Pagājis gads, kopš Latvijas valdība starptautiskajiem aizdevējiem devusi solījumu īstenot strukturālās reformas valsts pārvaldē. Laiks skrējis milzīgiem jetija soļiem, bet politiķu bieži piesauktās reformas reālā paskatā sabiedrība tā arī nav redzējusi. Ja vien neskaita dažādus samazinājumus, apcirpumus un to visu, ko diskrēti sākuši dēvēt par konsolidāciju. Nupat sadarbības memorandā ar aizdevējiem Latvijas puse atkal sola strukturālās reformas.
Taču vai valdība maz apzinās, ko ir solījusi un sola? „Pastāv neskaidrība attiecībā uz to, kuri no paredzētajiem pasākumiem ir uzskatāmi par strukturālajām reformām valsts pārvaldē un kuri ne,” teikts šogad jau rudens pusē – septembrī – klajā nākušajā premjerministra Dombrovska informatīvajā ziņojumā par reformu gaitu. Strukturālas reformas, kā būtu loģiski domāt, nozīmē struktūras (uzbūves) reformēšanu (pārveidošanu). Tātad – valsts pārvaldes pārveidošanu. Taču par reformu gaitu atbildīgās amatpersonas sliecas domāt, ka arī samazināšana var būt uzskatāma par strukturālām reformām. Taču tad būtu jājautā: kā gan objekta samazināšana maina tā struktūru un formu?
Ja lielu draņķi pataisa mazāku, tāpat tas paliek draņķis, tikai sīkāks. Līdz šim kaut ko līdzīgu struktūras pārveidojumiem piedzīvojusi vien veselības aprūpes un izglītības sistēma. Taču arī tie vairāk atgādinājuši džungļu apstākļos veiktu kājas amputāciju, lai atbrīvotos no krokodila, kurš sagrābis to savos zobos.
Minētajā premjera ziņojumā tiek piedāvāts šāds strukturālo reformu definējums: „Strukturālās reformas ir savstarpēji saskaņotas, plānveidīgas, finansiāli, sociāli un politiski izvērtētas, kā arī ar ieinteresētajām pusēm un sabiedrību izdiskutētas izmaiņas noteiktās valsts politikas jomās, kas ir vērstas uz to, lai kāpinātu valsts konkurētspēju un nodrošinātu valsts attīstības mērķu sekmīgāku sasniegšanu.” Bet strukturālo reformu mērķis ir „maza, profesionāla un uz iedzīvotājiem orientēta valsts pārvalde, kas strādā visas sabiedrības labā”. Bet kur konkrētība!? Kas īsti ir jāreformē? Kas jāpatur, no kā jāatsakās? Kādas ir pieļautās kļūdas? Kā tiks kāpināta minētā konkurētspēja? Kur, atskatoties uz budžeta pieņemšanas finišu, kaut vai diskusijas ar ieinteresētajām pusēm? Kur atbildība? Nemaz jau nerunājot par profesionālu orientēšanos uz sabiedrības labumu.
Gluži pretēji – politiķi kā velns no krusta turpina vairīties no jebkādām reformām, kas palielinātu to atbildību sabiedrības priekšā un radītu draudus vecās pārvaldes struktūras pastāvēšanai. Lūk, vēl daži arī starptautiskajiem aizdevējiem, iespējams, interesējoši jautājumi „reformatoriem”: Kāpēc tik gausi virzās jebkuras likumdošanas iniciatīvas par izmaiņām vēlēšanu sistēmā, kas vairotu politiķu atbildību vēlētāju priekšā? Kāpēc līdztekus likumprojektam par politisko partiju finansēšanu netiek virzītas atbilstošas izmaiņas likumdošanā par priekšvēlēšanu aģitāciju, lai samazinātu partiju atkarību no sponsoru naudas? Kas notiek ar likumprojektiem par fizisko personu ienākumu gūšanas kontroli un kriminālatbildības noteikšanu par prettiesiskām darbībām partiju finansēšanā? Kāpēc varas gaiteņos gadiem iestrēdzis likumprojekts par valsts un pašvaldību mantas iznomāšanu?
Ja tie, kam pašlaik būtu jāatbild uz šiem jautājumiem, ir reformatori, tad tikpat labi Mārtiņš Luters 16. gadsimta sākumā savu ideju īstenošanu būtu varējis uzticēt Romas pāvestam.
Politiķu spēja ķerties pie visaptverošām valsts pārvaldes strukturālajām reformām diemžēl joprojām neizskatās vairāk pārliecinoša par mūsu kāju sagrābušā krokodila asarainiem apgalvojumiem, ka viņš kopš dzimšanas ir veģetārietis. Bet starptautiskajiem aizdevējiem solītā budžeta konsolidācija vēl par 700 līdz 800 miljoniem uz šī fona noteikti būs izjūtama daudz skarbākos apstākļos, nekā mēdz dzīvot sniega cilvēks. Turklāt atšķirībā no šīs būtnes mēs, ja vien to jau neesam izdarījuši, varam atšķirt Svešvārdu vārdnīcu un konstatēt, ko nozīmē konsolidācija, šo terminu lietojot ekonomikas kategorijās: kredītoperācija – valsts īstermiņa saistību pārvēršana par ilgtermiņa vai beztermiņa saistībām.
