Vai no šādas lieliskas, bet parastas ziņas var uztaisīt blogu? Mēģināšu! Pēc vēsts, ka mašīna saplīsusi tā, ka nevarēja pabraukt un ka vajadzīgā detaļa bija jāgaida veselu nedēļu, noskanēja pārmetums, ka rūpnīcas pilnvarotais serviss šiem laikiem neesot visai saprātīgs, jo pieprasot nesamērīgu cenu. Laimīgā kārtā viņš esot atradis nelielu servisu, kas to pašu esot izdarījis krietni lētāk un robs makā rezultātā krietni mazāks.
Mēs būtu ieslīguši garā diskusijā par to, kāpēc tāda starpība, kurš ir prātīgs un kurš, maigi izsakoties, negudrs, taču abpusējā steiga sarunu pārtrauca, tomēr tēma blogam rokā. Un šeit vietā atminēties manu draugu, kurš, ciemojoties dzimtajā pilsētā, no bijušā kaimiņu onkuļa saņēma vienkāršu jautājumu: “Kāpēc Tavā bodē tās bulciņas tik dārgas?! Tur pāri ielai pie tādas un tādas tantes ir lētākas!” Kad draugs, locot pirkstus, sāka klāstīt cenas veidošanas pamatus, pieminot visas izmaksas un neizlaižot nodokļus, onkuļa seja pārsteigumā esot izstiepusies gara: “Vo vells, es nemaz nebiju iedomājies, ka tā ir! Domāju, ka Tu tik vāries!”
Būtu neglīti un netaisnīgi fantazēt, ka nelielais serviss neizsita čeku kasē vai maksā meistaram aploksnēs. To arī nekādā gadījumā nedarīšu, jo tikpat labi ieguldījumi servisā bijuši nelieli, pats saimnieks eļļainām rokām strādā ar instrumentiem, un, galvenais, ir apmierināts ar cenu, ko viņš prasa un ko viņam samaksā.
Ieejot jebkurā veikalā, mēs vēlamies, lai preces būtu pēc iespējas labākas un lētākas, lai mūs apkalpo pēc iespējas brīnišķīgi un, atstājot veikalu, mēs noteikti esam, ja ne laimīgi, tad vismaz priecīgi. Arī autoveikalu ar servisu. Mēs vēlamies, lai mums izrāda autiņu no visām pusēm, lai mūsu auto nekad neplīstu, lai serviss atgādinātu, kad jānomaina riepas, un salona sekretāre atminētos mūsu sievu vai vīru dzimšanas dienas.
Ražotāji un tirgotāji visu to zina un cenšas. Tāpat viņi zina, ka dažs labs noburkšķēs, ka viņai vai viņai to visu nevajag, jo tā esot izlepušo biezo daļa. Taču arī burkšķētāji nevarētu noliegt, ka arī viņi vēlas cieņas un vēlības pilnu attieksmi. Bet arī ražotāji un tirgotāji vēlas to pašu un viņi to ir pelnījuši.
Grūti iedomāties šodienu bez automašīnas. Tā tiek dievināta un nicināta, gluži kā mīlestībā vai naidā, taču šoreiz pietiks ar poēziju – tā spēj pārvadāt gandrīz visu ko no viena punkta līdz otram. Un tā nepārtraukti kaut ko maksā. Ražotājs, atrodoties nepārtrauktā konkurences cīņā, iegulda milzīgus līdzekļus, lai viņa radītā prece, kas talantīgi savieno savā starpā desmit tūkstošus detaļu, būtu pēc iespējas labāka un godam kalpotu īpašniekam. No sava ieguldījuma ražotājs vēlas arī pienācīgi pelnīt, tāpēc visā pasaulē uztic pārdošanu un apkalpošanu partneriem, kuri var nodrošināt rūpnīcas prasības.
Bet prasību saraksts ir garš un arī kaut ko maksā. Gan glīti un mājīgi saloni, gan laipnas balsis kontakttālrunī un spoži bukleti reklāmai, gan nepārtraukta darbinieku apmācība, gan speciālie darba instrumenti, gan kvalitātes kontrole un sarežģītas daudzpakāpju datorprogrammas. Vienam tirgotājam tas padodas mazliet labāk, otram mazliet vājāk, bet, ja tam pieskaita vēl banku procentus par ievērojamiem ieguldījumiem un dažādos nodokļus, tad cena uzskrien tik augstu, kur tā arī ir. Nekādas atšķirības no bulciņas.
Galu galā, mēs varam maksāt vairāk vai mazāk, nelielā servisā vai lielā autocentrā, saskaņā ar savu rocību. Ja mēs ar savu maksājumu izrādām cieņu darbam un nodokļiem, un jūtam, ka viss ir saprātīgi un līdzsvarā, tad ir OK.
Lūk, šādas pārdomas rosījās galvā, kad tur ārā aiz kabineta loga putina.
