FOTO: Ieva Čīka, LETA.
Turpmāk tiks vērtēti nevis atsevišķi studiju virzieni, bet gan katras augstākās izglītības iestādes spēja nodrošināt kvalitatīvu izglītību kopumā. To paredz jaunā augstskolu akreditācijas kārtība, kurā iesaistītās puses saskata vairākus ieguvumus, taču norāda arī uz neskaidrībām.
Ministru kabinets (MK) 9. decembrī atbalstīja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītos grozījumus Augstskolu likumā un grozījumus Izglītības likumā, kas paredz pāreju no atsevišķu studiju virzienu akreditēšanas uz ciklisku augstskolu un koledžu akreditāciju.
Šīs pārmaiņas nozīmē, ka turpmāk tiks vērtēta katras augstākās izglītības iestādes spēja nodrošināt kvalitatīvu izglītību kopumā, nevis atsevišķi studiju virzieni. Šie likumu grozījumi vēl jāizskata un jāapstiprina Saeimai.
Līdz šim katrs studiju virziens bija jāakreditē atsevišķi. Tas prasīja ievērojamus resursus dokumentācijas sagatavošanai un ekspertu vizītēm.
Jaunajā sistēmā augstskola vai koledža – tās pārvaldība, resursi, mācībspēku kvalifikācija, iekšējie kvalitātes procesi un atbalsta mehānismi studentiem – tiks vērtēta kopumā.
Tas nozīmē vienu akreditācijas procedūru visai institūcijai, nevis vairākus atsevišķus vērtējumus katram studiju virzienam.
Tādējādi augstskolas varēs efektīvāk izmantot savus resursus izglītības kvalitātes uzlabošanai, nevis administratīvo procedūru kārtošanai, skaidro IZM.
Vienlaikus sagaidāms, ka jaunais modelis dos augstākās izglītības iestādēm lielāku autonomiju kvalitātes nodrošināšanā. Augstskolas varēs attīstīt iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas, pielāgojot tās savām specifiskajām vajadzībām un tipam.
“Tas nozīmē, ka augstākās izglītības iestādes pašas atbildēs par izglītības kvalitātes nodrošināšanu un varēs izvēlēties efektīvākos veidus, kā to darīt, ievērojot Eiropas augstākās izglītības telpas standartus, saskaņā ar kuriem augstskolu autonomija un atbildība ir fundamentāli elementi,” norāda IZM.
Ministrijai būs tiesības ierosināt ārkārtas akreditāciju, ja augstākās izglītības iestāde pārkāps normatīvos aktus, – līdz šim tas bija iespējams tikai “būtisku” pārkāpumu gadījumā.
Kā pauž IZM, jaunā kārtība ir skaidrāka: “Visiem noteikumiem un likumiem ir jābūt ievērotiem, lai garantētu, ka studenti saņem kvalitatīvu izglītību un viņu tiesības tiek aizsargātas. Tādējādi valstij saglabājas efektīvi mehānismi, lai reaģētu uz problēmsituācijām un nepieļautu nekvalitatīvu augstākās izglītības pakalpojumu sniegšanu.”
Augstskolas un koledžas, kuras atbildīs visām akreditācijas prasībām, varēs saņemt akreditāciju uz septiņiem gadiem, bet tām, kurām būs nepieciešami uzlabojumi, – uz trijiem gadiem. Ja augstskola vai koledža divas reizes pēc kārtas saņems tikai triju gadu akreditāciju, tad nākamajā pārbaudē tā vai nu saņems pilnu septiņu gadu akreditāciju, vai arī netiks akreditēta. Šāda pieeja motivēs augstskolas un koledžas patstāvīgi uzlabot savu kvalitāti un pārvaldību, secina IZM.
Izmaiņas ir izstrādātas atbilstoši Eiropas augstākās izglītības telpas labākajai praksei. Lietišķo zinātņu universitātēm tiks precizēta prasība īstenot vismaz vienu doktora studiju programmu, kas atbilst Lielās universitāšu hartas fundamentālajiem principiem.
Arvīds Barševskis
Rektoru padomes priekšsēdētājs, Daugavpils Universitātes rektors
Foto: Evija Trifanova, LETA
Rektoru padome uzskata, ka šī reforma ir loģiska un iet pareizā virzienā. Latvijā sākotnēji bija studiju programmu, bet pēc tam – studiju virzienu akreditācija. Tagad, kā iecerēts, tiek sperts nākamais solis, ieviešot institucionālo – augstskolu kā iestāžu – akreditāciju.
