Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
“Jautājumi par valsts apbalvojumiem, karogu, himnu un ģerboni, to vēstījumu un vēsturi vienlaikus ir arī jautājumi par mūsu tautas un valsts vērtībām –, kas mēs bijām, kas esam un kādi vēlamies būt nākotnē,” norāda valsts simbolikas eksperte, tiesību zinātņu doktore SINTIJA STIPRE. Nupat nākusi klajā viņas monogrāfija par valsts apbalvojumu izcelsmi un tiesisko regulējumu. Sarunā autore atzīst: ar laiku apbalvojumu likumā radušās nevēlamas izmaiņas un ir nepieciešami pilnveidojumi, kas apbalvojumu piešķiršanu padarītu saprotamāku sabiedrībai.
Monogrāfija “Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums”, kas nākusi klajā, atzīmējot Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas proklamēšanas 104. gadadienu, ir pirmais zinātniskais pētījums par Latvijas valsts apbalvojumu sistēmu un tās tiesisko regulējumu. Autore analizējusi apbalvojumu būtību un vēsturisko izcelsmi, Latvijas valsts apbalvojumu dibināšanas procesu starpkaru periodā un atjaunošanu mūsdienās.*
No kurienes ir cēlies ordeņa kā apbalvojuma jēdziens?
Apbalvojumu izcelsme ir meklējama jau pirms mūsu ēras, jo dažādos laikos ir bijis svarīgi pateikties gan par izcilu veikumu, gan drosmi, it īpaši karavīriem. No arheoloģiskajiem izrakumiem var secināt, ka apbalvojumu pirmsākumi ir meklējami tieši armijā. Ar laiku radās arī apbalvojumi par kalpošanu valdniekam, bet vēlāk, veidojot starpvalstu diplomātiskās attiecības, ne tikai par nopelniem, bet arī sagaidot no tām kādu potenciālu ieguvumu nākotnē. Līdz 18. gadsimta sākumam ordeņi kā apbalvojums vēl nepastāvēja – atzinību un labvēlību valdnieki savstarpēji mēdza apliecināt, dāvinot dažādus priekšmetus, piemēram, zelta monētas, medaļas ar valdnieka portretu, savukārt karavīriem par sevišķu drosmi kaujas laukā atsevišķos gadījumos varēja piešķirt īpašas, uz galda liekamas medaļas līdz pat 10 centimetriem diametrā.
Vārdam “ordenis” ir divas nozīmes – tas var būt apbalvojums un organizācija. Ordenis apbalvojuma izpratnē mūsdienās ir ļoti cieši saistīts ar mūku–bruņinieku ordeņu kā organizāciju darbības laiku, kas aizsākās jau 10.–11. gadsimtā. Uz bruņinieku tērpiem kā atšķirības zīmes izšuva dažādas formas un krāsas krustus, kuri apliecināja piederību konkrētai brālībai. Arī bruņinieku tērpi bija atšķirīgās krāsās, kas ar laiku sāka atspoguļoties ordeņu lentes krāsā. Krusts uz bruņinieka apmetņa kļuva par pamatu ordeņa zīmei, kas simboliski attēloja bruņinieka dzīves pamatu un kristietības četrus pamattikumus – gudrību, taisnīgumu, patstāvību un mērenību. Savukārt astoņas krusta smailes simbolizē astoņas Kalna svētības, kuras izteiktas tā dēvētajā Kristus “Kalna sprediķī”.
Secināju, ka ordeņa krusts jeb ordeņa zīme mūsdienās faktiski atspoguļo cilvēka gara spēku – spēju atteikties no egoistiskajām vajadzībām, vēlmēm un interesēm, ziedojoties augstāka mērķa, valsts, tēvijas vai nācijas labā, kas liecina par garīgi augsti attīstītu personību.
Ar ko valsts apbalvojumi, kurus piešķir indivīdiem, ir nozīmīgi valstij un sabiedrībai?
