Aicinājumu nespiest Latvijai veikt vēl lielāku nākamā gada budžeta samazinājumu pagājušās nedēļas nogalē izteica arī pazīstamais finansists Džordžs Soross. „Spiediens samazināt izdevumus laikā, kad problēmas ir privātajā sektorā, ir nepareiza politika, no kuras jāizvairās,” norāda miljardieris. Diemžēl Sorosam nav gluži taisnība. Jā, kā to nupat atzinusi arī valsts kontroliere Ingūna Sudraba, kārtējie samazinājumi un apcirpšana tik tiešām diezin vai dos tiešu fiskālu efektu. Taču Latvijas ekonomiskā pagrimuma problēma, runājot Sorosa vārdiem, ir tieši nepareiza politika. Tiesa, gan vispirms pašmāju, nevis starptautiska.
Ne krīzei briestot, ne arī oficiāli pret to vārdos jau teju gadu cīnoties, Latvijas politiķi tā arī nav varējuši apliecināt, ka ir spējīgi veikt reformas pēc būtības. Latvijas problēma ir ne naudā, bet gan varas turētāju attieksmē gan pret varu, gan pret naudu. Citiem vārdiem sakot, vispirms pietrūkst valstiskās domāšanas un tikai pēc tam – naudas. Tas arī ir starptautiskās publikas galvenais satraukuma un, kā nu jau skaidri redzams, – sašutuma iemesls.
Kas tad ir Latvijas interesēs? Protams, ka pati sevi pienācīgi pārvaldīt un uzturēt spējīga valsts. Bieži tas formulēts arī kā efektīva un neliela valsts pārvalde. Diemžēl līdzšinējā budžeta un reformu tapināšanas gaita pārpārēm apliecinājusi, ka mūsu politiķu spēja valstiski rīkoties ir apgriezti proporcionāla starptautiskajai labvēlībai. Tiklīdz tieši un tūlītēji valsts maksātnespējas draudi mazinās, seko atslābums un dažādu atkāpju meklējumi. Lai cik skarbi tas nebūtu, naudas piešprices vai jebkuru disciplinējošu prasību mīkstināšana Latvijai līdz šim ir vairāk kaitējusi, ne nākusi par labu. Un priekšvēlēšanu gaisotnē nav pārāk daudz iemeslu domāt, ka vismaz līdz nākamā gada oktobrim mūsu valsts pārvaldes principos kaut kas varētu būtiski mainīties.
Starptautiskajiem aizdevējiem un labvēļiem acīmredzot ir jāsaprot, ka vienīgais līdzeklis, ja vēlas patiešām darīt labu Latvijas valstij, ir komunikācijā ar Latvijas politiķiem vadīties pēc labi aprobētā tirgus principa: dots pret darītu. Tātad: nauda un atbalsts pret konkrētām reformām. Skarbi, taču džentlmeniski principi līdz šim nav darbojušies.
Un visbeidzot – politiķiem un arī vienai lielai daļai sabiedrības beidzot būtu jāpārstāj lolot ilūzijas, ka Latvija joprojām ir kāda īpaša valsts, kurai kā dažādu 20. gadsimta lielvaru pārestību upurim pienākas mūžīga auklēšana. Kopš neatkarības atjaunošanas ir aizritējis teju 20 gadu, un laiks, kad Latvija to varēja atļauties reālpolitikā, ir sen pagājis. Pasaule nebūt arī automātiski nedomā, ka viss mazais ir skaists tikai tāpēc vien, ka ir mazs. Pasaule redz, ka mazs un ar mazu atbildību, ir nožēlojams.
Starp citu, kad britu ekonomists Ernests Frīdrihs Šūmahers, vēršoties pret negatīvajām globalizācijas tendencēm, sarakstīja 1973. gadā iznākušo grāmatu "Mazs ir skaists" („Small is Beautiful”), viņš pauda atbalstu personībai un personiskajam kā vērtībai, kas papildinot lielo dod vispārēju ieguvumu. Diemžēl pašlaik mums nākas saskarties ar viegli atbildamo jautājumu – vai mazais, dzīvojot globālā pasaulē un vēloties tikai iegūt, nav lemts iznīcībai?
Ne krīzei briestot, ne arī oficiāli pret to vārdos jau teju gadu cīnoties, Latvijas politiķi tā arī nav varējuši apliecināt, ka ir spējīgi veikt reformas pēc būtības. Latvijas problēma ir ne naudā, bet gan varas turētāju attieksmē gan pret varu, gan pret naudu. Citiem vārdiem sakot, vispirms pietrūkst valstiskās domāšanas un tikai pēc tam – naudas. Tas arī ir starptautiskās publikas galvenais satraukuma un, kā nu jau skaidri redzams, – sašutuma iemesls.
Kas tad ir Latvijas interesēs? Protams, ka pati sevi pienācīgi pārvaldīt un uzturēt spējīga valsts. Bieži tas formulēts arī kā efektīva un neliela valsts pārvalde. Diemžēl līdzšinējā budžeta un reformu tapināšanas gaita pārpārēm apliecinājusi, ka mūsu politiķu spēja valstiski rīkoties ir apgriezti proporcionāla starptautiskajai labvēlībai. Tiklīdz tieši un tūlītēji valsts maksātnespējas draudi mazinās, seko atslābums un dažādu atkāpju meklējumi. Lai cik skarbi tas nebūtu, naudas piešprices vai jebkuru disciplinējošu prasību mīkstināšana Latvijai līdz šim ir vairāk kaitējusi, ne nākusi par labu. Un priekšvēlēšanu gaisotnē nav pārāk daudz iemeslu domāt, ka vismaz līdz nākamā gada oktobrim mūsu valsts pārvaldes principos kaut kas varētu būtiski mainīties.
Starptautiskajiem aizdevējiem un labvēļiem acīmredzot ir jāsaprot, ka vienīgais līdzeklis, ja vēlas patiešām darīt labu Latvijas valstij, ir komunikācijā ar Latvijas politiķiem vadīties pēc labi aprobētā tirgus principa: dots pret darītu. Tātad: nauda un atbalsts pret konkrētām reformām. Skarbi, taču džentlmeniski principi līdz šim nav darbojušies.
Un visbeidzot – politiķiem un arī vienai lielai daļai sabiedrības beidzot būtu jāpārstāj lolot ilūzijas, ka Latvija joprojām ir kāda īpaša valsts, kurai kā dažādu 20. gadsimta lielvaru pārestību upurim pienākas mūžīga auklēšana. Kopš neatkarības atjaunošanas ir aizritējis teju 20 gadu, un laiks, kad Latvija to varēja atļauties reālpolitikā, ir sen pagājis. Pasaule nebūt arī automātiski nedomā, ka viss mazais ir skaists tikai tāpēc vien, ka ir mazs. Pasaule redz, ka mazs un ar mazu atbildību, ir nožēlojams.
Starp citu, kad britu ekonomists Ernests Frīdrihs Šūmahers, vēršoties pret negatīvajām globalizācijas tendencēm, sarakstīja 1973. gadā iznākušo grāmatu "Mazs ir skaists" („Small is Beautiful”), viņš pauda atbalstu personībai un personiskajam kā vērtībai, kas papildinot lielo dod vispārēju ieguvumu. Diemžēl pašlaik mums nākas saskarties ar viegli atbildamo jautājumu – vai mazais, dzīvojot globālā pasaulē un vēloties tikai iegūt, nav lemts iznīcībai?
