Mākslīgā intelekta klātbūtne kļūst arvien nozīmīgāka un aktuālāka, bet, šķiet, konkrētas definīcijas tam nav. Datorsistēma, kas spēj veikt inteliģentus uzdevumus, ko saista ar cilvēku prātu? Ko jūs par to sakāt?
Patiešām, vienotas definīcijas nav, esam pētījuši avotus vairākās valodās. Šajos formulējumos atrodamos atslēgas vārdus saliekot kopā, var teikt tā: mākslīgais intelekts ir tehnoloģija vai sistēma, kas analizē lielu daudzumu ārējo datu un, balstoties uz to analīzi, pati pieņem rīcības lēmumus vai konkrētos gadījumos rada saturu, kas balstīts uz plašiem datiem, un var strādāt neatkarīgi no cilvēka. Tātad izvēlas labāko rīcību, lai sasniegtu konkrētu mērķi, ņemot vērā pieejamos resursus un noteiktus optimizējamus kritērijus.
Patiesi, bankās ne jau kāds mums speciāli raksta un sūta individuālus ziņojumus; virtuālais konsultants nav, teiksim, Žanis vai Toms, kas sēž pie datora un izdomā atbildes uz mūsu jautājumiem. Tātad MI – kaut neredzams, bet visur klātesošs?
Ar MI sastopamies, lietojot, piemēram, sociālos tīklus vai viedtelevīziju: balstoties uz MI datu interpretāciju, tie analizē mūsu datus, lietošanas paradumus un izveido personalizēto saturu. Mēs to apstiprinām, jo tas ir rakstīts visos noteikumos, taču varam pieņemt lēmumu – lietot vai nelietot. Bet, ja neko nelietojam, tad, visticamāk, esam izslēgti no šīs pasaules informācijas telpas.
Lai attīstītu MI tehnoloģijas un tālāk spētu tās praktiski izmantot, ir vajadzīgas zināšanas un prāti, kas ar to visu tiek galā, un MI aizvien vairāk tiek iekļauts arī izglītības procesos. Kā to redzat?
Ja lūkojamies uz procesiem, kas notiek skolā, augstskolā, tālmācībā, pieaugušo izglītībā, tad teorētiski MI var aizvietot gandrīz vai 90% no skolas vai mācību funkcijām. Gan organizatoriskās sistēmas, kas, piemēram, analizē skolēnu vai studentu atlasi uzņemšanā, gan skolvadības funkcijas. Ja ir jāizglīto cilvēki tālmācībā, ar digitālā mārketinga palīdzību var veidot personalizētas reklāmas un aicinājumus tieši tiem cilvēkiem, kurus konkrētā mācību joma interesē. Ar MI tehnoloģiju palīdzību iespējams izgaismot profesijas, pēc kurām ir lielākais pieprasījums tautsaimniecībā tagad un nākotnē un kuru mācīšanai būtu jāpievērš pastiprināta vērība gan mācību iestādēs, gan pieaugušo izglītības sistēmā.
Arī pasniedzēja darbu jau tagad var aizvietot gandrīz vai simtprocentīgi.
Pirmkārt, MI var radīt saturu, kas tagad ir ļoti aktuāli. Pats esmu izmēģinājis – programma “Chat GPT” spēj veidot mācību materiālus, testus, anketas, intervijas, jebkādu veidu uzdevumus, ko pasniedzējs dod studentiem.
Ja runājam par augstākā līmeņa MI izmantošanu, tad ar vairākām programmām var arī labot studentu, skolēnu vai kursantu darbus. Programmai var palūgt izlasīt, piemēram, eseju, bakalaura vai maģistra darbu, uzrakstīt atsauksmi pasniedzēja vietā vai pat novadīt lekciju. Mācību iestāžu birojos ir integrējami visi virtuālie asistenti tērzēšanas boti – lietojumprogrammatūras, kas izmanto MI algoritmus, lai viegli saprotamā valodā sazinātos ar cilvēkiem, atbildētu uz viņu jautājumiem un sniegtu nepieciešamo informāciju.
Arī uz pasniedzējiem uzdotajiem jautājumiem var atbildēt virtuālie asistenti.
