Ko jums nozīmē balva “Saules laiva”?
Šajā konkursā piedalījāmies jau trešo gadu. Nevis goda dēļ, bet tāpēc, ka balvu uztveram kā sasniegtā novērtējumu, mērauklu. Tas dod lielu gandarījumu, pirmkārt, par padarīto, otrkārt, ir kā papildu dzinējspēks turpināt un izvērst iesākto.
Latgales industriālais tehnikums ir pati lielākā mācību iestāde Latgalē un viena no lielākajām valstī. Līdz septembrim tas bija pazīstams kā Daugavpils būvniecības tehnikums. Vai līdzšinējais ietvars kļuva par mazu?
Nosaukums patiešām mainīts saistībā ar darbības paplašināšanu. Izaugsmei īpaši nozīmīga bija Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu finansējuma pieejamība. Labiekārtojām mācību korpusus, ieviesām jaunās tehnoloģijas un mācību līdzekļus, virzījāmies uz to, ka varam mācīt daudz plašāk, ieviešot jaunas specialitātes un līdzšinējo pamatvirzienu – būvniecību – izvēršot atbilstoši reģionālajām vajadzībām darba tirgū.
Tehnikums ir kļuvis par profesionālās izglītības kompetences centru, kas Latgales reģionā ir vienota vairāku industriju profesionālās izglītības ieguves platforma. Tajā ir sešas nodaļas: būvniecības, siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju, metālapstrādes un mašīnzinību, arhitektūras un dizaina, ēdināšanas pakalpojumu un lauksaimniecības.
Liels solis bija Pieaugušo izglītības (PI) centra nodibināšana 2018. gadā. Viens no galvenajiem tā uzdevumiem ir izcilības (ekselences) un labās prakses ieviešana, vadot publiskus, izglītojošus pasākumus, praktiskās darbnīcas un meistarklases, kā arī rīkojot seminārus profesionālās izglītības skolotājiem vairākās nozarēs.
Jaunums ir būvspeciālistu kvalifikācijas kursi. Šobrīd esam vienīgais tehnikums, kuru Latvijas Būvinženieru savienība ir iekļāvusi apmācību īstenotāju reģistrā.
Pērn, saņemot labas atsauksmes, apmācījām 399 būvinženierus no visas Latvijas.
Pēdējā gadā pieaugušo izglītībā ieviesti vairāki inovatīvi piedāvājumi: pedagogu digitālo prasmju pilnveide, apmācības un zināšanu atjaunošana lauksaimniekiem un lauku uzņēmējiem, kā arī darbinieku zināšanu paaugstināšana un prasmju atjaunošana pie darba devēja, tas ir, darba devēja būvobjektos.
Turklāt mums ir tādas specialitātes, ko iespējams apgūt reti kur Latvijā. Piemēram, krāšņu un kamīnu mūrnieki.
Šajā arodā esam sagatavojuši ļoti daudz pieaugušo gan Dagdā, gan Ludzā, turklāt mācījās pat ģimenes. Sievietes mūrēja skursteņus un krāsnis. Domāju, ka īpaši lauku cilvēkiem šajā jomā esam daudz palīdzējuši, it īpaši pašreizējā situācijā tas lieti noder, un vairāki mūsu absolventi konkrētajā jomā uzsākuši arī biznesu.
Kas ir jūsu pieaugušo izglītības mērķauditorija? Piemēram, pirms pāris gadiem PI centrā sāka mācīties daudz “Latvijas Dzelzceļa” darbinieku, kuri zināja, ka uzņēmumā gaidāma strādājošo skaita samazināšana un viņi var palikt bez darba.
Jā, ir cilvēki, kuri vēlas apgūt citu profesiju, lai nepaliktu bez darba nākotnē vai jau tagad tiktu algotā vietā. Ir daudz strādājošo, kuri vēlas paaugstināt kvalifikāciju vai līdztekus esošajai profesijai iegūt citu, lai spētu pildīt vairāk pienākumu pašreizējā darba vietā. Veicam arī ārpus formālās izglītības iegūto kompetenču novērtēšanu. Protams, ir gados jauni cilvēki, kuriem nav nekāda aroda, arī viņi mācās, lai atrastu darbu.
Īstenībā pieaugušo izglītības jomā esam iesaistījušies jau no 2012. gada, kad sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA) sākām darba meklētāju un bezdarbnieku apmācību. Piedalāmies programmā “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide” un citos ES fondu līdzfinansētos projektos.
Kuras ir pieaugušo izglītībā pieprasītākās specialitātes?