Tas ļaus augstskolām, sevišķi, ja akreditēšana notiks reizi septiņos gados, ietaupīt līdzekļus, jo akreditācija tomēr nozīmē arī zināmas izmaksas. Otrkārt, iecerētais modelis ļaus samazināt birokrātisko slogu, ko prasa akreditācijas process.
Iespējamu risku rada neziņa par jaunajam akreditācijas modelim nepieciešamajiem Ministru kabineta noteikumiem, proti, tas, kas šajos noteikumos parādīsies.
Taču par to vēl notiks diskusijas, un arī Rektoru padome tajās iesaistīsies. Ir svarīgi, lai ar labiem nodomiem iesāktas reformas galarezultāts arī būtu labs.
Alens Aleksandrs Čerņa
Latvijas Studentu apvienības prezidents
Foto: Lita Millere, LETA
Latvijas Studentu apvienība (LSA) atbalsta pāreju uz institucionālo akreditāciju kā sistēmisku risinājumu, kas ļauj vērtēt augstskolas kā vienotas institūcijas un pievērsties kvalitātei visos darbības aspektos, nevis tikai atsevišķu programmu līmenī.
Kā norādīts konceptuālajā ziņojumā un likumprojekta anotācijā, šāda pieeja mazina administratīvo slogu, novērš procedūru dublēšanos un nodrošina pilnvērtīgu skatījumu uz augstskolas pārvaldību un tās sniegumu.
No studentu perspektīvas tas var būt svarīgs solis augstākās izglītības kvalitātes stiprināšanā, veidojot profesionālu, caurskatāmu un atbildīgu studiju vidi.
LSA uzsver, ka studentu balss akreditācijas procesā ir jānodrošina pilnvērtīgi, ar praksē pielietojamiem mehānismiem. Proti, studentam ekspertam ir jāsaglabā līdzdalība kā pilntiesīgam ekspertu komandas loceklim, savukārt akreditācijas procesam kopumā jābūt paredzamam, godīgam un metodoloģiski konsekventam. Vadlīnijām un kritērijiem ir jābūt skaidriem, nepārprotamiem un viegli pieejamiem visām iesaistītajām pusēm. Studentu iesaiste ir pamats uzticamai kvalitātes novērtēšanai, un jebkura atkāpšanās no šī principa mazinātu procesa leģitimitāti un ticamību.
Pozitīvi vērtējama plašā nozares līdzdalība reformas izstrādē, tostarp augstskolu, Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras un studentu iesaistīšanās. Tas ir radījis priekšnoteikumus modelim, kas atbilst Eiropas kvalitātes standartiem un ļauj pāriet no formālas kontroles uz kvalitātes pilnveidi. Šī sadarbība jāturpina arī nākamajā posmā – izstrādājot Ministru kabineta noteikumus un akreditācijas vadlīnijas, kas noteiks praktisko īstenošanas kārtību un nodrošinās procesa prognozējamību un kvalitāti.
LSA atbalsta reformu, taču uzsver, ka sekundārajiem normatīvajiem aktiem jābūt juridiski skaidriem, piemērojamiem reālajiem apstākļiem augstskolās un balstītiem starptautiskajā praksē, Eiropas augstākās izglītības telpas principos. Tie nedrīkst radīt papildu birokrātiju, to uzdevums ir veicināt kvalitātes kultūras attīstību. Studentu uzticēšanos var nodrošināt tikai tas, ka kritēriji un lēmumu pieņemšanas kārtība ir saprotama, caurskatāma un konsekventa.
Kā jau uzsvērts LSA uzrunā Ministru kabinetā, studenti nav ieinteresēti sistēmā, kurā viduvējība kļūst par normu un kurā ilgstoši pastāv būtiski kvalitātes vai pārvaldības trūkumi. Institucionālās akreditācijas mērķis ir laikus identificēt un novērst šādas problēmas, aizsargājot gan studentu intereses, gan augstākās izglītības uzticamību kopumā.
Normatīvajiem aktiem, kas regulē kvalitāti, akadēmisko godīgumu un studentu tiesības, jābūt stingriem un efektīvi piemērojamiem, jo individuālam studentam nav pieejami resursi, lai katru pārkāpumu risinātu tiesiskā ceļā. Tādēļ valstij ir pienākums nodrošināt sistēmu, kas problēmas identificē un risina laikus.
