Janvāra sākumā izskanēja ziņa - nebūtu slikti paglābt arī grūtībās nonākušos hipotekāro kredītu ņēmējus. Bet šī nedēļa sākusies ar aicinājumu: valstij jāglābj uzņēmēji, kuri vēl nesen dzīvoja itin zaļi, saukdamies par nekustamo īpašumu attīstītājiem.
Hipotekāro parādnieku gadījumā kā viens no risinājumiem tiek piedāvāta iedzīvotāju ienākuma nodokļu samazināšana kredītu ņēmējiem. Bet attīstītāju glābšanai valstij tiek piedāvāts uzpirkt nepabeigtos būvprojektus. Ne viens, ne otrs risinājums nav nekāda panaceja - nodokļu samazināšana, grozi kā gribi, atstās negatīvu iespaidu uz budžeta ieņēmumiem laikā, kad to jau tāpat katastrofāli pietrūks. Savukārt nekustamo īpašumu tirgus cenu tendences pašlaik noteikti nerunā par labu valsts investīcijām šajā jomā. Tātad faktiski runa ir par valsts dotāciju, lai kā arī to censtos nokristīt citādi.
Jā, valsts palīdzība ar zināmiem nosacījumiem droši vien būtu attaisnojama, ja runa ir par kreditētu pirmās nepieciešamības preci - ģimenes mājokli, kurš iegādāts, reāli izvērtējot iespējas, nevis par nekustamo īpašumu spekulantiem. Taču arī šādā gadījumā būtu jāskatās, kāds ir šis mājoklis - vai bez pārmērībām apjomā un iekārtojumā; vai laikā, kad bija jāatmaksā kredīts, tā ņēmējs nav apgādājies ar luksusklases auto, ekstra audio un video tehniku, braucis ceļojumos uz eksotiskām valstīm. Ja tā noticis, tātad dzīvojis pāri saviem līdzekļiem, par ko tikai pats arī ir atbildīgs.
Taču, iespējams, svarīgāks par racionālo ir šīs problēmas morālais aspekts. Ja valsts būtu naudas žūkšņiem pietūcis kapitālists, kurš reibuma izraisītas sentimentalitātes uzplūdos pavēris maku trūkumcietējam, nebūtu ko iebilst. Diemžēl Latvijas valsts pati ir trūkumcietēja, kuru šajā gadījumā pa ceļam uz lombardu nu ņemas aicināt ziedot. Turklāt ziedot ne tikai noskrandušiem nabadziņiem. Nav īpaši grūti iztēloties, kādas varētu būt Latvijas vidējā nodokļu maksātāja, piemēram, neliela uzņēmuma īpašnieka, izjūtas, kad viņa paša labi atalgotas valsts amatpersonas paver sabiedrisko maciņu citiem labi situētiem kungiem, kuri gadiem guvuši hiperpeļņu un vienlaikus briedinājuši beidzot pienākušo krīzi. Proti, nav šaubu, ka lielākā daļa atbildīgi dzīvojušo nodokļu maksātāju, runājot līdzībās, diezgan pamatoti domā, ka personas, kuras brēc "Palīgā!", pēc tam, kad pašas mūsu kopējā kuģī ir izurbušas caurumu, vajadzētu nevis glābt, bet gan pārmest pār bortu vai pakārt pie rajas. Tātad - vieglprātīgos kredītu ņēmējus un bezatbildīgos to devējus palaist - lai kuļas kā paši prot, bet augstās amatpersonas, kuras, neraugoties uz gadiem ilgi skanējušiem argumentētiem brīdinājumiem, ļāva briest ekonomikas kraham, saukt pie atbildības. Pretējā gadījumā iznāk, ka situācijā, kad vieni ēda acīm redzami "sazāļotos ābolus", otri tos deva, bet trešie, labi zinādami notiekošo, mierīgi uz to noraudzījās, "klizmu saņems" ceturtie - tie, kuru dārzā šos ābolus nozaga.
Uzlūkojot problēmu bez emocionāliem salīdzinājumiem, lietas būtība tomēr nemainās - pat ja banku parādnieku un grūtībās nonākušu uzņēmēju glābšanai ir kaut cik ekonomisks pamatojums, jautājums paliek: kāpēc vienai sabiedrības daļai, kura, cenšoties rīkoties atbildīgi, savu dzīves līmeni ir uzturējusi pieticīgāku, būtu jāsamaksā par citu sabiedrības daļu (skaitliski daudz mazāku), kas, rīkojoties bezatbildīgi, ir "padzīvojusi zaļi"? Turklāt jāņem vērā, ka garas runas par valsts iespējamo atbalstu, ja tā saņemšana netiks saistīta ar jūtamu glābjamo līdzdalības noteikšanu, ne tikai daudziem vairo cerības, ka valsts arī turpmāk visu izdarīs viņu vietā, bet jau pašlaik ne vienu vien mudina nogaidīt ar kredītsaistību pildīšanu.
Pārvētījot situācijas praktiskos un morālos aspektus, ne vieni, ne otri nepārliecina par "slīkstošo" glābšanu uz valsts rēķina tādā mērā, lai droši varētu teikt: mērķa sasniegšanai izvēlētie līdzekļi ir bijuši attaisnojami. Turklāt, ja par mērķi uzskata ekonomiskās un politiskās krīzes pārvarēšanu, konsolidējot sabiedrību, tad kārtējā tās tracināšana ar acīm redzami amorālām idejām noteikti nav īstais līdzeklis.