Man ir hipotēze, ka ordenis atspoguļo tautas un valsts vērtību skalu. Ar ordeni tiek akcentētas kādas konkrētas īpašības, kas ir svarīgas visai nācijai un valstij. Eiropas valstīs ordeņi tiek piešķirti par ļoti dažādiem nopelniem. Piemēram, Itālijā – par mākslas un kultūras vērtību glābšanu, filantropiju; Lietuvā – mātēm, kuras dzemdējušas, izaudzinājušas un pienācīgi aprūpējušas septiņus un vairāk bērnu; Portugālē – par īpašiem nopelniem sabiedrības izglītošanā, lauksaimniecībā, ražošanā un tirdzniecībā utt. Tātad, skatoties, par ko tiek piešķirti ordeņi, varam vērtēt tautas un valsts vērtības un to, kas konkrētajā sabiedrībā ir svarīgākais.
Kādas vērtības ar savu apbalvojumu piešķiršanas praksi ir akcentējusi Latvija? Varbūt varat salīdzināt, kādas bija valsts izceltās vērtības un piešķiršanas prakse starpkaru periodā, kad radās mūsu valsts apbalvojumu sistēma, un tagad – pēc valsts neatkarības atgūšanas?
Starpkaru periodā katru ordeni – Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu – piešķīra par ļoti atšķirīgiem nopelniem, un tie bija noteikti ordeņa statūtos. Latvijas pirmo valsts apbalvojumu – Lāčplēša kara ordeni –, kuru izveidoja, lai godinātu par nopelniem karadarbībā, ordeņa dome nolēma kopš 1928. gada vairs nepiešķirt, jo karš bija beidzies pirms apmēram 10 gadiem un šo apbalvojumu nevarēja piešķirt mūžīgi. Par valsts aizsardzību atbildīgo dienestu pārstāvju, piemēram, robežsargu un militārpersonu, apbalvošanai 1938. gadā tika nodibināts Viestura ordenis, nodalot miera laikos gūto atzinību valsts aizsardzībā un nopelnus reālā karadarbībā, ja tāda rastos. Par to bija paredzēts piešķirt Viestura ordeni ar sakrustotiem zobeniem. Arī Atzinības krustu piešķīra par konkrētiem nopelniem, proti, “par uzticīgu un uzcītīgu darbu valsts, pašvaldības un atklātības dienestā, katra godīga darba priekšzīmīgā izpildīšanā, ikvienā sabiedriskā kalpošanā, tautas gara, pašdarbības un saimniecisko spēku attīstīšanā un stiprināšanā”.
Interesanti vērot, kā nopelnu apraksti ar laiku mainījās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad tika atjaunoti iepriekš minētie ordeņi. Šobrīd Valsts apbalvojumu likumā redzam, ka nopelnu loks, par kuriem piešķir Triju Zvaigžņu ordeni un Atzinības krustu, ir kļuvis ļoti līdzīgs. Monogrāfijā esmu veltījusi visai lielu kritiku tam, ka par vieniem un tiem pašiem nopelniem, piemēram, sportā, izglītībā, zinātnē, kultūrā, valsts un sabiedriskajā darbā, var piešķirt gan Triju Zvaigžņu ordeni, gan Atzinības krustu. Kurā gadījumā ir jāpiešķir viens vai otrs ordenis, likumā nav norādīts. Nekur Eiropā, to esmu patiešām rūpīgi pētījusi, ne likumos, ne ordeņu statūtos nevar atrast, ka par vieniem un tiem pašiem nopelniem var piešķirt divus dažādus ordeņus. Arī vēsturiskajos Triju Zvaigžņu ordeņa un Atzinības krusta statūtos šāda lieta netika paredzēta.
Šobrīd Valsts apbalvojumu likumā minēts, ka katrs no ordeņiem ir visaugstākais apbalvojums savā jomā. Līdz 2010. gadam likumā bija noteikts, ka Triju Zvaigžņu ordenis ir visnozīmīgākais valsts apbalvojums. Tas sabiedrībā ir radījis maldīgu priekšstatu, ka abi pārējie ordeņi – Viestura ordenis un Atzinības krusts – ir mazāk svarīgi.
Valsts apbalvojumu likumā kā pirmā ir ietverta Triju Zvaigžņu ordenim veltītā nodaļa. Tikai pēc tam attiecīgi seko Viestura ordeņa un Atzinības krusta apraksti, tādējādi, iespējams, radot priekšstatu par zināmu ordeņu hierarhiju.