Apdares darbu tehniķis, lokmetinātājs (Daugavpilī ir trīs lieli metālapstrādes uzņēmumi), kā arī autoatslēdznieki.
Pieprasīta specialitāte ne tikai Latgalē, bet arī ārpus mūsu reģiona ir nekustamā īpašuma tirdzniecība un apsaimniekošana.
Vēl nozīmīga ir tāmēšana, kas nepieciešama vairākās nozarēs, ne tikai būvniecībā, kā arī būvprojektu rasējumu lasīšana. Pašlaik, kad projektēšanā izmanto modernās tehnoloģijas, darbiniekiem ir ļoti svarīgi izprast būvdarbu dokumentāciju un mācēt to arī sagatavot.
Tam visam, protams, ir vajadzīgas datorzinības un digitālās prasmes. Vēl LIT ir tāds priekšmets kā latviešu valoda.
Daugavpilī daudzi latviešu valodu apgūst vairākās mācību iestādēs, savukārt tehnikumā vairāk mācām tieši sarunvalodu, praktiskas zināšanas, kas nepieciešamas savstarpējā komunikācijā.
Tehnikumā saziņa norit pareizā latviešu valodā, un šeit ir latviska vide. Tomēr mācību kursi ir augstajā C1 kategorijā. Mūsu pilsētā šajā jomā ir daudz jādara, taču tam ir vajadzīga arī pašvaldības politiskā griba.
Ko devusi Dagdas, Ludzas un Višķu profesionālās izglītības skolu iekļaušana tehnikuma sastāvā?
Tagad tās ir mūsu struktūrvienības. Viss metodiskais, kvalitātes un izglītības organizācijas centrs ir LIT – gan audzēkņu, gan pieaugušo izglītībā. Tomēr mūsu mazās skolas atrodas tuvāk iedzīvotājiem. Dagdā apmāca būvniekus un kulinārus, pavāru palīgus, kas ir ļoti pieprasītas specialitātes.
Iepriekšējā mācību gadā kulinārijas specialitāti absolvēja 30 personas, tostarp cilvēki ar īpašām vajadzībām, jaunās māmiņas.
Lauku novados nav restorānu, taču notiek dažādi pasākumi, kuros ēdienu gatavošanas māka ir nepieciešama. Višķu skola ir atjaunota, izstrādāts liels projekts šīs mācību vietas attīstībai. Tur ir mašīnzinības, lauksaimniecības tehnika, lauku darbi. Apkārt ir daudz prasmīgu lauksaimnieku, pie kuriem mācīties. Arī Višķu skolā ir plašs tehnikas klāsts, kuru izmantot lielajos izmēģinājumu laukos. Daugavpilī ir jauns korpuss metālapstrādei, kas atbilst visiem ES standartiem, daudzpusīgas iespējas metināšanas apmācībai.
Prakses iegūšanai līdztekus sadarbojamies ar konkrētiem lieliem ražotājiem, piemēram, “Ziegler mašīnbūve”, “Industrial Welding”.
Tagad mums jāievieš darba vidē balstīta CNC darbagaldu iestatītāju specialitāte, veidosim jaunu pakāpienu LIT attīstībā.
Tas skan optimistiski, taču, kā liecina statistika, Daugavpilī ir teju trīskārt augstāks bezdarba līmenis nekā Rīgā, pāris reižu augstāks nekā vidēji valstī, turklāt tiek piedāvāts tikai 400 vakanču, toties bezdarbnieku ir ap sešiem tūkstošiem… Arī atalgojums ir zemākais Latvijā. Kā jūs to vērtējat?
Nesen mums bija tikšanās ar vairāku lielo uzņēmumu pārstāvjiem, viņi aicināja darbā tehnikuma audzēkņus, informēja par sociālajām garantijām, apdrošināšanu, algu, darba apģērbu, citām priekšrocībām. Darba piedāvājums ir plašs, un, piemēram, metinātāja specialitātes apgūšanai nav noteiktas iepriekšējas izglītības prasības, jaunieši var mācīties jau no 17 gadu vecuma.
Jāteic, ka vairāki cilvēki šos kursus apmeklē pēc augstskolas beigšanas.
Viņi iepriekš ir ieguvuši izglītību, piemēram, humanitārajā jomā, kur mūsu reģionā nav darba piedāvājuma, tādēļ meklē citas karjeras iespējas.
Ļoti pieprasīti ir inženierkomunikāciju speciālisti. Agrāk bija santehniķi, kas veica vienkāršus darbus, bet tagad ir vajadzīgi speciālisti, kuri pārzina modernās siltuma, ventilāciju sistēmas.