Priekšrocība varētu būt tā, ka skolēniem vai studentiem ar MI inteliģentās apmācības sistēmu palīdzību varētu nodrošināt individuālu pieeju. Viņi varētu saņemt atbildes uz saviem jautājumiem, kas ne vienmēr iespējams plašā auditorijā, kur skolotājs vai pasniedzējs ir viens.
Tādējādi tiek veidots personalizētais saturs, tas tiek analizēts mācību vidē, un arī eksāmens un pārbaudes darbs tiek veidots, ņemot vērā to, kā skolēns vai students, vai kursants ir mācījies.
Pozitīvi ir tas, ka MI ar vairākiem uzdevumiem izvērtē konkrētā studenta zināšanas un, balstoties uz rezultātu, automātiski izveido mācību materiālu tādā līmenī, kādā šis students varētu uztvert.
Darbu labošana patiešām notiek ļoti ātri, pat esejas, radošos darbus MI var novērtēt burtiski dažās sekundēs, bet laikam vislielākais pluss ir objektivitāte, iet secen skolotāja vai pasniedzēja subjektīvais faktors.
Kopumā viss izklausās ļoti cerīgi, bet ir viens apstāklis: lai MI vispār varētu lietot mācību vidē, apmācāmajiem jāapgūst noteiktas priekšszināšanas, tostarp skaitļošanas domāšana, problēmu risināšanas, kā arī kodēšanas un datu analīzes pamatprasmes. Kāda, jūsuprāt, ir reālā situācija šajā laukā?
Ļoti daudzas kompetences jau ir noteiktas Nacionālajā attīstības plānā, arī projekta “Skola 2030” standartā, tas viss parādās pieaugušo mūžizglītības programmās.
Patiešām, patērējot saturu, ir jābūt zināmām kompetencēm, radošai domāšanai, digitālajai emocionālajai inteliģencei, kā arī jāsaprot, ka tevi vērtē bezdvēseliska mašīna, nevis skolotājs, kas varētu būt diezgan liels izaicinājums daudziem.
Bet, lai radītu saturu un strādātu ar MI programmām jau augstākā līmenī, ir jāzina analītika, matemātika, programmēšana. Augstskolā ir tāds priekšmets kā loģika, ir jābūt loģiskai domāšanai – tad viegli saprast, kā sistēmas funkcionē.
Pēc maniem datiem, programmēšanu skolās māca. Bet salīdzinājumā ar igauņu un Eiropas Savienības vidējo rādītāju MI tehnoloģiju izmantošanā skolās esam nedaudz atpalikuši. Tādā līmenī, kā es iepriekš stāstīju par satura veidošanu, darbu labošanu, tas vēl nav atrisināts.
Arvien pastāv daudz juridisko šķēršļu, piemēram, nav īsti skaidrs, kam pieder materiāls, ja skolotājs izmanto minēto programmu “Chat GPT” un ar tās palīdzību sagatavo mācību materiālus sociālajās zinātnēs.
Vai tas ir plaģiātisms? Vai MI var uzskatīt par autoru? Bieži, runājot ar skolotājiem, lasot lekcijas, es jūtu, ka viņi diezgan pasīvi izturas pret šo tehnoloģiju izmantošanu, un tādos līmeņos, kā mēs tikko runājām, kopumā nekas nenotiek.
Tad cik tālas nākotnes redzējums tas ir? Tuvākās desmitgades?
Domāju, tā ir ļoti īsa nākotne. Projekta “Skola 2030” standarts vienā no specializētajiem kursiem, šķiet, paredz mācības saistībā ar MI tehnoloģijām. Tuvākajā laikā tas viss tomēr ļoti ātri varētu attīstīties.
Tomēr, kā liecina vairāku informācijas tehnoloģiju (IT) skolotāju teiktais, vidusskolēni, par spīti tam, ka “sēž “ telefonos un datoros jau no dažu gadu vecuma, nespēj internetā atrast vajadzīgo informāciju, apkopot datus un analizēt tos, izpildīt uzdevumus. Kādēļ tā?
Uzskatot, ka jaunieši ir tehnoloģiski advancēti, ļoti kļūdāmies. Diemžēl, ja kaut kas praktisks ir jādara ar tehnoloģijām, tostarp ar MI, tad izrādās, ka zināšanas ir vājas.
