Nīderlandē pavadīji divus gadus un jau vairāk nekā divus mēnešus esi atpakaļ Latvijā. Kas ir mainījies?
Lielākās pārmaiņas novēroju sevī. Pirms uzsāku dzīvot Nīderlandē daudzviet pārvietojos ar mašīnu, bet tagad vairāk izmantoju sabiedrisko transportu, braucu ar velosipēdu.
Pamanīju, ka daudz brīvāk paužu savu viedokli. Nīderlandē ir pieņemts izteikt kritiku, nīderlandieši to pat sagaida un neņem ļaunā. Latvijā kritika nereti tiek uztverta ar aizdomām – kā vēlme kaitēt. Esmu kļuvusi drošāka.
Kas tevi motivēja atgriezties Latvijā?
Galvenokārt atgriezos ģimenes dēļ. Izvērtējot plusus un mīnusus, secināju, ka daudz vairāk varu dot Latvijai, lai gan savā ziņā būtu bijis vieglāk palikt Nīderlandē un studēt doktorantūrā. Svarīgi, ka, esot prom, man pietrūka ģimenes, arī latviešu valodas.
Vai pamanīji atšķirības starp sabiedrību Latvijā un Nīderlandē? Piemēram, darba un brīvā laika balansā.
Arī Nīderlandē cilvēki saskaras ar izdegšanu, tāpēc viņi pastiprināti pievērš uzmanību darba un brīvā laika balansam. Viņi nav tendēti strādāt virsstundas, kas ir raksturīgi Latvijā.
Universitātē salīdzinājām atšķirības starp dažādām kultūrām un secinājām, ka nīderlandieši krietni biežāk izvēlas sevi palutināt. Latvijā spēcīgāka ir nostāja, ka visu laiku kaut kas jādara un tas ir grēks paņemt brīvu stundu, lai atpūstos un, piemēram, palasītu grāmatu.
Novēroju –, lai gan nīderlandieši strādā mazāk stundu, viņi nereti to dara efektīvāk nekā latvieši. Tas ir paradokss.
Kā tu salīdzinātu nīderlandiešu un latviešu vērtības?
Nīderlandieši ir ļoti patstāvīgi. Viņi primāri domās par sevi, ko viņi māca saviem bērniem. Cilvēkiem tiek dota izteiksmes brīvība ar nosacījumu, ka tas nevienam netraucē. Viņiem nav raksturīgs spontānums, tomēr nozīmīga ir rutīna. Ierasti viņiem ir arī daudz šaurāks skatījums uz lietām, nekā ir latviešiem, kuri samērā bieži vienlaikus pārzina atšķirīgas jomas.
Latvijā ir daudz spēcīgāka kolektīvā apziņa.
Tam ir sliktā puse – cilvēki vairāk citus apspriež, par viņiem baumo. Taču ir arī labā puse – mums no sirds rūp citi cilvēki, piemēram, mēs ziedojam daudz naudas labdarības akcijās. Pat ja mēs sevi vērtējam kā noslēgtus, esam ļoti patiesi, kas ir jauki.
Kad absolvēju universitāti, biju vienīgā, kura pēc studijām atgriezās mājās. Mani kursabiedri no Spānijas un Grieķijas vēlējās palikt Nīderlandē. Jutos nedaudz skumji, kad viņi skaļi teica, ka viņu valstīs nav attīstības iespēju.
Manuprāt, reti kurš latvietis publiski runās par to, cik ļoti nevēlas atgriezties mājās.
Daudzus atpakaļ “velk” draugi un ģimene. Citām kultūrām tas nešķiet tik izteikti.
Kādas paaudžu atšķirības novēroji?
Tā kā darbojos lauksaimniecības nozarē, pamanīju interesantu paradoksu – Nīderlandē jauniem cilvēkiem ir finanšu līdzekļi un vēlme izveidot savu saimniecību, bet valstī šim mērķim nav pieejamas zemes. Latvijā ir pretēja situācija.