Andris Teikmanis
Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs
Foto: Ieva Čīka, LETA
Augstākās izglītības padome (AIP) atbalsta likumprojektos paredzēto pāreju uz ciklisku institucionālo akreditāciju, uzskatot to par nozīmīgu un savlaicīgu soli augstskolu un koledžu autonomijas stiprināšanā un Latvijas augstākās izglītības sistēmas attīstībā.
Par nepieciešamību pāriet uz ciklisku institucionālo diskusijas sākās jau līdz ar līdzšinējās studiju virzienu akreditācijas sistēmas izveidi 2011.–2013. gadā. Studiju virzienu akreditācija tika uztverta kā starpposms, pārejot no atsevišķu programmu akreditācijas uz institūcijas akreditāciju.
Cikliskās institucionālās akreditācijas mērķis ir palīdzēt institūcijai veidot un attīstīt vienotu un Eiropas kvalitātes nodrošināšanas standartiem un vadlīnijām (ESG) atbilstošu iekšējās kvalitātes vadības sistēmu, pilnveidot iekšējo kvalitātes kultūru un nodrošināt tās sasaisti ar savu stratēģiju, pārvaldību un akadēmiskā personāla attīstību. Turklāt ir sagaidāms, ka institucionālā akreditācija ļaus augstskolām un koledžām vieglāk veidot un īstenot starpdisciplināras studiju programmas.
AIP pozitīvi vērtē to, ka iecerētajā akreditācijas modelī:
Tomēr AIP vērš uzmanību uz vairākiem būtiskiem ieviešanas aspektiem.
Pirmkārt, AIP uzsver nepieciešamību nodrošināt skaidru visu iesaistīto institūciju funkciju nodalījumu akreditācijas sistēmā, nepārprotami nošķirot akreditācijas procesa organizēšanu, augstskolu un koledžu atbilstības izvērtēšanu un to kvalitātes novērtēšanu, lai stiprinātu uzticēšanos sistēmas neatkarībai un caurskatāmībai.
Otrkārt, pārejas periodā līdz 2028. gadam ir būtiski sniegt augstskolām metodisko atbalstu iekšējo kvalitātes nodrošināšanas sistēmu pilnveidei, īpaši ņemot vērā institucionālās kapacitātes un studiju jomas atšķirības.
Vienlaikus AIP norāda, ka Izglītības likuma 20. panta grozījumi, kas paredz Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) dalību koledžu akreditācijas procesā sadarbībā ar Akadēmiskās informācijas centru, ir vērtējami pretrunīgi.
AIP uzskata, ka šāds formulējums konceptuāli neskaidri nošķir IKVD atbilstības novērtēšanas un kvalitātes akreditācijas funkcijas. Ņemot vērā pāreju uz ciklisku institucionālo akreditāciju un Eiropas kvalitātes nodrošināšanas praksi, būtu lietderīgāk skaidri noteikt, ka IKVD vērtē koledžu atbilstību normatīvajiem aktiem, savukārt kvalitātes novērtēšana un akreditācija tiek īstenota atbilstoši augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmai un tās institucionālajai loģikai.
AIP ieskatā, pārejot uz ciklisku institucionālo akreditāciju, būtu jāatsakās no studiju programmu licencēšanas kā atsevišķas procedūras.
Pašreizējā licencēšanas kārtība ir laikietilpīga, relatīvi dārga un praksē ierobežo augstskolu spēju elastīgi reaģēt uz akadēmiskās attīstības un darba tirgus vajadzībām. Studiju programmu kvalitātes nodrošināšanai būtu jābalstās institucionālās akreditācijas ietvarā un pastāvīgā iekšējās kvalitātes uzraudzībā, nevis atkārtotās ārējās licencēšanas procedūrās.
AIP uzsver, ka cikliska institucionālā akreditācija ir stratēģiski pareizs virziens Latvijas augstākās izglītības attīstībā. Tās sekmīga ieviešana būs atkarīga no kvalitatīva sekundārā regulējuma, profesionālas ieviešanas prakses un pastāvīga dialoga starp politikas veidotājiem, kvalitātes nodrošināšanas institūcijām un augstskolām.
