Līdz laikam viss funkcionē teicami. Lidmašīnas paceļas un nolaižas pēc saraksta. Ar nenogurstošās reklāmas palīdzību dzīve atgādina augšupejošu līkni. Masu apziņu kutina aizvien jauni un galvu reibinoši zinātnes un tehnikas sasniegumi, kas sola labāku dzīvi. Tādi solījumi gan ir skanējuši vienmēr. Īpaši primitīvi tie bija padomju laikā. Mēs taču vēl atceramies, kā vienīgā partija solīja – mūsu paaudze dzīvošot komunismā. Pēc tam notika pārmagnetizēšanās un jaunus apsolījumus atnesa Rietumu vēji. Vienas politiski ekonomiskās attiecības bija beigušās, un mēs metāmies nākamajās, nebūdami tām gatavi.
Politiskā un ekonomiskā reklāma strādā dienu un nakti. Arī naftas un gāzes sūkņi. Akmeņogļu šahtās seno paparžaugu nogulās urbji graužas aizvien dziļāk. Bet zemes virspusē sāk pietrūkt gaisa un ūdens, sarūk visas dzīvās pasaules sugu daudzveidība. Dabas sargātāju vārās balsis apslāpē patērēšanas saceltais troksnis – „mums pienākas” un „mēs to esam pelnījuši”.
Ik reizi, piepildot vannu, mēs iztērējam vismaz 200 litrus dzeramā ūdens. Nomainot savus auto, mobilos telefonus, datorus pret aizvien modernākiem un jaudīgākiem, mēs piedalāmies to ražotāju maku pildīšanā un planētas iztukšošanā un piesārņošanā. Šķiet, mūs nekas nespēj apturēt. Tie, kuriem ir gadījies nonākt lielveikalos tā saucamo „trako dienu” laikā, jūtas kā ierauti straumē, kad atvērts aizsprosts, un cilvēkus pārņēmusi iepirkšanās panika, jo mārketinga meistari ir pratuši pamodināt negausības un labsajūtas gēnu.
Bet tad pēkšņi atklājas – kāda banka ir izzagta, atdzīvojies kāds vulkāns, kāda lidmašīna nav noturējusi augstumu, un cilvēki paliek, kā zemē iemieti. Prioritātes sakrīt čupā, un viss ir jāsāk no gala. Jautājums tikai, kur to galu meklēt, ja ir dzīvots vienai dienai, ļaujoties straumei, neko nezinot un arī nejautājot par tuvajām krācēm. Informācijas gadsimtā līdz noteiktam brīdim var dzīvot, neko uz sevi neattiecinot, apzināti norobežojoties no lietām un parādībām, kuru konsekvences mūs panāks, lai kādās ilūzijās mēs dzīvotu.
Polijas prezidenta Leha Kačiņska bēru dienā, kad plašsaziņas līdzekļi aicināja Latvijas sabiedrību garīgi solidarizēties ar poļu tautu un ar trīs minūšu klusuma brīdi godināt prezidenta piemiņu, atskanot sirēnām, Rīgas ielās daudzas mašīnas pat nesamazināja ātrumu un tikai retie gājēji apstājās. Izvaicāti par trauksmes sirēnu skanēšanas iemeslu, daudzi teica – viņi par to neko neesot dzirdējuši. Varenā poļu kustība „Solidaritāte” (tās nosaukumu vēlāk nelietīgi ir valkājuši daudzi) pietuvināja trešo Latvijas Atmodu. Eiropas tautas ir daudz ciešāk saistītas, nekā to pirmajā brīdī spējam iedomāties – savijušās ir ne tikai mūsu saknes, bet arī galotnes. Diemžēl tas un arī daudz kas cits ātri aizmirstas, un tad vulkānu izvirdumi, zemestrīces un lidmašīnu katastrofas izrādās pēdējais līdzeklis, kas liek apstāties un atjēgties. Vismaz uz brīdi.
