Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vecākiem jāzina, ka bērnam ir tiesības skolā būt drošībā un viņiem ir tiesības prasīt atbildību no izglītības iestādes, ja drošība skolā pieklibo. Katrs agresijas gadījums jāvērtē pieaugušo atbildības kontekstā, jāmeklē vardarbīgas rīcības cēloņi un veidi, kā, sadarbojoties ar vecākiem, bērnam palīdzēt tādam nebūt. Arī agresīvais bērns ir tikai bērns, kura tiesības uz attīstību acīmredzot nav nodrošinātas.
FOTO: SXC, LV portāla kolāža
Bērnu tiesības nostiprinātas visos līmeņos
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere norāda, ka bērnu tiesību aizsardzību paredz kā Latvijai saistošie starptautiskie tiesību akti, tā arī Latvijas likumi un uz to pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi. Šī normatīvā bāze ir pietiekama, lai bērnu tiesības tiktu nodrošinātas.
ANO Konvencija par bērna tiesībām noteic, ka dalībvalstis, tātad – arī Latvija, nodrošina bērna izdzīvošanu un attīstību maksimālā iespējamā apjomā un nodrošina, lai neviens bērns netiktu pakļauts spīdzināšanai vai citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai soda veidiem.
Latvijas Republikas Satversmes 110.pants nosaka: valsts aizsargā bērna tiesības un īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7.pantā teikts, ka katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību, bet šī paša likuma 9.panta otrā daļa noteic, ka pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu.
Vardarbības terminus skaidro šā likuma 1.pants:
Izglītības iestādes kompetence un atbildība
L.Grāvere uzsver: Izglītības likuma 30.panta pirmā daļa noteic, ka izglītības iestādes vadītājs atbild par izglītības iestādes darbību un tās rezultātiem, par šā likuma un citu izglītības iestādes darbību reglamentējošo normatīvo aktu ievērošanu. Tātad arī par bērna drošību skolā atbild izglītības iestādes vadītājs.
Izglītības likuma 55.panta 8.punkts paredz, ka izglītojamam ir tiesības uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos, savukārt 14.panta 21.punkts noteic, ka Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos.
"Bērnam skolā ir savi pienākumi un par to nepildīšanu jāuzņemas atbildība."
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 68.panta otrajā daļā teikts, ka kārtības uzturēšana nodrošināma ar iekšējās kārtības noteikumiem, kuri atbilst likuma prasībām un neaizskar bērna cieņu.
MK noteikumi Nr.1338 "Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos" paredz, ka izglītības iestādes vadītājs:
Neatņemams izglītības iestādes normatīvais akts ir iekšējās kārtības noteikumi. Tiem saskaņā ar MK noteikumiem Nr.1338 jāparedz:
Ja skolēniem nav nodrošinātas tiesības uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos, iestādes vadītājs saucams pie administratīvās atbildības. Administratīvās lietas saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 236.9pantu izskata Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD). Par izglītojamo drošības noteikumu pārkāpšanu (LAPK 201.66pants) izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu izglītības iestādes darbiniekam no divdesmit pieciem līdz piecdesmit latiem, bet iestādes vadītājam – no piecdesmit līdz divsimt latiem. Par atkārtotu gadījumu sods ir bargāks.
LAPK 201.64pantā ir paredzēts sods par izvairīšanos pildīt normatīvajos aktos noteiktos izglītības iestādes vai izglītības institūcijas vadītāja pienākumus. Par šo pārkāpumu var piemērot naudas sodu no piecdesmit līdz divsimt latiem. Savukārt par izglītojamo tiesību pārkāpšanu (LAPK 201.65pants) vadītājam uzliek naudas sodu no piecdesmit līdz divsimt latiem.
