Žēl, ka uz ekrāna vienlaikus nav iespējams redzēt, kas, skatoties vardarbības ainas, notiek cilvēka psihē un šūnās. Tā ir ielaušanās cilvēkā, līdzīga kā redzama vēsturiskajās filmās, kur cietokšņu mūrus sagrauj ar tarāniem. Kad mūrī ir izlauzts robs, pa to viegli ienāk pretinieka karaspēks. Jaunākajos laikos šis ienaidnieks ir narkotikas un azartspēles. Skatoties vardarbību ekrānā, izmainās mūsu biolauks, strauji ceļas adrenalīna līmenis, šūnās sākas panika. Cilvēki atkarībā no gēnos ieliktās predisponētības un audzināšanas gluži neapzināti simpatizē vai nu tiem, kurus vajā, vai arī vajātājiem un it kā ar tiem identificējas. Faktiski mēs sevī ielaižam dēmonus, un viņi pamodina tos, kuri latentā stāvoklī jau tāpat mīt mūsos, un tad mūsu rīcība kļūst neprognozējama. Ne velti daudzi vēlāk brīnās, ka ir bijuši spējīgi uz antisociālām darbībām.
Ir liela atšķirība, kā seriālus un trillerus skatās pieaugušie un kā bērni. Pieaugušie – kā īstenības novelkamās bildītes, bērni – kā īstenību. Bērna psihē kā plastilīnā, mālā vai mīklā bez šķirošanas iespiežas viss. Par to vairs nav jāstrīdas, to ir pierādījusi gan dzīve, gan zinātne. Aizbildināšanās ar to, ka televīzijas kompānijas un producenti nezina, ko viņi dara, ir smieklīga. Viņi ļo – ti labi zina! Virtuālā vardarbība ir kļuvusi par biznesu. Papētot televīzijas programmas, mati ceļas stāvus – ne dienas bez vardarbības. Bet ko dara sabiedrība, skolotāji, vecāki? Papukst, pašausminās un … ieslēdz televizoru. Lēnas iedarbības inde dara savu darbu.
Nav dzirdēts, ka pie Saeimas un Latvijas Radio un televīzijas padomes kāds piketētu par stingrāku televīzijas kanālu uzraudzību, par blīvākiem filtriem internetā, par izglītojošiem raidījumiem ne tikai seksuālajā, bet visupirms morāli ētiskajā un kultūras jomā, par filmām un raidījumiem, kas jaunatnei palīdzētu salīdzināt mūžīgo ar pārejošo, rādītu latviešu un jebkuras citas tautas valodu kā īpašu vērtību, mācītu cienīt un sargāt dzīvību. Nenotiek nekādi masu protesti pret izklaidējošo programmu nesamērīgumu un pārsvaru pār audzinošo un izglītojošo. Inde ir iedarbojusies arī uz tiem, kuriem taču it kā būtu jāstāv rītdienas sardzē.
Bīstamā biznesa pārstāvji izplata demagoģiju par to, ka katram taču pašam ir tiesības izvēlēties virtuālo produktu. Ka tā ražošanas ierobežošana ir cilvēktiesību pārkāpums. Ka, ja kādam nepatīk, viņš galu galā televizoru var arī izslēgt. Es šad tad iedomājos, vai virtuālo šausmu ražotāji nebaidās par saviem bērniem un mazbērniem? Vai viņi var naktīs mierīgi gulēt, apzinoties, kādus spēkus ir iekustinājuši?
