Piemēram, Ādolfs Hitlers. Vispāratzīts noziedznieks! Jā, taču ko jūs teiktu tad, ja Vācija karā būtu uzvarējusi un jūs turklāt būtu vācietis? Vai, piemēram, Staļins – vieniem joprojām noziedznieks, citiem – varonis. Noziedznieku no varoņa, izrādās, bieži vien šķir viens solis – robeža starp pretējām pozīcijām.
Lieldienās, kad atšķirībā no ebrejiem kristīgā pasaule kā varoni piemin Jēzu Kristu, Latvijā Drošības policija lūkojusi notvert Neo. Varoni vai noziedznieku? Atmetot dažādas spekulācijas par Neo patiesajiem nolūkiem, viņa pašlaik redzamā darbība neapšaubāmi vairumam liek domāt par Robina Huda tipa personāžu. Viņš, kā jau tas piedien pie šīs angļu teiksmas, cīnās pret iedzīvošanos uz sabiedrības rēķina. Turklāt Neo, atšķirībā no Huda, bagātniekus pat neaplaupa. Vien atklāj citu nolaupīto. Tātad varonis.
Vai tomēr noziedznieks? Jo civilizētā sabiedrībā taču pieņemts uzskatīt, ka tie, kurus vajā policija, ir noziedznieki. Bet noziedznieki ir tie, kas pārkāpj likumu. Taču Neo rīcībā, publiskojot teorētiski jebkuram ilgstoši pieejamo informāciju par valsts amatpersonu atalgojumu no VID informācijas sistēmas bez personas datu atklāšanas, nozieguma sastāvu grūti saskatīt. Pat gluži pretēji – šīs informācijas publiskošana pilnībā atbilst amatpersonu jau gadiem ilgi vārdos atbalstītajam, taču darbos nesasniegtajam mērķim – iedibināt caurskatāmu un saprotamu valsts un pašvaldību amatu atalgojuma sistēmu.
Vai tas būtu nosodāmi? Kā redzam no nesenā Vācijas piemēra, civilizētā pasaulē pat ir valstis, kuras daudz apšaubāmākā ceļā iegūtu informāciju par nodokļu (ne)maksātājiem, samaksājot miljonus, pilnīgi neslēpjoties nopērk.
„Es pie viņa nekādas vainas neatrodu,” droši vien arī Neo gadījumā būtu spiests teikt Poncijs Pilāts, kuru Lieldienās mēdz citēt biežāk nekā citkārt. Taču ne gluži bez kāda vainas VID dati ilgstoši bija pieejami ikkatram, kurš prastos izmantot tā dēvēto caurumu sistēmā. Vai šo vainīgo, kurš noteikti nav Neo, arī vajā policija? Nē, ar to labākajā gadījumā nodarbojas amata nolaidībā vainojamo personu sirdsapziņa. Toties mēs tagad piedzīvojam Latvijas Temīdas un veselā saprāta cīņā dzimušo paradoksu: par nodokļu maksātāju naudu faktiski notiek vēršanās pret nodokļu maksātāju interesēm.
Par varoni, kā jau iepriekš minēts, var runāt tikai kādā noteiktā vērtību sistēmā. Ja valsts varas un sabiedrības vērtību sistēma nav viena un tā pati, arī varoņa un noziedznieka jēdziens būs atšķirīgi. Vēsturiski šāda situācija vienmēr bijusi novērojama okupētās teritorijās, nevis nacionālās valstīs, kur Šērvudas meža notikumi tālāk par kinoekrānu nenonāk.
