Astotā programma – to uzrakstījusi politiskā apvienība „Par labu Latviju”, kuras dibināšanu vienbalsīgi atbalstīja piecas politiskās partijas: Tautas partija, partija „LPP/LC”, politiskā partija „Ogres novadam”, partija „Vienota Rēzekne”, partija „Latgales tauta”.
Šī programma ir visīsākā no visām, jo pretendē būt par mūžam mainīgo programmu, „kas pilnveidosies līdzi norisēm sabiedrībā”, kas nepārtraukti ieklausīsies tautā: „Mēs tuvinām varu tautai, Latvijas nākotni rakstīsim kopā”. Tajā nav neviena skaitļa, ap ko skrupulozi ķēpāties. Sauklis „Par labu Latviju” nākot no Stendzenieka, tāpēc jo interesantāk, kā konstruēta šī programma.
Viss sākas ar „Tautas deklarāciju” un es apmulstu. Pats vienmēr esmu uzskatījis, ka „cilvēks pirmajā vietā”, taču līdz šim par tautas deklarāciju neesmu dzirdējis. Vai es būtu kaut ko palaidis garām? Vai tā būtu jāmeklē internetā? Vai arī nākošie desmit punkti ir tā deklarācija? Droši vien tā arī ir un programma skaidri zina visu par „Latvijas tautas gribu un prasībām”. It kā pati tauta būtu rakstījusi šo deklarāciju.
Jau teicu, ka „cilvēks pirmajā vietā” un „galvenā vērtība ir Latvijas cilvēki” skan lieliski. Ja to izdotos piepildīt, mums būtu laimīga dzīve. Toties nākošais punkts par „pilsoņu skaitu” nav lāga saprotams. Ko gan skaits izšķir „Latvijas nākotnē”?! Tā kā mājiens par kaut ko būtisku, laikam uztraukums, ko nedrīkst izrādīt, ka pilsoņu skaits varētu samazināties.
Tēzei par „kvalitatīvu bezmaksas izglītību līdz augstskolai” piemīt gan brīnišķīgais vilinājums iegūt kaut ko par velti, gan pārliecība, ka valsts kasē būs tik daudz naudas, lai to īstenotu. Šķiet, ka tautai nevajadzētu piedēvēt bērnišķīgu izpratni, ka pasaulē kaut kas ir bez maksas. Un pat, ja tauta tā tomēr vēlētos, tad priekšstāvju kandidātiem vajadzētu kļūt par godprātīgiem skolotājiem, jo viņi taču gatavojas vest uz labu Latviju.
Programma vai deklarācija paredz motivēt darbam un nodokļiem. Šeit nebūtu ko iebilst, ja veidojas līdzsvars starp to, kāds atalgojums paliek pāri pēc darba un cik jāmaksā kopējai lietai, proti, valsts uzturēšanai un attīstībai. Taču tālāk atkal kā pa celmiem, lieliskiem punktiem seko dīvainie: „Īslaicīga jaunu cilvēku atbalstīšana, lai veidotos plašs vidusslānis”. Kā savulaik „Dadzī” rakstīja: „Pat domādams neizdomāsi”! Vai vidusslāni var izveidot tikai jauni cilvēki? Vai būtu jāatbalsta tikai jauni cilvēki un jāpiemirst pārējās vecuma grupas? Kāpēc cilvēku atbalstam jābūt īslaicīgam, kāpēc viņus nevarētu atbalstīt visu laiku?!
Septītais punkts atkal ar vērienu, ar pretenzijām, ka pie mums būs „izcilākā mazā ekonomika”. Nav slikti teikts, atliek tikai uzminēt mērogu – Baltijā, Eiropā vai pasaulē?! Arī nākošais punkts skaidri pasaka, ka mēs kopīgi maksāsim par visu bērnu un pensionāru veselības aprūpi, bet par savu veselību maksāsim paši. Skaidrība ir apsveicama lieta, katrā ziņā mazāk nogurdinoša nekā neziņa.
Nobeigumā apgalvojumi: „Līdz pensijai tu uzturi valsti, pēc tam valsts uztur tevi” un „Ārpolitikā – Latvijas intereses pirmajā vietā” gan nav nekas jauns un nedzirdēts. Drīzāk mēs vēlētos, lai dievs dod, ka no lozungiem tie abi pārvērstos par saturīgu realitāti.
Devītā – no sociāldemokrātiskas politisko partiju apvienības „Atbildība”. To veido Sociālā taisnīguma partija, partija "Latvijas Atmoda", partija "Mūsu zeme" un LSDSP.