Lielveikali mūsdienās ar savām inženierkomunikāciju sistēmām ir kā kosmiskais kuģis, kurā vienkāršam santehniķim ar skrūvgriezi vairs nav ko darīt.
Ja cilvēks pie mums iegūst inženierkomunikāciju tehniķa kvalifikāciju, viņam paveras ļoti plašs darba lauks vairākos industriālos un publiskos objektos. Mūsu tehnikums ir noslēdzis sadarbības līgumu ar Latvijas Siltuma, gāzes un tehnoloģijas inženieru savienību par dažādu profesiju speciālistu sagatavošanu šai nozarei, kur vidējā posmā patlaban notiek paaudžu maiņa. Gan pieaugušajiem, gan pamatskolu beidzējiem ir gana daudz iespēju izvēlēties interesantu un aktuālu specialitāti.
Mācīties nav vienkārši, tomēr vajag saņemties, nevis sēdēt nokārtu degunu un pukstēt, ka nekā nav, dzīve beigusies… No savas pieredzes varu teikt, ka vienmēr būs cilvēki, kuri ir zinātkāri, grib mācīties, strādāt, un tādi, kuri to nevēlas.
Cilvēki paši nav pietiekami aktīvi – laikam vieglāk ir saņemt bezdarbnieka pabalstu un neko nedarīt.
Manuprāt, no valsts puses vajadzētu izvērst lielāku informācijas pieejamību par profesijas ieguvi, vairāk aicināt mācīties, ar piemēriem pierādīt arodizglītības nozīmi.
Nereti viss šķiet atstāts pašplūsmā –, lai paši domā, ko darīt, nemudinot izvēlēties. Taču uzņēmumiem ir vajadzīgi izglītoti speciālisti, tie neņems neprofesionālus cilvēkus no malas.
Vai tomēr nav tā, ka, it īpaši lauku reģionos, vidusskolas, lai saglabātu savu statusu, pietur arī ļoti vājus skolēnus, kuri augstskolā nemācīsies un 19–20 gadu vecumā ar savu atestātu būs pilnīgi nesagatavoti darbam?
Kā cilvēks, kurš ilgus gadus strādājis pedagoģijā, uzskatu, ka bērniem pēc devītās klases būtu jādodas mācīties uz tehnikumiem vai citām profesionālās izglītības iestādēm. Ja jaunietis vēlas būt ķīmiķis, biologs vai inženieris, viņš var mācīties attiecīgas ievirzes koledžā vai tehnikumā, pēc tam, ja vēlas, doties uz augstskolu. Tur viņam pat būs vieglāk, jo ir iegūtas pamatzināšanas izvēlētajā specialitātē. Tā būtu mērķtiecīga virzība uz karjeru.
“Atsēžot” gadus vidusskolā, jauniešiem zinātkāre un griba mācīties mēdz noplakt, viņi divpadsmito klasi pabeidz jau morāli izstīdzējuši.
Domāju, ka tā ir valsts naudas izniekošana, jo faktiski šādā gadījumā pieaugušam cilvēkam nav aroda. Protams, ir jābūt arī spēcīgām ģimnāzijām, kurās augstā līmenī mācās augstskolu nākamie studenti.
Tas ir valsts izglītības politikas jautājums, lai gan pēdējos gados vērojamas pozitīvas pārmaiņas arī šajā sfērā. Mūsu tehnikuma dienesta viesnīca ir piepildīta ar audzēkņiem, kuri ir arī no citām vietām Latvijā, un valsts viņiem visu nodrošina. No pirmā kursa ikvienam dodam jaunu iespēju, neņemot vērā bērnu tikumus vai netikumus.
Jaunieši uz mācībām nāk kā uz darbu. Daudzi ir ļoti apzinīgi, čakli – jau no pirmā, otrā kursa arī strādā.
Prakse ir viena lieta, tomēr viņi papildus uzņemas algotu darbu, dodot ieguldījumu ģimenes budžetā, vienlaikus pagūstot arī mācīties. Šogad bija arī labas sekmes – vidējā atzīme 7,7, vairākās specialitātēs kvalifikācijas eksāmenā pāri 8, arhitektūras tehniķiem – pat 9.
Cik daudz audzēkņu mācās LIT?
Šogad uzņēmām 726 audzēkņus, pieaugušo izglītībā apmācījām gandrīz pustūkstoti, un tas ir liels apgrozījums. Pēdējos gados PI centrā apmācāmo personu skaits ir pieaudzis teju trīs reizes. Varam darīt vēl vairāk, bet iesaistītajām institūcijām vajag strādāt kopā, lai profesionālo izglītību vairāk stimulētu. Gribu pateikties nevalstiskajām organizācijām, Latvijas Darba devēju konfederācijai un citām, kuras daudz vairāk sāk pievērsties uzņēmumiem, lai tie aktīvāk iesaistītos darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanā un jaunu kadru sagatavošanā. Mērķis mums ir viens – attīstīt ražošanu, nodarbināt cilvēkus.