Augstākajā izglītībā novēroju, ka nīderlandieši daudz lielāku nozīmi piešķir nevis atzīmei un akadēmiskajam novērtējumam, bet prasmei komunicēt. Ir būtiski, lai zinātnieks nebūtu sausiņš, kurš spēj komunicēt tikai savā noteiktajā jomā, lai viņš nebūtu garlaicīgs.
Domāju, ka Latvijā mēs tam nepievēršam pietiekami daudz uzmanības. Latvijā esam pieraduši šīs iemaņas apgūt praksē. Noteikti būtu jāuzlabo tīklošanās un sadarbība ar ārzemju zinātniekiem.
Tāpat augstskolā iemācījos ieklausīties “trakās” idejās. Lai gan attiecīgie temati tiek pētīti arī Latvijā, neviens mani nespēja pārliecināt un vairākas idejas iepriekš šķita utopija.
Šobrīd kopā ar vairākām zemnieku organizācijām aktīvi komunicējat pret ieceri palielināt PVN likmi augļiem un dārzeņiem. Cik viegli ir jauniem cilvēkiem būt pilsoniski aktīviem un iesaistīties politikas veidošanā Latvijā?
Latvija ir maza valsts, tāpēc man tas nešķiet grūti, tomēr pietrūkst cilvēku, kuri to darītu.
Daudzi jaunieši savas iespējas nemaz neizmanto.
Nīderlandē iesaistīties jauniešu organizācijā un tikt ievēlētam tās valdē ir ievērojami sarežģītāk nekā Latvijā.
Manuprāt, Latvijā ir apmācību trūkums, iespējams, cilvēki nezina, kā iesaistīties. Patlaban to var darīt, tikai mācoties no priekšgājējiem.
Tāpat pamanīju, ka cilvēki bieži vien aktīvi pauž neapmierinātību sociālajos medijos, taču aktīva rīcība neseko. Varbūt mēs nezinām, kā šos cilvēkus ieinteresēt. Iemesls varētu būt, ka Latvijā jauniešu nevalstiskās organizācijas ir ļoti mazas un tām nav gana daudz resursu.
Ko tev nozīmē būt Latvijas patriotei?
Ir jauki pirms valsts svētkiem piespraust pie apģērba Latvijas karodziņu, bet, manā skatījumā, tas īsti nav patriotisms.
Patriotisms man nozīmē godprātīgi strādāt savai valstij. Ikdienā darīt vislabāko, ko spēju. Just līdzi saviem līdzcilvēkiem un darba vietai, izrādīt cieņu pret apkārtējiem.
Vidusskolā es biju skeptiska par studijām ārzemēs. Taču, aizbraucot uz Nīderlandi, es secināju, ka esmu savas valsts patriote – ļoti mīlu ģimeni un vietu, no kuras nāku. Vienlaikus arī man radās pārdomas par to, ka varētu turpināt veidot dzīvi Nīderlandē. Ja es šādi jutos, tad saprotu, ka tā var notikt ar ikvienu jaunieti.
Es domāju, ka mūsu valstij ir vairāk jādomā par jaunajiem profesionāļiem, kuri uz kādu laiku aizbrauc uz ārzemēm ar domu pēc tam atgriezties atpakaļ. Ir būtiski, lai šie cilvēki gribētu atgriezties.
Ir lieliski, ka jaunieši iegūst pieredzi ārzemēs. Tomēr ir svarīgi, lai viņi atbrauktu atpakaļ – ar citu pieredzi, praksi, tehnoloģiju pārzināšanu. Savukārt, lai atgrieztos, cilvēkiem vajag motivāciju.
Kā cilvēkiem pietrūkst, lai viņi atgrieztos?
Pēc manām domām, viņiem pietrūkst sakārtotības, darba organizētības. Tāpat ir būtiski, lai cilvēki justos vajadzīgi savai valstij. Nevis uz katru skatīties ar aizdomām, bet ikvienam likt justies gaidītam un novērtētam.
