Pieminēt šādu situāciju varbūt ir lecīgi vai pašlaik nevietā, bet kungi sēdēja un kūpināja cigārus, iemalkoja kafiju, nedaudz konjaku un pļāpāja par politiku. Galu galā, kā bija, tā bija, ja reiz gaviļnieki uzstājas. Vienā brīdī atļāvos pavīspnāt par terminu sociālie partneri un uzreiz tiku atsēdināts, jo šī ideja nākot jau no senās Romas, kad patriciešu un plebeju vadoņi savā starpā tikušies, lai sarunātu un vienotos, ko un kā darīt, ja kaut kas mūžīgajā pilsētā nerullē, kā pienākas.
Gluži pilnīgs tumsoņa vēsturē nejūtos, jo atceros, ka patricieši bija senākās un cienījamākas Romas ģimenes, bet plebeji – pārējie brīvie pilsoņi. Uz brīdi samulsu, prātā pārcilājot, vai vispār šodienas Latvijā varētu būt patriciešu stāvoklim atbilstošas ģimenes, tomēr nebiju tik neaptēsts, lai nesaprastu, ka tā bija norāde uz dažādu sociālo grupu dialogu.
Saruna būtībā bija par attiecībām starp varu (it kā patriciešiem) un tautu (it kā plebejiem), tikai es ar sociālajiem partneriem nevietā iemaisījos pa vidu, jo tie modernās Eiropas izpratnē nozīmējot darba devēju un ņēmēju apvienības. Un nav manīts, ka varu neatkarīgajā Latvijā pārmantotu pēc asinsradniecības pazīmes, bet varbūt pilsoņi, nokļuvuši pie varas, tomēr sajūt sevi kā patriciešus, kuri pametuši plebeju rindas.
Kas gan tik mēs neesam?! Populācija, iedzīvotāji un iemītnieki, pilsoņi un nepilsoņi, balsstiesīgie un vēlētāji, nodokļu maksātāji un nemaksātāji, iedzimtie un ieceļotāji, mažoritātes un minoritātes, precētie un neprecētie, ar bērniem un bez bērniem, nupat jau arī sociālie partneri.
Aiz visiem šiem nosaukumiem ar sociālo jēgu un dažreiz bez jēgas paslēpts vienkārši cilvēks, kuram palaimējies vai nepalaimējies piedzimt šajā pasaulē un kurš vēlētos, pat ja to vēl neapjauš, nodzīvot pēc iespējas ilgāk un pēc iespējas lielākā harmonijā gan ar sevi, gan ar apkārtni.
Lai kādi vien partneri nebūtu – intīmie, biznesa vai dejas -, viņus vieno kopēji mērķi un ciešas attiecības. Šķiet, ka tik tiešām nevietā būšu vīpsnājis par sociāliem partneriem, jo darba devējam un darbiniekiem būtībā ir viens mērķis – lai viņu preces un pakalpojumi būtu tik labi un derīgi, lai kāds tos pirktu, un laika ziņā viņi kopā ir piecas dienas nedēļā, domās un jūtās vēl vairāk.
Taču ir arī atšķirīgi mērķi, kas kopā ar ciešajām attiecībām neizbēgami irdina augsni pretrunām un konfliktiem. Nebūšu oriģināls un minēšu klasiku – “kapitālists” grib lielāku peļņu, bet “proletariāts” lielāku algu. Būtībā konflikts nav nekas pretdabisks vai ārkārtējs, tikai dialogā atrisināts konflikts veicina attīstību, bet neatrisināts ved strupceļā līdz pat bojāejai.
Tomēr nojaušu, kas bija manas ironijas pamatā. Radošs dialogs darba vietā pārcēlies uz arodbiedrību, asociāciju un citu kabinetu cīņām. Mana kā indivīda balss ir pieklusināta ar mīkstiem spilveniem, jo kaut kur kāds labāk un sparīgāk aizstāvēšot manas sociālās grupas intereses. Kaut kur tālumā no darbavietas izspriedīs, ko darīt ar bosu, kurš pazemo darbinieku, un ko darīt ar slaistu, kurš ierodas darbā pilnā un saražo brāķi. Kādi vairs tur patneri, tur par šķiršanos jādomā - tikai ka tik kāds no kabinetiem nav šo šķiršanos sarežģījis!
Un globālās dižķibeles ēnā uzradies vēl viens sociālais partneris, tikai tam nav nedz pārstāvniecības, nedz kabinetu. Ierakstiet Google meklētājā bezdarbnieku apvienība vai asociācija vai partija. Nav tādu – laikam neērta tēma, diez kā būs ar biedru naudu, kur īsti iekārtot kabinetu, nav saprotams, ko ar to visu darīt...
