Uz Latvijas atpalicību no Igaunijas un Lietuvas vairākkārt ir norādījis Valsts prezidents Egils Levits, tēlaini izsakoties, ka Latvijai ir vājākais automašīnas motors starp Baltijas valstīm. Kādi rādītāji raksturo atpalicību?
Latvijas atpalicība no pārējām Baltijas valstīm pakāpeniski turpina pieaugt, un tai nav viena iemesla. Nav tā, ka bija 2010. vai 2020. gads, un tad pēkšņi sākās atpalicība.
Līdz ar to nevar teikt –, ja likvidēsim vienu iemeslu, samazināsim atpalicību.
Atpalicību raksturo rādītājs – iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju, kas Latvijas gadījumā atpaliek no Igaunijas un Lietuvas par 20–25%. Par identisku procentu Rīga atpaliek no Tallinas un Viļņas.
Interesanti, ka Latvijas atpalicība pieaug, arī salīdzinot ar Lietuvu un Viļņu. Vēl 2000. gadā pēc IKP uz vienu iedzīvotāju Rīga un Viļņa bija vienā līmenī, taču patlaban starpība ir būtiska. Viļņa tagad ir pilsēta numur viens Baltijā. Kāpēc viņi var, bet mēs ne?
Socioloģisko aptauju dati, kurās respondenti atbild, vai viņiem patīk dzīvot savā pilsētā, kā vērtē drošību un uzticēšanos, pilsētas vides un pārvaldības kvalitāti, rāda, ka pēc dzīves kvalitātes rādītājiem Latvija atpaliek vēl vairāk nekā pēc IKP uz vienu iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka ar pašreizējo IKP uz vienu iedzīvotāju varam sasniegt augstāku dzīves kvalitāti, turklāt ar tādu pašu Rīgas iedzīvotāju skaitu.
Nav tā, ka lielākajās Eiropas pilsētās cilvēki ir laimīgāki, ir pat gluži pretēji. Maza pilsēta ar izcilu vidi, dzīves kvalitāti – tas ir mērķis, kuru arī mēs varētu sasniegt.
Latvijas Bankas prezidents nesen medijos ir izteicies: “Ja turpināsim augt lēnāk nekā lietuvieši un igauņi, pēc gadiem 5–10 atpaliksim ar vienas paaudzes atšķirību.” Vai, jūsuprāt, mums tas draud?
No Viļņas un Tallinas, vērtējot pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, pašreiz atpaliekam par septiņiem, astoņiem gadiem. Ja šī plaisa vēl palielināsies, varam atpalikt par 15, 20 vai pat 30 gadiem. Piemēram, no Vācijas atpaliekam par 20 gadiem.
Kādas sekas tas varētu izraisīt? Kāpēc par to būtu jāuztraucas?
IKP palielināšana uz vienu iedzīvotāju nav virsmērķis, tas ir tikai instruments. Virsmērķis ir dzīves kvalitāte, lai katram cilvēkam būtu maksimālas pašrealizācijas iespējas dzīvē. Bez augsta IKP uz vienu iedzīvotāju nevar sasniegt augstu dzīves kvalitāti.
Atpalicības sekas ir zemāka dzīves kvalitāte, kuras rādītājos atpaliekam vairāk nekā pēc ekonomikas apjoma uz vienu iedzīvotāju.
Ir arī ekonomiskās sekas, – zemāks ienākumu līmenis un iedzīvotāji brauc prom no Latvijas un Rīgas.
Veidojas apburtais loks – cilvēki nav apmierināti ar dzīves kvalitāti Rīgā un pārceļas dzīvot uz Pierīgu. Bet Latvijā pašvaldību budžets galvenokārt sastāv no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieņēmumiem pēc deklarētās dzīvesvietas. Piemēram, cilvēks ar augstiem ienākumiem samaksā IIN Pierīgā, taču turpina braukt un strādāt Rīgā, izmantot galvaspilsētas infrastruktūru. Līdz ar to Rīgai ir vajadzība visu uzturēt, turklāt infrastruktūra ir uzbūvēta 900 000 iedzīvotājiem, bet tagad ir tikai 600 000.
