intereses.
Rīgas domes Izglītības atbalsta nodaļa galvenā speciāliste un Skolu psihologu asociācijas vadītāja psiholoģe Iveta Grāvīte skaidro: "Sabiedrībai ir tendence ik pa laikam šūpoties no viena grāvja otrā – vai nu bērnu audzināšana un robežas ir ļoti stingras, vai arī tās tiek ļoti atlaistas." Viņa secina, ka šobrīd dzīvojam laikā, kad šīs robežas ģimenēs netiek strikti ievērotas, tāpēc ir bērni, kuriem tas skolā var radīt grūtības.
Tomēr noteikumi skolā vienmēr būs stingrāki. "Skolā ir specifiska vide, tur ir daudz bērnu un ir nepieciešamas šīs stingrās robežas," uzsver psiholoģe.
Skolotājs var justies neaizsargāts
Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdam par skolēnu vardarbību – ne tikai pret saviem vienaudžiem, bet arī skolotājiem. Vardarbība var būt gan fiziska, gan emocionāla – un var jau teikt, ka skolēns ir tikai bērns, kas vēl neapzinās savas rīcības nopietnību, tomēr pat tādā gadījumā ir robežas, kuras pārkāpt nedrīkst.
Iespējams, ka skolotājs pat atsevišķos gadījumos jūtas neaizsargāts. I.Grāvīte norāda: "Ja kaut kas klasē vai skolā notiek, tad pedagogam jebkurā brīdī var pārmest un teikt, ka viņš nav ievērojis kādas bērnu tiesības. Šādi skatoties, skolotāji šobrīd tiešām jūtas ļoti neaizsargāti. Šis spiediens sabiedrībā ir gana liels. Tomēr lieta nav tik bezcerīga, un arī skolotājam ir savas tiesības, bet skolēnam – pienākumi. Ir lietas, ko es varu prasīt no tevis kā no skolēna, tāpat kā no taviem kolēģiem vai vecākiem."
Arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Amanda Vēja skaidro, ka pienākumi līdztekus tiesībām bērniem ir bijuši vienmēr. "Iespējams, ikdienā vairāk dzirdam, ka bērni uzsver tikai savas tiesības, bet tā gluži nav. Bērni nereti pārbauda attiecību robežas gan ar vienaudžiem, gan pedagogiem. Par to, kā atrast šo balansu, ir jājautā pašiem pedagogiem – kāda ir viņu labā prakse darbā ar bērniem un viņu vecākiem. Tāpat arī jāņem vērā, ka katrs gadījums ir ļoti individuāls."
Jāpiebilst, ka arī Izglītības likuma 55.pants nosaka: katram izglītojamam ir tiesības mācību un audzināšanas procesā izteikt un aizstāvēt savas domas un uzskatus, tomēr to darīt, neaizskarot citu personu cieņu un godu.
I.Grāvīte nepiekrīt tam, ka šobrīd valdītu tendence – bērni labāk pārzina savas tiesības, nevis pienākumus: "Šādi gadījumi nav vairumā. Protams, ir atsevišķas situācijas, kad skolēni tiešā tekstā saka skolotājam: "Jūs to nedrīkstat darīt, ja jūs to darīsiet, es pazvanīšu savai mammai!" pat tādās situācijās, kad skolēnam ir pienākums kaut ko darīt. Tad vecāki sūdzību pāradresē tālāk. Tomēr tās tiešām ir atsevišķas situācijas. Šie gadījumi gan parasti ir gana skaļi un nepatīkami, un ik pa laikam tajos tiek iesaistīti arī mediji, tāpēc mēs par to uzzinām labāk."
Skolēnam jāsaprot savas rīcības sekas
Kāpēc ir bērni, kuriem ir grūti pieņemt skolas noteikumus? I.Grāvīte skaidro: parasti bērna dzīvi vada un organizē pieaugušais. Tomēr ir skolēni, kas aug tādā vidē, kur robežas nav noteiktas. Kad šis bērns atnāk uz skolu, kur valda savi noteikumi, viņš ļoti pretojas. Ir arī situācijas, kad paši vecāki uzskata, ka skola, nospraužot stingras robežas, rīkojas nepedagoģiski. Tas arī rosina sūdzības, bet bērnam ir diskomforts.
Kā šo situāciju vislabāk risināt? Galvenais ir skaidri noteikt – kas bērnam būs tad, ja robeža tiks pārkāpta. Savukārt pieaugušajam ir jāprot uzlikt tādu sodu vai loģiskās sekas, kuras pats pieaugušais ir spējīgs noturēt un izpildīt. Sekām, protams, jābūt par adekvātiem pārkāpumiem, un tas prasa spēku un enerģiju gan no vecāka, gan pieaugušā," norāda I.Grāvīte.
"Sabiedrībai ir tendence ik pa laikam šūpoties no viena grāvja otrā – vai nu bērnu audzināšana un robežas ir ļoti stingras, vai arī tās kļūst izplūdušas."
