Izrāde ir tik noslīpēta, ka skatuves pustumsā mirdz. Viss ir pārdomāts, tērpi vienā krāsā ar emocijām, emociju un mūzikas temperatūra sakrīt, un skatītāji, paši nemaz to nemanot, no saviem krēsliem pārceļas uz skatuvi. Kā pēc šīs izrādes jūtas Anna Ņetrebko un Elīna Garanča un cik laika nepieciešams, lai viņas izietu ārā no sava tēla? Ja dzied ar tādu atdevi, kaut kas taču no tā ik reizi iegravējas dvēselē.
Es stipri šaubos, vai izrāde būtu emocionāli tikpat spēcīga, ja darbību pārceltu mūsdienās un varoņi staigātu pa skatuvi saplēstos džinsos vai puspliki. Laikmeta gars ir neatņemama ikviena mākslas darba sastāvdaļa. Tas atdzīvina laikmetu un ir kā gleznai rāmis. Jo runa ir par senākiem laikiem, jo rāmis krāšņāks un smagnējāks. Protams, glezna var būt arī bez rāmja, bet tas rada nepabeigtības iespaidu. Domājot, ar ko tieši šī izrāde nedalīti piesaistīja uzmanību, jāatzīst, ka tieši ar savu pabeigtību. Un tad gribas teikt tikai vienu – tīra manta.
Bet to pašu var teikt par patiesi uzrakstītu grāmatu, par mūsu novadu tautas tērpiem, noaustu segu vai noadītu cimdu pāri, dzīvei labi sagatavotu skolnieku vai skaisti atjaunotu māju. Kad tu savā darbā ieliec sevi visu, kļūst redzama darba virsvērtība, tas, ko vārdā nemaz nevar nosaukt, bet kas darbu apņem kā tāda apsarme vai starojums. Skaistums var likt arī raudāt, kā, piemēram, Jāņa Zābera izpildījumā klausoties Alfrēda Kalniņa dziesmu „Brīnos es”. Mēs taču reizēm pat par tikko uzsnigušu sniegu sakām – tīra manta. Tā arī ir, ka tīra manta vispirms raisa izbrīnu un tikai pēc tam prieku.
Pasaule ir pilna ar darinājumiem, kuriem nepiemīt dievišķais starojums, gluži pretēji – tie pat atgrūž, jo tajos ir ieliktas dusmas un aizvainojums. Tāda var būt gan mūzika, gan kritiķu slavētas gleznas un filmas. Vishumānākie tēlniecības darbi parasti ir atrodami kapsētās kā izlīdzinājuma zīmes starp laicīgo un mūžīgo. Taču ir arī tādi, kas aicina uz pavisam ko citu. Ik reizi, braucot garām Rumbulai, es instinktīvi saraujos, ieraugot pār šoseju pārliekušos metāla konstrukciju ar akmeņu kravu. Es to uztveru nevis kā piemiņas zīmi holokausta upuriem, bet gan kā aicinājumu uz nebeidzamu atriebību.
Radīt tīru mantu nozīmē noņemt kaut kam nost visu lieko un izcelt gaismā būtību. To vislabāk var redzēt, vērojot, kā tēlnieki sauc laukā no akmens bluķa vai koka tēlus. Līdzīgi no vārdu un skaņu haosa top dzeja un mūzika. Simtiem reižu iestudēta izrāde var kļūt vienreizīga, ja cilvēkos, kuri to veido, mīlestības ir vairāk nekā naida.