Esmu runājis ar Rīgas mēru par to, ka ir nepieciešams kaut ko darīt. Viņš atbildēja – mēs to zinām, bet mums nav naudas, ir sarakstītas prioritātes, kas jāizdara, iedodiet miljardu eiro.
Diskusijās ir izskanējis, ka Rīgas attīstībai par sliktu nākusi pēdējā desmitgade, kad pēc dziļās finanšu krīzes tā nav spējusi iet tik raitu attīstības ceļu kā abas pārējās Baltijas valstu galvaspilsētas.
Rīga no Viļņas sāka atpalikt tieši pēc 2010. gada. Kāpēc?
Pirmkārt, starp galvaspilsētas vadību un valdību nebija sadarbības. Tas bremzēja gan uzņēmējdarbību, gan pilsētas attīstību. Otrkārt, Rīga atpaliek Eiropas Savienības (ES) fondu iesaistē uz vienu iedzīvotāju.
Latvijas prioritāte ir ar ES struktūrfondiem stiprināt Austrumu robežu, pašvaldības, kurās bez ES fondiem nekā nebūtu. Tur tiek būvētas jaunas skolas, koncertzāles utt. Tātad ieguldām tur, kur nav cilvēku, lai paliktu vismaz tie, kuri tur dzīvo. Taču Latgale joprojām atpaliek no citiem reģioniem.
Ir publiski izskanējis, ka uz Latvijas fona Rīga attīstās pārāk strauji, IKP uz vienu iedzīvotāju galvaspilsētai ir daudz augstāks nekā Latvijā, vajag stiprināt tieši reģionus, proti, atņemt Rīgai un iedot reģioniem. Šāds politiskais uzstādījums bija visu laiku, ievērojot pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda darbības kārtību. Jo labāk klājas pašvaldībai, jo vairāk naudas tai ir jāatņem un jāizdala tām, kurām veicas sliktāk. Ar šādu pieeju neveicinām, lai pašvaldība kaut ko izdarītu saviem spēkiem.
Esat pētījis arī Rīgas atpalicību, norādot, ka Rīgas reģionā dzīvo puse no visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas veido divas trešdaļas no valsts ekonomikas. Līdz ar to, atstājot novārtā Rīgas attīstību, Latvija kopumā nevar pieņemties spēkā.
Rīgas attīstība ir ļoti svarīga.
Latvijas ekonomika nevar sasniegt augstāku IKP, ja neattīstās galvaspilsēta. Tas nav iespējams.
Kāpēc Latvija un Rīga atpaliek? Katrs, vērtējot no sava skatpunkta un dzīves pieredzes, sniegs citu atbildi. Piemēram, kāds, iespējams, sacīs, ka Latvija atpaliek tāpēc, ka Lietuvā sākotnēji apstrādes rūpniecībai bija lielāks īpatsvars ekonomikā, tāpēc mums vajag industrializēties, un tad Latvija būs numur viens. Taču tās ir muļķības, jo vidējā produktivitāte Latvijas rūpniecībā nav augstāka par vidējo produktivitāti Latvijas ekonomikā.
Ja veicinām rūpniecības īpatsvaru ekonomikā, bet rūpniecība nav produktīva, tad dzīves līmenis nevis pieaug, bet samazinās.
Kāds var teikt, ka Igaunijai klājas labāk slānekļa ieguves dēļ. Cik procentu no ekonomikas veido slānekļa ieguve? Tikai 1%.
Var arī apgalvot, ka Igaunijai ir ciešas ekonomiskās saites ar Somiju, Lietuvai – ar Poliju, savukārt Latvija ir viena pati. Vienmēr var atrast kādu pamatojumu, ārējo faktoru, kāpēc mums nesanāk, bet citiem izdodas.
Tā vietā ir jāizveido laba uzņēmējdarbības vide, jānodrošina cilvēkiem izglītība un veselības aprūpe, un tad komersants pats attīstīsies. Latvijā ir daudz eksportspējīgu un starptautiski konkurētspējīgu uzņēmumu.
Kāpēc, jūsuprāt, Lietuva un Igaunija ir veiksmīgāk attīstījušās?