Turklāt psiholoģe arī mierina tos pedagogus, kuri pārdzīvo, ka ir grūtības tikt galā ar konkrētiem skolēniem, vai arī tos, kas jūtas nepamatoti apvainoti, jo nav spējuši audzēkni savaldīt. "Arvien biežāki ir gadījumi, kur pat ļoti labam pedagogam ir grūti tikt galā. Runa ir par bērniem ar ļoti smagiem uzvedības traucējumiem. Ja skolēnam ir tik lielas uzvedības problēmas, ka tās jākoriģē citādā veidā, tad, lai cik meistarīgs būtu pedagogs un lai kā viņš mēģinātu situāciju risināt, to vispārizglītojošā stundā nevar izdarīt."
Jāpiebilst arī, ka, lai gan Izglītības likumā noteiktie pienākumi varētu likties vispārīgi, tad ļoti svarīgi ir skolas iekšējie kārtības noteikumi. To izveidi paredz MK noteikumi Nr.1338 "Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos", un tie katrai skolai ir obligāti un nedrīkst būt formāli. Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas referente A.Ērgle uzsver, ka skolēna pienākumu un noteikumu pārrunāšana, dažādo jēdzienu izskaidrojums jau pašā sākumā atvieglo turpmāko darbu klasē, jo skolēnam ir saprotams, kāda uzvedība no viņa tiek sagaidīta.
Arī vecākiem ir savi pienākumi
Izglītības likums arī vecākiem nosaka pienākumus, lai nebūtu tā, ka viss darbs tiktu novelts uz skolas pleciem.
Likuma 58.pants paredz:
Tādējādi mēs redzam, ka arī šis pants nosaka, ka vecākiem ir pienākums ievērot bērnu, pedagogu un citu personu likumiskās tiesības un intereses. Protams, būs gadījumi, kad vecāki, neiedziļinoties situācijā vai konfliktā, mēģinās to risināt, iesaistot plašu sabiedrību, vai vainos tikai pedagogu. Tomēr svarīgāk ir iedziļināties situācijā un uzzināt aisberga slēpto daļu, pirms izvirzīt nopietnus apvainojumus.
Pozitīva ir tendence, ka arī vecāki ir gatavi sadarboties ar izglītības iestādi un rūpējas par bērna emocionālo komfortu. I.Grāvīte min piemēru: "Rīgas Domes izglītības departaments kopā ar Labklājības departamentu un SOS bērnu departamentu organizē bezmaksas kursus par bērnu emocionālo audzināšanu un skolas bērniem – vecāku efektivitātes treniņu. Tas ir nodarbību cikls, nevis viena lekcija. Un ziniet kas mani patīkami pārsteidza? Lai gan kursi rit astoņas nedēļas pēc kārtas, pieprasījums ir tik liels, ka mēs nespējam to apmierināt. Kad mēs uzsākām pirms trim gadiem, man likās – kurš vecāks būs ar mieru pēc darba reizi nedēļā astoņas nedēļas pēc kārtas nākt klausīties par bērnu audzināšanu? Šobrīd uz kursiem ir rinda. Tā ka ir ļoti pozitīva tendence."
Kas draud par likuma neievērošanu?
Lai gan minētie Izglītības likuma panti var izklausīties abstrakti, tomēr tas ir un paliek likums. Tāpat kā skolotājiem ir jārespektē audzēkņu tiesības, tā arī skolēniem un vecākiem ir jāapzinās savi pienākumi un sekas par to neievērošanu.
Kādas ir iespējamās sankcijas, ko noteikt par likuma neievērošanu? Vai vismaz – kādas varētu būt tās sekas, par kurām zināt, lai robeža netiktu pārkāpta?
Izglītības un kvalitātes dienests min piemērus: ja izglītojamais neievēro Izglītības likumā noteiktos pienākumus, tad izglītības iestādei būtu jācenšas noskaidrot šādas situācijas iemeslus, jāapsver dažādu speciālistu (piemēram, speciālais pedagogs, psihologs) iesaistes iespējas, ir jāizvērtē nepieciešamība sadarboties ar vecākiem un iespēja piemērot disciplināratbildību (piemēram, aizrādījums vai rājiens).
Tāpat pastāv iespēja no vidusskolas atskaitīt izglītojamo, kā arī bērniem no 11 līdz 18 gadiem piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus (kas gan pārsniedz izglītības iestādes kompetenci).
Savukārt, ja vecāks nesadarbojas ar sava bērna izglītības iestādi, neinteresējas par bērna mācībām, nerīkojas bērna interesēs, tad šādai situācijai noteikti ir jākļūst, piemēram, par bāriņtiesas interešu objektu. Tāpat pastāv iespēja saukt vecāku pie administratīvās atbildības (Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 172.2pants. Fiziska un emocionāla vardarbība pret bērnu; 172.4pants. Bērna atstāšana bez uzraudzības; 173.pants. Bērna aprūpes pienākumu nepildīšana).
