Es par to neesmu tik pārliecināts. Jo atšķirībā no pārējām dzīvajām radībām tikai cilvēkam piemīt spēja smieties par citu kļūdām un nemācīties no savējām. Tāpēc gadu simtiem viņš kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Turklāt neredzu nevienu argumentu, kas liecinātu, ka latvieši šajā ziņā būtu izņēmums. Drīzāk - gluži pretēji. Bet nekas – gan laiks rādīs, cik daudz esam iemācījušies.
Pagaidām, kamēr citi vēl arvien apkopo 2009. gada nozīmīgākos un pamācošākos notikumus, lai vēlāk būtu ko ierakstīt vēstures grāmatās, es gribētu pakavēties pie dažām stulbībām, kuras vēstures grāmatas noklusēs, bet cilvēki drīz vien aizmirsīs.
Šajā ziņā pats izcilākais notikums, manuprāt, ir gadījums, par kuru uzzināju īsi pirms Ziemassvētkiem. Un tātad... Nevienam nav noslēpums, ka mazi bērni baidās no Ziemassvētku vecīšiem. Ne gluži visi, tomēr ļoti daudzi. Gaida, tomēr baidās. Tad nu, lūk, kāda bērnudārza audzinātāja, lai mazuļiem nevajadzētu baidīties no bārdainā večuka, ieradās pie viņiem ģērbusies tīģera kostīmā un maskā. Rezultātā dzejolīšus ar visiem virsrakstiem aizmirsa pat paši apķērīgākie. Un, šķiet, uz mūžu. Toties tīģeri tie noteikti atcerēsies līdz kapa malai, jo, ieraugot tā melnās, dūres lieluma acis, histēriski brēkt sāka pat tie, kas parasti nemēdza raudāt.
Kaut arī šis notikums ir viena konkrēta bērnudārza iekšēja bezjēdzība, tas sevī slēpj dziļu simboliku. Jo tieši tāpat tauta Ziemassvētku vecīša un viņa dāvanu vai žagaru vietā 2009. gadā sagaidīja tīģeri. Un, pat ja tas nebija īpaši ļauns, tad nobiedēt gan nobiedēja visus pamatīgi.
Otrs tikpat simbolisks un bezjēdzīgs 2009. gada fakts ir jau daudzkārt pieminētais finanšu ministra Repšes kunga svītrainais ādas uzvalciņš. Kaut kā mums neiet ar tiem finanšu ministriem. Viens sarunāja aplamības televīzijā. Otru pasaules lielākie laikraksti min par piemēru, kā nekad un nekādos apstākļos nevajadzētu ģērbties valstsvīram. Vēl jo vairāk - pa pusei bankrotējušas valsts finanšu ministram. Bet ko tu padarīsi – Repšes kungs ir ne tikai sava ceļa gājējs, bet spītīgs sava ceļa gājējs. Un kā jau īstens latvietis negrasās padoties pat tad, ja kļuvis citiem par apsmieklu.
Padoties negrasās arī protestētāji telšu pilsētiņā Rīgas centrā. Tas tikai liecina, ka bezjēdzīga protestēšana, kā jau rakstīju iepriekšējā emuārā, ar laiku var kļūt par skaistu, tautisku tradīciju. Pateicoties šim pasākumam, protestēšana tagad arī Latvijā kļuvusi par profesiju, jo būt varonim nemaksā neko. Bet tauta ir tik ļoti izslāpusi pēc varoņiem, ka skatās, muti pavērusi. Cik viņi tur drosmīgi cīnās par brīvu, laimīgu un plaukstošu Latviju. Nu gluži tāpat, kā savulaik varenā padomju tauta nepagurusi cīnījās par mieru visā pasaulē. Un kā jau komūnā - jebkurš jebkurā brīdī var protestētājiem pievienoties un jebkurā brīdī atvienoties. Mediķi rūpējas par šo ļaužu veselību. Žurnālistiem ir, ko rādīt un rakstīt, kad cits nekas nenotiek. Savukārt pārtiku gādā labsirdīgi ļaudis.
Bet, kamēr vieni uz Brīvības ielas protestē, citi uz tās pašas ielas nepaguruši strādā valsts un tautas labā. Un, lūk, rezultāts.
Nodoklis par dienesta transporta izmantošanu personiskajām vajadzībām. Tas nekas, ka neviens nezina, kā šo nodokli administrēt. Neviens nezina, kā to aprēķināt, kā iekasēt un kas to īsti maksās, jo nav pat skaidri principi, kā nodalīt personiskās no darba vajadzībām. Tomēr miljoni, ko valsts šādā veidā grasās iekasēt, jau ierakstīti Saeimas pieņemtajā budžetā.
Lai gan tas pat vairs nav stulbums. Tā ir mūsu valsts tautsaimnieciskā taktika un stratēģija. Tas ir viens no mūsu ekonomikas stūrakmeņiem. Un ko citu var gribēt no valsts, kur bērnudārza audzinātāja vēlas iepriecināt mazuļus, tos pamatīgi nobiedējot, kur finanšu ministrs ikdienā staigā sadomazohistiska rokera tērpā, bet tauta, atmetusi cerības atrast vadoni, tagad meklē varoņus starp tiem, kas pēc iespējas ilgāk ziemas laikā var nogulēt teltī pilsētas centrā.
