Liekas loģiski – murgaināku un nācijas interesēm kaitīgāku projektu grūti iedomāties. Taču nebūt nav teikts, ka kādas idejas acīmredzams absurdums noteikti nozīmē tās apbērēšanu uz visiem laikiem. Atjaunotās Latvijas vēsturē diemžēl netrūkst pretēju piemēru. Turklāt ekoloģijas un saimniecisko interešu konfliktzonā jo sevišķi.
Nu, piemēram, kurš gan pirms nepilniem divdesmit gadiem valstī, kurā savulaik tautas nacionālā atmoda dzimusi tieši vides aizsardzības gaisotnē, ko iezīmēja sabiedrības masu protesta akcija pret Daugavpils HES būvniecību, varēja iedomāties, ka Latvija kļūs par ūdens spēkstaciju lielvalsti. To, ko savulaik neizdevās paveikt pat padomju tehnokrātijas gigantomānijai, itin viegli un klusi realizēja pašmāju bāleliņi. Uz dabas aizsardzības fona atjaunotajā neatkarībā nepagāja ne ducis gadu, kad valstī darbojās jau ap pusotra simta mazo HES, kuru ietekmi uz upju ekosistēmu un lauku ainavu uzskatāmi raksturo regularitāte, ar kādu medijos parādās šai tēmai veltītie problēmraksti. Turklāt kā vārdā?
Līdz pat 2003. gada janvārim valsts no šīm spēkstacijām, kas saražo nedaudz vairāk par vienu procentu no Latvijā patērētās elektroenerģijas, to iepirka pa dubultu cenu. Ne viss mazais ir skaists, turklāt šajā gadījumā tas izrādījās arī padārgs. 2008. gadā Mazo HES asociācija piedāvāja ļaut ierīkot spēkstacijas vēl uz 91 upes. Neizdevās. Taču gan jau nodoms nevaid miris.
Nepagāja atjaunotajā neatkarībā sevišķi daudz gadu, līdz pienāca brīdis, kad uzzinājām – privātīpašnieki, ignorējot pašvaldības un dabas aizsardzības institūcijas, var virināt vai nevirināt slūžas un regulēt ūdens līmeni pēc saviem ieskatiem lielos un pat pavisam lielos publiskajos ezeros. Strups kā ceļazīme „ķieģelis” bija arī laiks, līdz tie, kas vēl nesen pulcējās uz aizlūgumiem par Baltijas jūru, varēja pārliecināties, ka tagad ceļu uz liedagu slēdz nepielūdzams uzraksts „Privātīpašums”, kas patiesībā nozīmē – „Nelien, dabūsi trūkties!” no suņiem vai tamlīdzīgiem apsardzes darbiniekiem.
Kāpu joslas apbūve no likumpārkāpuma kļuva par situētu personu juridiskās meistarības, ietekmes un nekaunības paraugpasākumu. Savukārt meža kailcirte bez nodoma vietā iestādīt kaut koku jau pirmajos neatkarības gados manifestējās kā mantojuma tiesību izmantošanas jaunā pamatforma. Rīgas zaļajā zonā, kuras saudzēšanu no zāģa savulaik spēja panākt atmodas vides akcijas, tagad izskuj ar (ne)atbildīgu amatpersonu gan tīši, gan iz nolaidīgas attieksmes dotiem rīkojumiem.
Vai arī Daugavas vienlaidus „apsaimniekoša” no Rīgas līdz Hersonai kļūs par realitāti? Droši vien, ka nē. Projekta sabiedriskie, un pats galvenais – saimnieciskie, aspekti neliecina tam par labu. Neiegūstot cerēto naudu projekta priekšizpētei, tā bīdītāju degsme, visticamāk, pagaisīs ātri kā rīta migla virs upes. Tomēr der atcerēties, cik gan daudz reižu, kopš tauta 80. gadu otrajā pusē savāca ap 300 000 parakstu pret Daugavpils HES, nu jau neatkarības laikā šī projekta ideja dzemdināta no jauna. Kur ir ekonomiskais izdevīgums, tur allaž atradīsies arī „apsaimniekotāji”.
Taču ne vien tikai vide ir objekts, kuram briest nebaltas dienas naudas un iespēju attiecību krustpunktos, kur šķietami nereālais vēršas iespējams. Tāds ir arī pats cilvēks, kurš, iespējams savulaik aizlūdz par jūru, bet tagad būs spiests to darīt gan par sevi, gan saviem bērniem.
Nupat „Par labu Latviju” entuziasta Belēviča ideja ieviest maksas izglītību jau pamatskolā pilnībā saskan ar Pasaules Bankas jau rosinātajiem priekšlikumiem ietaupīt uz izglītības rēķina. Ekonomikas un demogrāfiskās dižķibeles apstākļos arvien reālāka sāk izskatīties iespējamība, ka pensionēšanās vecums tuvākajās desmitgadēs uzlēks līdz vismaz 70 gadu atzīmei – robežai, ko vidējais Latvijas iedzīvotājs pašlaik vispār nesasniedz. Šodienas trīsdesmitgadniekiem, kas paļausies vien uz valsts pensiju sistēmu, tas nozīmē piedzīvot vecumdienas bez vecuma pensijas. Pārtikas paciņas daudzskaitlīgiem trūkumcietējiem pasaules valstu elitārā kluba – Eiropas Savienības – dalībvalstī Latvijā jau ir realitāte.
Teiciens: „Nekad nesaki nekad” šodienas Latvijā ir aktuāls bezgala. Diemžēl ne vien iespēju, bet arī zaudējumu nozīmē. Latvija – plašu iespēju zeme!
