Ažiotāžai ar vēsturi un situāciju Latvijā gan maz sakara. Ja ne vidusmēra skaļo antifašisma lozungu vicinātājiem, tad cienījamajam Zurofa kungam, ja reiz viņš pasaules līmenī ņēmies karot par vēsturisko taisnīgumu, nu gan vajadzētu zināt, ka Austrumeiropas valstis, arī Latvija, laikā, kad šeit notika holokausts, nemaz nepastāvēja.
Latvijas valstiskums tika iznīcināts jau 1940. gada vasarā, bet atjaunots de facto – tikai 1991. gadā. Vācu okupācijas laikā, kad šeit notika holokausts, Latvija un tās iedzīvotāji bija nacisma upuri, nevis šī režīma darbību noteicēji. Kā gan atzīt līdzdalību noziegumos, kuru pastrādāšanā uzskatāmāku alibi nemaz nevar iedomāties? Taču, neraugoties uz to, Latvijas prezidenti, ārlietu ministri un citas valsti reprezentējošas augstas amatpersonas jau kopš 90.gadu sākuma daudzkārt ir izteikušas atvainošanos holokausta upuriem. Vaira Vīķe–Freiberga, 2006.gadā viesojoties Izraēlā, pat pavēstīja: “Mēs patiesi nožēlojam, ka Latvija bija iesaistīta holokausta šausmās”.
Labi – skaidrs, ka ir un būs īpatņi, kuri dažādu iemeslu dēļ turpina un turpinās karināt nacisma birku pie Latvijas svārkiem. Taču, runājot par Latvijas neapskaužamo trīskārtējo okupāciju Otrā pasaules karā un ar to saistītajiem noziegumiem, diezin vai ir vērts cerēt uz Krievijas palīdzīgu vārdu vēstures faktu starptautiskos skaidrojumos, tomēr vismaz teorētiski to varētu sagaidīt no kādreizējās nacisma politikas īstenotājas un pašreizējās Latvijas ietekmīgās partneres Eiropas Savienībā un NATO – Vācijas. Taču nekā.
Vācijai saprotamu iemeslu dēļ ir zināma pieredze nacisma noziegumu skaidrošanā. Šī valsts pat par tiem ir dažādos līmeņos un plaši atvainojusies. Vai jau labi sen, ik gadu martā pa visu Eiropu izskanot pārmetumiem par Latvijas un latviešu saistību ar nacistu militāro formējumu – Latviešu leģionu, Vācijai nebūtu pienācis laiks beidzot pavēstīt, ka dalība leģionā nebija brīvprātīga? Par izvairīšanos draudēja koncentrācijas nometne un nāves sods? Vēl vairāk – ka hitleriskā Vācija, piespiežot latviešus iesaistīties leģionā, neapšaubāmi pārkāpa 1907. gada Hāgas konvenciju, kas aizliedz iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā vai iesaistīšanu pusmilitāros darbos (liktenis, kas piemeklēja arī tā sauktos Luftvaffes gaisa spēku izpalīgus – nepilngadīgus zēnus no okupētajām teritorijām).
Jau 1946. gada septembrī ASV militārā resora pārstāvji oficiāli atzina, ka latvieši un igauņi, kurus nacisti iesaistījuši cīņās pret padomju armiju, nav uzskatāmi par piederīgiem nacistu SS. Turpmāku latviešu leģionāru reabilitāciju apliecina fakts, ka ar antihitleriskās koalīcijas valstu lēmumu leģionāri netika nodoti kara tribunālam. Vēlāk ASV administrācija atļāva bijušajiem leģionāriem brīvi emigrēt uz Savienotajām Valstīm.
Būtu pašsaprotami, ja Vācija kā līdzatbildīgā par Otrā pasaules kara izraisīšanu un savulaik nacionālsociālisma politikas īstenotāja tagad prastos paust pretargumentus nacisma noziegumu saistīšanai ar Latvijas valsti. Lai gan minētie argumenti ir labi zināmi, Vācijas vārda svars, norādot uz tiem vēlreiz starptautiskajā arēnā, turpmāk krietni sarežģītu pašmērķīgu un nekompetentu mūsu valsts pseidonacifikācijas misiju.
Diemžēl nekas īpaši neliecina, ka būtu pamats cerēt uz šāda žesta sagaidīšanu no mūsdienu Vācijas, tagad Krievijas cieša sabiedrotā. Lielvalstis, kuru izraisītā kara dēļ Latvija un arī pārējās Baltijas valstis tika izrautas no Eiropas uz teju pusgadsimtu, nekad nav izrādījušas īsti konsekventu reālpolitisku atbalstu kādreizējo upuru centieniem atgūt savu bijušo vietu.
1991. gada 27. augustā Eiropas Kopienas dalībvalstis kopējā deklarācijā atzina Baltijas valstu neatkarību. Taču atsevišķas valstis, tajā skaitā Vācija, pret neatkarību atguvušajām Ostlandes valstīm joprojām izturējās piesardzīgi. Šāda attieksme saglabājās arī turpmāk – gan attiecībā uz Latvijas uzņemšanu NATO, gan Eiropas Savienībā, gan tagad – Baltijas valstīm pretendējot uz vietu eirozonā.
Šādā ziņā, lai gan Berlīnes mūris kritis jau pirms divdesmit gadiem, Otrā pasaules kara sekas joprojām nav pārvarētas.