Bērna pienākumi un atbildība
Jāatceras, ka arī bērnam, atrodoties skolā, ir savi pienākumi un par to nepildīšanu jāuzņemas atbildība. Izglītības likuma 54.pants noteic, ka izglītojamā pienākumi ir:
Atbildību par izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumu neievērošanu katra iestāde nosaka patstāvīgi, noteikumos paredzot arī tās veidus. Parasti atbildību nosaka no mutiska aizrādījuma līdz tiesībsargājošu institūciju iesaistīšanai, piemēram:
Sekas, kas sagaida skolēnu ar vardarbīgu uzvedību, nebūt nav tikai aizrādījumi, piezīmes un pārrunas. Nepilngadīgajiem vecumā no 11 līdz 18 gadiem, ja viņi izdarījuši pārkāpumu, par kuru likumā paredzēta administratīvā atbildība, var piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. To paredz LAPK 12.1pants. Savukārt likums "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem" 6.pants, 7.pants, 14.pants noteic, ka par pārkāpumu:
Administratīvā komisija uz laiku no 30 dienām līdz 1 gadam var noteikt uzvedības ierobežojumus, uzliekot par pienākumu:
Par sīko huligānismu – lamāšanos ar necenzētiem vārdiem sabiedriskās vietās, apvainojošu uzmākšanos un citām tamlīdzīgām darbībām – saskaņā ar LAPK 167.pantu piemēro naudas sodu no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem.
Bet par maznozīmīga miesas bojājuma, tāda, kas izraisījis īslaicīgas sekas, tīšu nodarīšanu uzliek naudas sodu no simt piecdesmit līdz trīssimt latiem.
Vecāku pienākumi un atbildība
Lai kā arī nereti vecāki cenšas pārlikt atbildību par bērna antisociālo uzvedību uz skolu, sabiedrību, vidi vai draugiem, kuri nelabvēlīgi ietekmē, līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, ar ko jāsaprot, ka vecākiem ir tiesības un pienākums rūpēties par bērnu, kā tas noteikts Civillikuma 177.pantā.
Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, kopšanu, izglītošanu un audzināšanu.
Par bērna aprūpes pienākumu nepildīšanu, pamatojoties uz LAPK 173.pantu, vecākus var saukt pie administratīvās atbildības un izteikt brīdinājumu vai uzlikt naudas sodu līdz simt latiem, bet par tādu pašu nodarījumu, ja tā rezultātā bērns vecumā līdz 16 gadiem izdarījis sīko huligānismu vai atradies dzērumā, vecākiem izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu no piecdesmit līdz simt piecdesmit latiem. Ja pārkāpums izdarīts atkārtoti, piemēro naudas sodu no simt piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem.
Pašvaldību loma bērna tiesību nodrošināšanā
Likuma "Par pašvaldībām" 15.panta 23.punkts noteic, ka pašvaldības autonomā funkcija ir īstenot bērnu tiesību aizsardzību attiecīgajā administratīvajā teritorijā.
Likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem veic pašvaldība sadarbībā ar bērnu vecākiem, izglītības iestādēm, Valsts policiju, sabiedriskajām organizācijām un citām iestādēm un to paredz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.pants. Pašvaldība profilakses lietu iekārto un uzvedības sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmu izstrādā katram bērnam, kurš vairāk nekā divas reizes izdarījis Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētās prettiesiskās darbības vai veic darbības, kas var novest pie prettiesiskas rīcības.
"Par aprūpes pienākumu nepildīšanu vardarbīga bērna vecākus var saukt pie administratīvās atbildības."
L.Grāvere norāda, ka ir divi ceļi, kā skola var izglītojamo ar uzvedības traucējumiem iesaistīt pašvaldības īstenotā uzvedības korekcijas programmā: atzīt, ka kādam bērnam ir uzvedības traucējumi, kas var novest pie prettiesiskas rīcības, un savlaikus lūgt pašvaldībai izstrādāt korekcijas programmu, vai virzīt pārkāpuma izskatīšanu pašvaldības administratīvajā komisijā, kas lems par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu un noteiks uzvedības ierobežojumus – obligātu piedalīšanos uzvedības korekcijas programmā.
