Savu dzimtu daudzi attēlo kā koka vainagu. Kuplās dzimtas atgādina ozolu vainagus. Lai gan visas dzimtas savā laikā ir skāruši briesmīgi postījumi un atstājuši tikai dažus dzīvus zarus, kas nekādu lielo ēnu nespēj dot, tomēr savu debesu gabaliņu notur arī tie.
Latvija, pagājušajā gadsimtā izejot cauri diviem pasaules kariem, neticamā kārtā ir saglabājusi ļoti kuplas dzimtas – īstus dižkokus. Ģimene bez bērniem iznīkst, kamēr dzimtu vienmēr kāda atvase turpina. Dzimtu var salīdzināt ar velēnu, kurā dažādu augu saknēm iespējams izsekot, aplūkojot tikai nelielu, vienas lāpstas dūriena daļu. Bet dzimtu var skatīt arī kā milzīgu audeklu, kurā mēs visi ieaužamies un kuram neredz nedz sākuma, nedz gala.
Audekls no stellēm nav noņemts, aušana turpinās, un par spīti tam, ko par mani teic pasaule, es piedalos šajā brīnumainajā darbā un gūstu pārliecību, ka mans mūžs kam lieti der.
Lai cik tālu mēs ietu pagātnē, zīmējot savu dzimtas koku, nevienam neizdodas aizstaigāt līdz sākumiem. Pa samudžinātajiem sakņu ceļiem, kas savijušies ar citiem, brīvi ceļo vien mūsu gēni. Saka: viņš vai viņa nāk no stipras dzimtas. Bet mēdz teikt arī ko citu. Ikvienā cilvēkā ir ielikta turpināties dziņa. Visi vēlas kaut kādā veidolā – bērnos, notikumos vai darbos – palikt par sevi ilgāk.
Tā kā sakņu zarojums skatienam nav pieejams, mēs pat nenojaušam, cik mūsu saknes dziļi un plaši sazarotas. Vieni ātri salūst zem dzīves nastas, kamēr citi, no skata visai trausli, dzīvi stiepj un līdz galam aiznes kā skudras.
Ja mēs spētu ielūkoties sakņu dzīvē, iespējams, atbildes uz daudziem jautājumiem atnāktu pašas. Tad mēs beigtu sevi šaustīt par to, ka neesam tādi kā citi, un saprastu – mums ir jālīdzinās vienīgi pašiem sev.
No suverēnām pasaulēm – ģimenēm – veidotās dzimtas var tuvināties, bet var arī pa savām orbītām riņķot, būdamas saistītas tikai formāli. Nedz laiks, nedz attālums nav šķērslis attiecībām – daudzi tā pa īstam saradojas, pārlecot pāri veselai paaudzei. Uz viņiem neattiecas teiktais par adatas meklēšanu siena kaudzē. Dzimta reizē ir saistīts un reizē brīvs kopums.
Mēs izvēlamies vienīgi draugus, radi ģimenē un dzimtā ienāk paši. Šķiet visu pasaules drāmu pamatā ir šī ienākšana un aiziešana. Dzimta ir mūžīgo kaislību okeāns, nepatikšanu jūra ar patikšanas liedagiem un brīnumskaistām salām, kur pavadīt mūža atvaļinājumus. Lielie un mazie kari vispirms notiek ģimenē un dzimtā un tikai pēc tam uz vēstures lielajām skatuvēm.
Dzimta un līdz ar to arī mēs ikviens esam kā nebeidzami radāms darbs ar neierobežotām piedalīšanās iespējām. Neatkarīgi no tā, cik man šobrīd ir gadu, man nekas neliedz pieaugt garīgi. Bet tas iespējams vien tad, ja es to patiešām vēlos. Ir tik daudz ne tikai pilngadību, bet pat pensijas vecumu sasniegušo, par kuriem saka – garīgi nepieauguši. To, kā cits pēc cita klāt nāk jauni gadu gredzeni, ārēji var arī nejust, tomēr tas notiek daudz vētraināk nekā koku dzīvē. Arī cilvēkā, līdzīgi kā Zemes dziļumos, notiek kontinentālo plātņu kustība ar zemestrīcēm, vulkānu izvirdumiem un auglīgiem vulkānu pelniem, uz kuriem atkal kaut kas var turpināties vai sākties pilnīgi no jauna.