Jā, tālruņi tiek lietoti no rīta līdz vakaram, bet ar primitīvu saturu, kā “Tik Tok”, ļoti primitīvām sarakstēm savā starpā. Tā ir lēta satura patērēšana, kas nerada IT prasmes.
Augstā līmenī izmantot tehnoloģijas jauniešu lielākā daļa nemāk. Par to esmu pārliecinājies vairākkārt: tiklīdz jāieslēdz loģiskā domāšana, kā kaut ko izdarīt, uzreiz ir problēmas. Pat elementāras grūtības, strādājot ar “Excel” un tamlīdzīgi.
Turklāt daudzās lauku skolās IT skolotāju trūkst, viņi braukā no vienas mācību iestādes uz citu. Šķiet, lielais IT vilciens skrien uz priekšu, bet mēs netiekam līdzi…
Tā diemžēl ir. Tas nenozīmē, ka lauku apvidos visur ir slikta izglītība, bet pēc eksāmenu rezultātiem redzam, ka kopumā reģionālajās mācību iestādēs tie ir vājāki.
Elitārās vidusskolas un augstskolas jau noteikti ir uz šī MI lēciena ceļa, bet ko darīt pārējiem? Saistībā ar MI integrāciju mācību procesā varētu būt secīgas trīs pakāpes – mācīšanās par MI, sagatavošanās darbam ar MI un mācīšanās ar MI. Te nonākam pie skolotāju mācībām, pieaugušo izglītību saistībā ar šo jomu. Skolotājiem pašiem jāmācās, pirms izglītot savus audzēkņus. Kādas te izredzes? Jūsu augstskolā pēdējos gados IT izglītojušies 30 tūkstoši skolotāju.
Pirms Covid-19 pandēmijas vienas dienas semināros apmācījām skolotājus IT zināšanās, bet pēc tam pārgājām uz neformālajām mācībām attālinātā veidā. Auditorija ir plaša, un tā šie tūkstoši veidojas. Mēs arī izsniedzam augstskolas sertifikātus par to, ka ir noklausīts vienas dienas kurss par MI un virtuālās realitātes izmantošanu mācību procesā. Ļoti vienkārši skaidrojam, kas MI, kā to izmantot, kas ir virtuālā realitāte. Taču tās bija un ir ievirzes mācības, uzsvaru liekot uz to, ka skolotājam ir jābūt apveltītam ar pašmācīšanās kompetenci, lai pats iegūtu informāciju nepieciešamajā līmenī.
Papildus jau pašreizējai slodzei, kad viņiem jau uzbrucis jaunais saturs “Skola 2030”, kur trūkst metodisko līdzekļu, šī izglītošanās varētu būt teju nepanesama…
Piekrītu, tas nebūs viegli, un jābūt ļoti uzmanīgiem, kā šo procesu organizēt skolu līmenī. Pēdējā laikā skolas mani bieži aicina stāstīt par MI, un es redzu, ka skolotāji it kā saprot, ka tas ir vajadzīgs, bet ir stipri sašutuši par to, cik daudz pūliņu vēl jāiegulda, lai šīs tehnoloģijas apgūtu.
Tāpēc, kad mani aicina, jautāju – cik jūs esat noslogoti, noskaņoti vispār klausīties par MI? Citādi var iznākt, ka, visu šo uzzinot, viņi var noskaņoties pavisam pamest darbu.
Mēs visu laiku orientējamies uz mūžizglītību, gādājot, lai nodarbinātie apgūst IT zināšanas un var sekmīgi veidot karjeru modernos digitālos uzņēmumos, bet bieži vien aizmirstam par skolotājiem.
No šīs izglītības viedokļa tiešām jāliek lielāks uzsvars uz skolotāju apmācīšanu augstā kvalitātē – lai attālinātās lekcijās viņus izglītotu vislabākie pasniedzēji, kas patiešām varētu strādāt ar lielu auditoriju. Pedagogi varētu pieslēgties internetā un patiešām augstā līmenī iegūt nepieciešamās zināšanas. Nekā slikta neredzu, ka, piemēram, matemātikas skolotājs līdztekus vēl apgūtu programmēšanu.