L.Grāvere atzīst, ka izglītības iestādes nereti noklusē par vienaudžu vardarbības gadījumiem un nepieprasa pašvaldībai izstrādāt uzvedības korekcijas programmas, iespējams, baidoties no neslavas skolai, kā arī pašvaldības neizpratnes un pedagogu audzināšanas spēju apšaubīšanas. Visticamāk tādēļ lielākajā daļā pašvaldību šādu programmu joprojām nav. Pašvaldībām vajadzētu raudzīties uz situāciju ilgtermiņā – ja uzvedību nekoriģēs, pastāv risks, ka bērns neizaugs par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, nebūs orientēts strādāt, pelnīt, maksāt nodokļus. Vēl ļaunāk – kļūs par likumpārkāpēju. Tātad daudz izdevīgāk ir ieguldīt laiku un līdzekļus, lai šādu situāciju nepieļautu.
Kā jārīkojas skolas vadībai?
Kā liecina tiesību aktu analīze, nav tiesisku šķēršļu vardarbības prevencijai, kā arī šādu gadījumu pareizai risināšanai.
L.Grāvere uzsver, ka skolas iekšējās kārtības noteikumos ir jānosaka atbildība par noteikumu pārkāpšanu un skolas vadībai jāprasa pedagogiem reaģēt uz katru pārkāpumu, pat uz maznozīmīgu, piemēram, lamāšanos rupjiem vārdiem. Metodes – mutisks aizrādījums, rakstisks paskaidrojums, piezīme, vecāku aicināšana uz skolu. Ja nelīdz ne brīdinājums, ne rājiens, ne atbalsta personāla piesaistīšana, var nolemt, ka pie nākamā pārkāpuma pieaicina policiju, taču ar to noteikti nevajadzētu sākt. Bērniem būtu pēc iespējas mazāk jākontaktējas ar policiju un tiesību sargājošām iestādēm. Mērķim jābūt nevis sodīšanai, bet uzvedības korekcijai.
"Bērns nevar pilnvērtīgi attīstīties ne tad, ja viņš ir upuris, ne arī tad, ja viņš ir varmāka."
Tātad skola nosaka atbildību un to arī konsekventi īsteno. Izglītības iestādei jāorganizē arī izglītojoši pasākumi, jāmāca konfliktu risināšanas prasmes un jābūt skaidrai izpratnei par rīcību vardarbības gadījumos.
Ja tomēr skolā vardarbības gadījums ir noticis, nekavējoties jāpaziņo iesaistīto bērnu vecākiem, jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība un policija. Vest bērnu pie ārsta neietilpst skolas kompetencē.
Ko darīt vecākiem?
Iespējams, ka skolas vadība kaut kādu iemeslu pēc neveic darbības, kas nodrošina bērna tiesību īstenošanu arī tad, ja noticis incidents. Tādā gadījumā mediķus izsauc vai bērnu pie ārsta aizved vecāki un informē ārstu, ka bērns cietis no vardarbības skolā. Ārsta pienākums ir paziņot policijai, taču arī paši vecāki var doties uz policiju un uzrakstīt iesniegumu.
L.Grāvere norāda: vecākiem jāzina, ka bērnam ir tiesības skolā būt drošībā un viņiem ir tiesības prasīt atbildību no izglītības iestādes, ja tas netiek darīts. Vecāki var vērsties Izglītības kvalitātes valsts dienestā, kas skolas vadību var administratīvi sodīt par pārkāpumiem. Tāpat izglītības iestādes faktisko rīcību (arī bezdarbību) vecāki var pārsūdzēt administratīvajā tiesā, vienlaikus prasot atlīdzinājumu par personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas nodarīts ar izglītības iestādes faktisko rīcību. Vecāki ir tiesīgi arī piedzīt kompensāciju par bērnam radīto kaitējumu no vainīgo bērnu vecākiem Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.
L.Grāvere uzsver, ka ikvienam bērnam ir neatņemamas tiesības uz attīstību. Bērns nevar pilnvērtīgi attīstīties ne tad, ja viņš ir upuris, ne arī tad, ja viņš ir varmāka. Tas nozīmē – palīdzība vajadzīga abiem. Arī agresīvais bērns ir tikai bērns, kura tiesības uz attīstību acīmredzot nav nodrošinātas. Katrs šāds gadījums jāvērtē pieaugušo atbildības kontekstā, jāmeklē vardarbīgas rīcības cēloņi un veidi, kā, sadarbojoties ar vecākiem, bērnam palīdzēt tādam nebūt.