Hipotekāro parādnieku gadījumā kā viens no risinājumiem tiek piedāvāta iedzīvotāju ienākuma nodokļu samazināšana kredītu ņēmējiem. Bet attīstītāju glābšanai valstij tiek piedāvāts uzpirkt nepabeigtos būvprojektus. Ne viens, ne otrs risinājums nav nekāda panaceja - nodokļu samazināšana, grozi kā gribi, atstās negatīvu iespaidu uz budžeta ieņēmumiem laikā, kad to jau tāpat katastrofāli pietrūks. Savukārt nekustamo īpašumu tirgus cenu tendences pašlaik noteikti nerunā par labu valsts investīcijām šajā jomā. Tātad faktiski runa ir par valsts dotāciju, lai kā arī to censtos nokristīt citādi.
Jā, valsts palīdzība ar zināmiem nosacījumiem droši vien būtu attaisnojama, ja runa ir par kreditētu pirmās nepieciešamības preci - ģimenes mājokli, kurš iegādāts, reāli izvērtējot iespējas, nevis par nekustamo īpašumu spekulantiem. Taču arī šādā gadījumā būtu jāskatās, kāds ir šis mājoklis - vai bez pārmērībām apjomā un iekārtojumā; vai laikā, kad bija jāatmaksā kredīts, tā ņēmējs nav apgādājies ar luksusklases auto, ekstra audio un video tehniku, braucis ceļojumos uz eksotiskām valstīm. Ja tā noticis, tātad dzīvojis pāri saviem līdzekļiem, par ko tikai pats arī ir atbildīgs.
Taču, iespējams, svarīgāks par racionālo ir šīs problēmas morālais aspekts. Ja valsts būtu naudas žūkšņiem pietūcis kapitālists, kurš reibuma izraisītas sentimentalitātes uzplūdos pavēris maku trūkumcietējam, nebūtu ko iebilst. Diemžēl Latvijas valsts pati ir trūkumcietēja, kuru šajā gadījumā pa ceļam uz lombardu nu ņemas aicināt ziedot. Turklāt ziedot ne tikai noskrandušiem nabadziņiem. Nav īpaši grūti iztēloties, kādas varētu būt Latvijas vidējā nodokļu maksātāja, piemēram, neliela uzņēmuma īpašnieka, izjūtas, kad viņa paša labi atalgotas valsts amatpersonas paver sabiedrisko maciņu citiem labi situētiem kungiem, kuri gadiem guvuši hiperpeļņu un vienlaikus briedinājuši beidzot pienākušo krīzi. Proti, nav šaubu, ka lielākā daļa atbildīgi dzīvojušo nodokļu maksātāju, runājot līdzībās, diezgan pamatoti domā, ka personas, kuras brēc "Palīgā!", pēc tam, kad pašas mūsu kopējā kuģī ir izurbušas caurumu, vajadzētu nevis glābt, bet gan pārmest pār bortu vai pakārt pie rajas. Tātad - vieglprātīgos kredītu ņēmējus un bezatbildīgos to devējus palaist - lai kuļas kā paši prot, bet augstās amatpersonas, kuras, neraugoties uz gadiem ilgi skanējušiem argumentētiem brīdinājumiem, ļāva briest ekonomikas kraham, saukt pie atbildības. Pretējā gadījumā iznāk, ka situācijā, kad vieni ēda acīm redzami "sazāļotos ābolus", otri tos deva, bet trešie, labi zinādami notiekošo, mierīgi uz to noraudzījās, "klizmu saņems" ceturtie - tie, kuru dārzā šos ābolus nozaga.
Uzlūkojot problēmu bez emocionāliem salīdzinājumiem, lietas būtība tomēr nemainās - pat ja banku parādnieku un grūtībās nonākušu uzņēmēju glābšanai ir kaut cik ekonomisks pamatojums, jautājums paliek: kāpēc vienai sabiedrības daļai, kura, cenšoties rīkoties atbildīgi, savu dzīves līmeni ir uzturējusi pieticīgāku, būtu jāsamaksā par citu sabiedrības daļu (skaitliski daudz mazāku), kas, rīkojoties bezatbildīgi, ir "padzīvojusi zaļi"? Turklāt jāņem vērā, ka garas runas par valsts iespējamo atbalstu, ja tā saņemšana netiks saistīta ar jūtamu glābjamo līdzdalības noteikšanu, ne tikai daudziem vairo cerības, ka valsts arī turpmāk visu izdarīs viņu vietā, bet jau pašlaik ne vienu vien mudina nogaidīt ar kredītsaistību pildīšanu.
Pārvētījot situācijas praktiskos un morālos aspektus, ne vieni, ne otri nepārliecina par "slīkstošo" glābšanu uz valsts rēķina tādā mērā, lai droši varētu teikt: mērķa sasniegšanai izvēlētie līdzekļi ir bijuši attaisnojami. Turklāt, ja par mērķi uzskata ekonomiskās un politiskās krīzes pārvarēšanu, konsolidējot sabiedrību, tad kārtējā tās tracināšana ar acīm redzami amorālām idejām noteikti nav īstais līdzeklis.
