Es staigāju pa Eduarda Grūbes gleznu izstādi un nevaru nedzirdēt, par ko blakus sarunājas dažas kundzes. Viena saka: ”Kas tie par pleķiem? Es brīnos, kā viņš, būdams mākslinieks, neizjūt krāsu saskaņu…” Šī nu nav tā vieta, kur vajadzētu sākt ar kādu strīdēties, un es mudīgi paeju no kundzēm tālāk. Tomēr nevaru nedomāt par mūsu apbrīnojamo viszinību, tiklīdz runa ir par to, ko nevar aptaustīt ar rokām un uzlikt uz mēles. Izcilus mākslas darbus daudzi sauc par smērējumiem, kurus viņi nu gan būtu uzmālējuši labāk. Bet uz viņiem nav jādusmojas, kad mums kāds, kas dara savu darbu, atver durvis. Un ne tikai savas darbnīcas durvis.
Lūk, vairāki darbi ar vienādu nosaukumu „Durvis” un „Logs”! Es nevaru ieiet otra domu un izjūtu pasaulē, ja neatveru arī savas durvis. Es nekad neuzzināšu, kas ir aiz kādām durvīm, ja tās neatvēršu. Stāvot pie jebkurām durvīm, man kādu brīdi ir jāpadomā, kāpēc es tās gribu atvērt, ko es meklēju, kā man trūkst. Logs, no vienas puses, ierobežo skatu uz kaut ko, no otras – koncentrē uzmanību un ļauj ieraudzīt loga ierāmēto vienreizību. Caur logu plūst gaisma uz abām pusēm un tajā iemirdzas parastu lietu skaistums.
Mākslinieks atkārtoti atgriežas pie grandiozajām tēmām „Māte” un „Madonna”. Gandrīz visās gleznās bērniņš ir gaišs – baltās gaismas pilns, jo viņu vēl nav skārusi nedz pasaule, nedz iedzimtais grēks. Viņa maigajai ādai vēl cauri nespiežas gēni, un māte ir viņa drošais patvērums. Bērniņš ir viena vienīga gaisma, saudzējama un sargājama, kaut zini, tas būs grūti izdarāms. Tāpēc jau tik ilgi negribas bērnu izlaist no rokām un sava redzes lauka. Tāpēc sanāk no abām pusēm tik sāpīga nabas saites pārgriešana. Tomēr nav cita ceļa, lai liktenis varētu piepildīties. Notiek tik daudz smagu pašizcīņu, un dažas beidzas ar sakāvi. Mākslā par tām runā darbi ar nosaukumu „Pieta”.
Izstādi no savas puses izgaismo dokumentālā filma „Darbnīca laukos” par diviem māksliniekiem – Intu Celmiņu un Eduardu Grūbi viņu lauku mājās, tikpat pamatīgās un plašās kā viņu glezniecība. Ceļš uz šīm mājām atgādina tādu kā ar platu otu lauku ainavā ievilktu triepienu, kur gleznas faktūru veido rupjā grants, bet rāmi – zaļā daba. Pirms nonākt salātos, pārgriezts ķirbis šajās mājās uz brīdi kļūst par modeli, un ar to ir nezūdošs. Būtu labi, ja arī tie, kas ne reizi mūžā nav rokās ņēmuši otu, pirms griezt šķēli no tikko izceptas maizes klaipa, paskatītos uz to kā uz dzīvības laipu.
Es brīnos, kādēļ Eduardu Grūbi salīdzina ar Marku Rotko. Kas tā mums par indevi – mūžīgi ar kādu salīdzināties? Eduarda Grūbes darbos ir tik spēcīga viņa klātbūtne, pamatīgums un piederība Latvijai, ka nav nepieciešami salīdzinājumi. Viņš vienkārši IR. Un, kamēr mākslā, tāpat kā filmas kadros, tas tumši brūnais taurenis sitīsies pret loga stiklu, ota jauks krāsas un liks triepienus ne tikai uz audekla, bet arī mūsu dvēselē.