Mūsu izglītības sistēmā, manuprāt, ir jāveic vēl daudz uzlabojumu. Tehnikumā vajadzētu vairāk budžeta vietu mācībām vakara nodaļā. Savukārt programmās, kas finansētas ar ES naudu, ir liela birokrātija un pārmērīga kontrole. Esam iesnieguši Izglītības un zinātnes ministrijai priekšlikumus, kā veidot labvēlīgākus apstākļus mācību iestādēm.
Pašlaik ir ļoti stingri noteikumi – cilvēkam ir jāpiedalās katrā nodarbībā, kaut arī var būt dažādi apstākļi. Piemēram, pieprasīta specialitāte ir ģeodēzija, kur teorētiskās mācības notiek attālināti darbdienās, līdz pat pusdeviņiem vakarā, savukārt praktiskās nodarbības – brīvdienās.
Manuprāt, cilvēki, kuri apgūst pieaugušo izglītību, ir varoņi, jo viņiem jālīdzsvaro gan darbs, gan pienākumi ģimenē, gan mācības. Pārbaudes par kursu apmeklējumu notiek bieži, pat vēlu vakaros, un es regulāri saņemu aktus par kontroles rezultātiem. Priecājos, ka viss noticis, kā prasīts. Bet, ja apmācāmais nevar piedalīties nodarbībā, piemēram, lauku darbu dēļ, ir jāraksta paskaidrojums. Ja kāds nav bijis nodarbībā, tehnikumam attiecīgi atskaita finansējumu, un šādā veidā daudzas amatpersonas patērē laiku un valsts līdzekļus.
Stingrās prasības ietekmē arī mācību grupu izveidi. Ja grupā pieteikušies tikai 15 cilvēku vai mazliet mazāk, izglītības iestāde nevar uzņemties risku un uzsākt mācības, lai cik tās būtu pieprasītas. No fondu naudas pasniedzējam algu pilnā apmērā apmaksā tikai tad, ja ir 15 audzēkņu. Ja ir mazāk, tad mācību iestāde cieš zaudējumus. Šī iemesla dēļ itin bieži nevaram nokomplektēt arī NVA bezdarbnieku grupas ar kuponiem –, ja nav 15, tad viņi tā arī aiziet, iespējams, nekur nemācoties vai specialitāti apgūstot nekvalitatīvos kursos.
Vēlētos, lai attieksme būtu iejūtīgāka, vairāk vērsta uz rezultātu. Cilvēkam vajadzētu būt pirmajā vietā. Konkurencei pieaugušo izglītībā ir jābūt līdzvērtīgai arī kvalitātes aspektā. Citādi cilvēki, kuri ir mācījušies to pašu specialitāti, kas ir mūsu programmā, saņem identisku dokumentu, bet, piemēram, nespēj pat tapetes uzlīmēt vai metināšanu ir apguvuši kādā šķūnītī. Tehnikums ir valsts iestāde, un mēs pret saviem pienākumiem izturamies ļoti atbildīgi.
Izglītībā patlaban ir daudz birokrātijas, varbūt daļēji šis ir iemesls, kāpēc pedagoga profesija nav tik pievilcīga. Kad es sāku strādāt par skolotāju, staroju no sajūsmas un entuziasma.
Pašlaik ārkārtīgi daudz laika aizņem dažādu dokumentu aizpildīšana, kurus pēc tam neviens nelasa. Sēdi un domā, kā to un šo atskaiti uzrakstīsi, bet tiešajam pedagoga darbam atliek maz laika. Skolotājiem un pasniedzējiem tehnikumos, kā arī pieaugušo izglītībā strādājošajiem vajag vairāk uzticēties, mazāk tramdīt, tad viņi jutīsies brīvāki un iedvesmotāki.
Bez ticības savai misijai mēs nevarēsim strauji kāpt un attīstīties, un motivēt savus audzēkņus.
Motivācija katra cilvēka dzīvē ir svarīga, nedrīkst būt ar smagu noskaņojumu, katram ir vajadzīgs mērķis. Iedrošinot pieaugušus cilvēkus, viņiem veidojas ticība sev un nākotnei, kuru viņi paši radīs. Tas ir pats galvenais.
Informācijas pirmpublikācija pieejama Eiropas pieaugušo izglītības e-platformā “Epale”.