Tas, protams, nav viegli. Bet no mūžizglītības viedokļa katram pedagogam jāsaprot, ka šajā profesijā ir jāmācās vēl vairāk nekā citur, jo skolotājs dod aktuālo informāciju.
Skolotājs ar novecojušām zināšanām dod novecojušu informāciju, tā nu tas ir. Skolotāji, ārsti, inženieri, jā, tās ir tādas avangarda profesijas.
Izglītības un zinātnes ministrijas neformālās izglītības konkursā “Saules laiva” nominantu visū bija IT izglītības fonds, kas māca MI kursu “Elements of AI”. Apmācīti ap 9000 studentu, lielākais skaits Baltijā. Kas šī ir par programmu?
Projektu “Elements of AI” izstrādāja Somijas Universitāte, viena no labākajām Eiropā, un katrā ES dalībvalstī izvēlējās vienu vadošo augstskolu, kas šos materiālus tulkoja attiecīgajā valodā. Latvijā tā bija Rīgas Tehniskā universitāte. Tas ir tālmācības kurss, kurā sešās nedēļās var apgūt sešas tēmas par mākslīgo intelektu. Kad, balstoties uz izieto kursu, izpildīti 25 uzdevumi, klausītājs saņem sertifikātu. Šis kurss ir pieejams visiem ES pilsoņiem bez maksas, un teorētiski viņi ir sagatavoti darbam ar mākslīgo intelektu. Tās ir augstas kvalitātes mācības vienkāršā valodā, ar ļoti labiem piemēriem, ar uzdevumiem, kur daļa ir saistīta ar rēķināšanu.
Atkal atduramies pret matemātiku. Vai aizvadīto gadu vaļība, kad skolēni varēja faktiski izvairīties no dabaszinātņu un matemātikas apgūšanas normālā līmenī, tagad sāk atspēlēties?
Matemātikai un dabaszinībām, arī loģikai jābūt kā pamatam pilnīgi visās jomās.
Matemātika pirmām kārtām attīsta loģisko domašānu, trenē smadzeņu darbību, un bez tās nevar iztikt nevienā nozarē.
Piemēram, apģērbu dizaineriem tagad Latvijā bieži vien ir lielas problēmas aprēķināt laukumu, cik daudz auduma nepieciešams, lai uzšūtu apģērbu. Kultūras jomas speciālistiem mūsu augstskolā tagad arī ir tāds priekšmets kā kultūrekonomika, kur es redzu, ka studenti nemāk aprēķināt pasākuma izmaksas, biļešu cenu, ienesīguma procentus. Ja skatāmies Eiropas pieredzi, skolās tomēr matemātikas nozīme ir novērtēta, tas ir pamats, uz kā balstīties.
Kā jaunās tehnoloģijas ienāk jūsu augstskolā?
Mēs bijām vieni no pirmajiem Latvijā, kas vispār nesaskārās ar problēmām pandēmijas laikā: jau nākamajā dienā pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas turpinājām pilna cikla mācības attālināti, jo bija pamatīga pieredze. Savulaik arī darba devēji mūs bija novērtējuši kā vienu no labākajām mācību iestādēm, kas īsteno tieši tālmācību. Liekam lielu uzsvaru uz virtuālo realitāti, mums ir sava Latvijā samērā unikāla digitālā laboratorija, kur studenti izstrādā spēles, veido lietotnes.
Liela daļa mūsu pasniedzēju MI jau izmanto reālajā praksē, un ar to nodarbojas arī studenti. Sadarbībā ar Rīgas Tālmācības vidusskolu esam izveidojuši Latvijā pirmo virtuālās realitātes ekonomikas kabinetu, kur studenti gan mācās, gan izstrādā savus projektus. Protams, mums nav tik lielu iespēju kā RTU, kur plašāk izmanto jaunās tehnoloģijas, bet maksimāli cenšamies izmantot pieejamās iespējas.
Un tomēr – vai MI lietošana mācībās vēl vairāk nevairos atsvešinātību cilvēku starpā? Tad pavisam izpaliks kolektīvais radošais darbs, piemēram grupu uzdevumus risinot, jo cilvēks vēl vairāk iegrims digitālajā pasaulē vienatnē?
