Neapšaubīsim minētos jautājums, kuru cienīgumu droši apliecina ievērības vērtais fakts, ka tiem ir pievērsušies eksperti – personas, kuru autoritāti un kompetenci Latvijā apliecina spēja izteikties diapazonā no valsts pārvaldes līdz, kā redzam, līdzpilsoņu dzimumdzīvei.
Taču, kā jau to noskaidrojis Z.Freids, visas cilvēka seksuālās dziņas ir cieši saistītas ar plašākiem sociāliem kontekstiem. Ne tikai ar to, ko viņš pārcietis „grūtajā” bērnībā, bet arī ar to, ko pārcieš pašlaik. Šobrīd, ja to vispār var raksturot kā brīdi, cik zināms, Latvijas iedzīvotāji izcieš plaša spektra krīzi, kuras pamatā ir valsts pārvaldības mazspēja, ko minētās diskusijas kontekstā nāktos apzīmēt kā impotenci. Līdz ar to, ja vēlamies socioloģiski pilnīgas atbildes, uz visiem diskusijā izvirzītajiem jautājumiem primāri vajadzētu paraudzīties tieši no cilvēka un valsts pārvaldes ciešo partnerattiecību pozīcijām.
Tātad, vai latviešos tomēr nesnauž karstasinīgi neparedzama nots? Protams, ka nesnauž. Pat vēl vairāk – karstasinīgā nots burtiski vārās! Taču ar intimitāti tam maz sakara. Jo, kā zināms, cilvēks, ar kuru kāds ilgstoši ir stājies seksuālās attiecībās pret paša gribu, pie pirmās izdevības pāridarītājam alkst atriebt apmēram ar to pašu. Tātad jau varam atbildēt uz ekspertu diskusijā izvirzīto otro un trešo jautājumu – par priekšnoteikumiem jaunas seksuālās revolūcijas uzplaukumam un mūsu fantāzijām.
Jā, fantāzijas, kā jau te teikts, ir. Ciešā korelācijā ar minētajām alkām. Līdz ar to ir arī nepārprotami revolucionāri priekšnosacījumi. Taču vienlaikus diemžēl jāsaka: tas ir potenciāls bez potences. Proti, ja tas revolucionāri nav parādījies kopš notikumiem, kurus valsts un cilvēka attiecībās vislabāk raksturo tā dēvētais deputāta Jāņa Lagzdiņa žests, tad, visticamāk, arī tik drīz neparādīsies. Turklāt jāpiebilst: šis ir ļoti ieildzis mazspējas gadījums – vairāki cienījami eksperti, novērojot plaisu starp varu un sabiedrību, drīzu revolucionārā potenciāla izlaušanos prognozēja jau pirms gadiem desmit. Taču tālāk par pērnā gada 13. janvāra pollūciju Vecrīgā tā arī netikām.
Te, lūk, arī atbilde saistībā ar pēdējo no minētajiem diskusijas jautājumiem: ko mēs patiesībā domājam par vienas nakts attiecībām? Labāk nejautāt, jo nekas labs no tām nav. Arī tad, ja iniciatīva nāk no valsts puses – kā tas notika naktī pēc pagājušajām pašvaldību vēlēšanām, kad valdība nākamajā rītā paziņoja par miljoniem latu lietu atalgojuma samazināju valsts sektorā strādājošajiem. Īsi sakot, pārsteiguma moments ir, bet kaifa no tā – nekāda.
Tātad Latvijas iedzīvotāju seksuālā identitāte jeb savdabība, vērtējot to plašākā sabiedriskā kontekstā, ir atzīstama par visai pretrunīgu parādību: lai gan pašiem gribas, nekas nenotiek; bet, kad tomēr notiek, tad notiek ne tā, kā gribas.
Bet ekspertiem, kas paši ir latvieši, būtu sev pašiem jāpajautā: vai tik visai šai vērtēšanai, pētīšanai, diskutēšanai nav kāds sakars ar tādu cilvēka seksuālās dzīves tumšo pusi kā mazohisms? Par seksu nav jārunā, ar to ir jānodarbojas.