Šī programma pieder pie tām, kas skaidri zina, kas ir vainīgs, proti, līdzšinējā vara: „labējās, sociāli bezatbildīgās politiskās partijas, kuru darbība valsti ir novedusi visdziļākajā krīzē”. Tās ne tikai novedušas, bet arī nav novērsušas [krīzes] cēloņus. Diemžēl pasaulē domā savādāk, ka globālās krīzes cēloņi slēpjas pasaules finanšu sistēmas pretrunās un Latvija cieta no tā, ka tai „pārāk plāns tauku slānis”. Iespējams, ka līdzšinējās varas „vaina” tāda, ka tā laipoja starp sabiedrības sociālajām prasībām un iedzīvotāju uzņēmējdarbības spējām.
Vainīgā meklēšana un visa kā gribēšana laikam arī radījusi savdabīgu salikumu pirmajā sadaļā „Krīzes pārvarēšana”. Programma piemin pēdējā laika maģisko vārdu „konsolidācija” un pirmajā punktā ar saukli „netērēt vairāk nekā nopelnīts” aicina taupīt, bet jau nākošajā punktā brīdina, ka „konsolidācija un taupība” nedrīkst „atstāt graujošu ietekmi”. Tā vien šķiet, sabiedrības pretrunīgo prasību salāgošana vienmēr būs sociāldemokrātijas klupšanas akmens.
Ekonomiskās attīstības sadaļā programma izceļ tik tiešām pretrunīgu jautājumu – no vienas puses mūsu valsts uzņēmumi ir kā monopoli, kuru cenu diktāts ietekmē patērētāju naudas makus, jo nav iespējas izvēlēties, bet otras puses, vai to privatizācija ir risinājums, jo tā nav aksioma, ka privātais sektors vienmēr strādā efektīvāk par publisko, kā arī paliek jautājums, kuri būs tie izredzētie privatizētāji.
Programma cenšas būt konkrēta un, solot „bezdarba līmeņa samazināšanos vairāk nekā trīs reizes”, pareģo aptuveni desmitiem tūkstošu darba vietu izveidošanu divos gados. Piedāvājot dažādus nodokļu sistēmas pārkārtojumus, programma konkrēti ir atradusi arī robežšķirtni starp bagātajiem, kuri „maksā vairāk”, un nabagajiem – tie ir 1000 latu mēnesī. Esmu jau noguris, taujājot pēc skaidrojuma, kāpēc to visu uzskata par „progresīvu un taisnīgu sistēmu iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanā”?! Varbūt tomēr uzticēties bagāto spējām, darba un dzīves gudrībai un, veicinot sponsorēšanu, mecenātismu un labdarību, ļaut viņiem pašiem lemt par sevis nopelnīto?! Un ko programma galu galā piedāvā, lai pārveidotu ierasto praksi, ka sabiedriski lietderīgie darbi tiek novērtēti zemāk nekā to atdeve?!
Toties programma jāuzteic par to, ka ir viena no retajām, kas runā par kredītņēmēju aizsardzību, ka tā piedāvā risinājumus krīzes seku mīkstināšanai. Iespējams, ka arī piedāvājumā „Pabalstu izmaksas sistēmu pārcelt no sociālā budžeta uz valsts pamatbudžetu” ir kāds racionāls grauds. Taču īsti nav skaidrs, kas ir domāts ar: „izbeigt viena megacentra attīstīšanu” un kur sēdēs jaunie vietvalži: „izveidojot piecas vēlētas reģionālas pašvaldības”?!
Var jau pasmaidīt, ka sadaļā „Izglītība un zinātne” nav neviena vārda par zinātni, tomēr izceltā problēma: „izbeigt valsts budžeta līdzekļu tērēšanu darba tirgū maz pieprasītu speciālistu sagatavošanā” uzrunāja mani. Aizdomājos, ka pastāv robežšķirtne, kādi speciālisti nepieciešami valsts un sociālo funkciju pildīšanai un kādi privātajā sektorā. Iespējams, ka šajā tēzē ir atkal savs racionālais grauds.
Runājot par veselības aprūpi, programma līdzās populārai idejai par „obligāto apdrošināšanu” iesaka arī „ieviest brīvprātīgu apdrošināšanu”, kas mani samulsina, jo veselības apdrošināšana kā tāda Latvijā pastāv. Vai tiešām programmas autori to nav pamanījuši?! Vai arī ir runa par kādu jaunu veidu?!
Vēl programma apvaino zāļu ražotājus, lietirgotājus un aptiekas negodprātībā attiecībā uz zāļu cenām un sola tos strikti kontrolēt. Ko lai dara, ja farmācija no veselības aprūpes iesprukusi biznesa lauciņā?! Iespējams, ka tā jau ir globāla pretruna. Bet, ja tā padomā – jo iedzīvotāji būs veselīgāki, jo mazāk tērēs naudu zālēm. Var konkrēti plānot: „Nodrošināt finansējumu veselības aprūpei 4% no IKP”, taču vēl būtiskāk, kuros virzienos tērēt šo naudu.