Tas ir ļoti liels izaicinājums gan skolotājiem, pasniedzējiem, gan arī katram individuāli. Jo jebkura veida darbs ekrānā, darbs tehnoloģijās tomēr pasliktina cilvēka saskarsmes prasmes. Filmā “Ekrānu ēra” speciālisti no Oksfordas pierāda, ka, piemēram, runājot pa telefonu vai platformā “Zoom”, cilvēka smadzeņu aktivitāte ir mazāka, nestrādā tās maņas, kuras darbojas, skatoties otram acīs, nolasot un novērtējot sarunas partnera izjūtas.
Šeit ir svarīgi katram saprast, cik daudz lietot tehnoloģijas un kurā brīdī no tām atteikties. Jauniešiem pašiem to izdarīt ir grūtāk, tāpēc skolotāja uzdevums ir veidot tādus darbus, lai mēģinātu maksimāli atiet no tehnoloģijām līdz brīdim, kad veidojas atkal simbioze starp tehnoloģiju izmantošanu un fiziskajām cilvēka vērtībām.
Nesen augstskolas administrācijas sēdē jau sākām strādāt pie vadlīnijām, kā veidot uzdevumus tā, lai studenti neizmantotu MI tajos uzdevumos, kur ir vajadzīgs pašu intelekts.
Pašlaik klasiskos darbus, ko dod pasniedzēji, 99% var izpildīt ar MI palīdzību. Tāpēc vienojāmies, ka liksim lielu uzsvaru uz tām kompetencēm, kur var izmantot studentu pašu intelektu un zināšanas. Radās arī jautājums par mutisko eksāmenu atkalieviešanu, man šķiet, ka tie ir vieni no grūtākajiem. Uz nākamo semestri domājam to ieviest, lūkosim, kā ies. Izstrādājām reglamentu par patstāvīgo darbu prezentāciju – ar ierobežojumiem teksta lasīšanā, kas vispār ir aizliegts, bet ar mērķi izteikt savu domu un pārliecināt auditoriju, ka tu zini, par ko runā.
Patiesi, vērojams, ka jau tagad daudzi cilvēki vairs neprot brīvi izteikties, kodolīgi formulēt domas, arī tie, kuri ieņem vadošus amatus.
Tā ir. Tagad liela daļa jauniešu patiešām ir ļoti noslēgti sevī, sarāvušies, slēpjas kapucēs, staigā ar tālruņa austiņām. Tas tāpēc, ka viņi patiešām lielu daļu laika ir pieraduši komunicēt ar tehnoloģiju starpniecību un baidās no tiešas, personiskas saziņas.
Tas var izraisīt arī demogrāfiskās problēmas saistībā ar attiecību, ģimenes veidošanu un tamlīdzīgi.
Domāju, ka mums ir vairāk jāpalūkojas uz skandināviem, kas ir pirmie izglītības laukā. Viņi uzskata, ka mūsdienu jaunieši jau piedzimst ar digitālo gēnu, tāpēc sākumā vajadzētu attīstīt viņos cilvēciskās vērtības un tikai pēc tam tās apaudzēt ar tehnoloģijām. Kā tagad bieži notiek jaunajās ģimenēs? Iedod mazulim telefonu vai planšeti, lai klusi sēž un netraucē vecākus. Tā noteikti nedrīkst, un skolotājiem arī būtu vairāk jādomā, kā tehnoloģijas izmantot produktivitātes veicināšanai, nevis pašu atslodzei.
Ja kāds mūsu vietā kaut ko domā, no vienas puses, ir labi, no otras – pretēji, jo cilvēka ķermenis ir tā veidots, ka vajag trenēt ne tikai fizisko masu, bet arī smadzenes. MI ir liels drauds tam, ka mēs vairs nedomāsim, bet paļausimies uz pieejamo informāciju. Ir bīstamība, ka cilvēki var sadalīties divās daļās: gudrie un spējīgie, kas virza zinātni un vispār progresu, un pārējie, kas ir atkarīgi no tehnoloģijām un ar vājām pamatzināšanām jebkurā jomā. Tās ir tālākas nākotnes problēmas, par kurām jādomā jau tagad un kas jārisina gudri un piesardzīgi.
Informācijas pirmpublikācija pieejama Eiropas pieaugušo izglītības e-platformā “Epale”.