Šajās valstīs ir augstāks izglītības līmenis un kvalitāte. Varam paskatīties, kur starptautiskajos reitingos atrodas Igaunijas universitātes un kur ir Latvijas augstskolas. Vai Latvijas augstskolu studiju programmas, doktorantūras studijas un pētnieki ir starptautiski konkurētspējīgi? Nē! Vai Latvijas profesori un akadēmiķi ir starptautiski konkurētspējīgi? Nē! Esmu ļoti tuvu augstākās izglītības sistēmai, strādāju tajā, redzu studentus, pasniedzējus.
Otra lieta – veselības aprūpes kvalitāte. Kāds ir veselības stāvoklis pusmūža vecuma vīriešiem Latvijā? Arī Igaunijā un Lietuvā tas nav īpaši labs, turpretī Latvija izceļas īpaši negatīvi – vīriešu paredzamais dzīves ilgums ir viszemākais ES. No tā izriet veselīgas dzīves ilgums.
Ja cilvēki nav kvalitatīvi izglītoti un veseli, kā viņi var produktīvi strādāt?
Izskan aicinājumi izdevumus inovācijām un pētniecībai palielināt 3–4% apmērā no IKP kā Ziemeļeiropā. Latvijā tam ir atvēlēti tikai 0,5% no IKP. Tomēr uzskatu, ka finansējuma palielinājums vien rezultātus nenesīs. Piemēram, ko izdarīja igauņi? Savulaik Tartu Universitātē visus atlaida un veidoja universitāti no jauna, mācībspēkiem rīkojot starptautisku konkursu.
Kādi, jūsuprāt, ir trīs būtiskākie darbi, kas varētu paaugstināt dzīves līmeni Latvijā?
Dzīves līmenis Latvijā celtos, ja būtu augstāka izglītības un veselības aprūpes kvalitāte, dzīves kvalitāte konkrētā vidē, pašrealizācijas iespējas katram cilvēkam. Lai būtu gan drošība un sociālā aizsardzība, gan brīva uzņēmējdarbības vide, kurā ikviens var attīstīt to, kas viņam padodas un patīk.
Tagad tiek mēģināts uzlabot izglītības kvalitāti, ieviešot augstskolu padomes. Tas ir vēl viens orgāns, kas saņem algu, atrodas kaut kur augšā. Taču izglītības kvalitātē nekas nemainīsies, ja turpinās strādāt tie paši pasniedzēji ar tādu pašu atalgojumu, kā līdz šim.
Kā vērtējat valsts attīstību –, vai nekas nemainās un atpalicība palielinās, vai kāds tomēr kaut ko mēģina darīt?
Valsts attīstību var veicināt ne tikai valdība ar kādu brīnumnūjiņu. Nav tā, ka tikai politiķi veido valsts attīstību, kamēr mēs neko nedarām. Nē, tas ir jādara mums visiem kopā.
Piemēram, esmu izlēmis, ka strādāšu kvalitatīvi, lai mani studenti būtu starptautiski konkurētspējīgi. Ja katrs savā jomā tā darīs, būs arī rezultāts.
Tagad valda uzskats, ka studenti no sociālajām zinātnēm jāpārvirza uz inženierzinātnēm, jāpārdala budžeta vietas. Muļķības. Ja students grib kļūt par filologu, juristu, arhitektu un ja viņam tas patīk, vai virzīsim viņu uz IT, lai viņš kļūtu par sliktu programmētāju, kurš nav pieprasīts? Skatāmies uz augstajām algām IT jomā, taču šādu atalgojumu saņem izcili speciālisti. Savukārt izcili speciālisti ir pieprasīti ikvienā jomā.
Būtiski, lai katrs cilvēks kļūtu par izcilu speciālistu tajā jomā, kas viņam patīk.
Kāda būs Latvijas ekonomika 2050. gadā, neviens nevar zināt. To neveido Ekonomikas ministrija ar ilgtermiņa prognozēm. Latvijas ekonomiku veido cilvēki, jaunieši, kuri absolvē augstskolas. Viņi ar savu rīcību veido nākotnes ekonomiku. Tāpēc ir jābūt brīvai, iekļaujošai, radošai videi, lai viņus motivētu lieliem sasniegumiem.