Domājams, tam ir vēsturiski iemesli – Triju Zvaigžņu ordenis bija pirmais Latvijas civilais apbalvojums, kuru nodibināja 1924. gadā. Viestura ordenis un Atzinības krusts tika dibināti tikai 1938. gadā. Tāpat arī Triju Zvaigžņu ordenis bija pirmais, kuru atjaunoja 1994. gadā, un 10 gadus tas bija vienīgais ordenis Latvijā. Viestura ordeni un Atzinības krustu atjaunoja tikai 2004. gadā. Diemžēl sabiedrībā ir izveidojies aplams priekšstats, ka šie divi ir nenozīmīgi ordeņi. Tā nav, katrs no šiem ordeņiem ir augstākais valsts apbalvojums savā jomā.
Ņemot vērā, ka nopelni, par kuriem var piešķirt ordeņus, ir ļoti dažādi, un, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā patlaban ir vismazāk ordeņu. Iespējams, mums būtu lietderīgi domāt par vēl divu vai trīs ordeņu nodibināšanu. Viens ordenis varētu būt paredzēts tikai ārvalstnieku apbalvošanai. Eiropā ir valstis, kurām līdztekus ir gan ordeņi, kas paredzēti vienīgi savu pilsoņu apbalvošanai, gan ordeņi, kurus piešķir tikai ārzemniekiem. Šāda ordeņa ieviešana dotu iespēju niansēti izvērtēt savu līdzpilsoņu nopelnus. Vērtējot Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanas statistiku pirmajos 10 gados pēc tā atjaunošanas, kad vēl nebija atjaunoti pārējie divi ordeņi, tas tika piešķirts lielākoties augstos ārvalstu amatos esošajiem.
Kam būtu jānāk ar iniciatīvu par jaunu ordeņu dibināšanu Latvijā?
Apbalvojumam ir jābūt tādam, kas bauda augstu sabiedrības atzinību. Apbalvojums nedrīkstētu būt “no augšas uzspiests”, to sabiedrībai pašai pēc brīvas gribas jāpieņem un jāatzīst kā vērtību, pagodinājumu. Savulaik akadēmiķis Jānis Stradiņš veica tautas aptauju, lai noskaidrotu, kādus valsts simbolus un apbalvojumus tā būtu gatava pieņemt pēc neatkarības atjaunošanas, – vai atjaunosim sarkanbaltsarkano karogu, kāds būs mūsu ģerbonis, vai radīsim kaut ko pilnīgi jaunu.
Raugoties uz pašreizējo situāciju, kuru var novērtēt vienīgi no publikācijām presē, secināms, ka valsts apbalvojumu prakse, kas un ko apbalvo, tiek vērtēta kritiski, apbalvojumu prestižs ļoti krītas. Tātad, pirms ieviest jaunus apbalvojumus, būtu jāveic sabiedriskās domas pētījums, jānoskaidro sabiedrības vērtību skala, ar kuru dzīvojam šobrīd, – kādas indivīda rakstura īpašības vai rīcību sabiedrība vērtē visaugstāk, kas būtu uzskatāms par izcilu sasniegumu un kas – par ikdienišķu veikumu. Tas palīdzētu noskaidrot, kādus nopelnus sabiedrības ieskatā vajadzētu novērtēt ar ordeņu piešķiršanu, un izvērtēt jaunu ordeņu dibināšanas nepieciešamību.
Kā jau minēju, viens no tādiem varētu būt ordenis diplomātisko attiecību stiprināšanai, līdzīgi kā Māras Zemes Krusta ordenis Igaunijā, kas tiek ekskluzīvi piešķirts tikai ārzemniekiem ex officio jeb amata dēļ (tādējādi tiek pagodināts konkrētais amats). Tas noņemtu slodzi tiem ordeņiem, kurus valsts piešķir saviem pilsoņiem par īpašiem nopelniem. Iespējams, tas ļautu piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņa augstākās šķiras arī pašu ļaudīm, ne tikai ārvalstniekiem. Domāju, ka būtu lietderīgi apsvērt arī papildinājumu Atzinības krustam, kas paplašinātu apbalvošanas gradāciju, ļautu precīzāk novērtēt cilvēka mūža ieguldījumu.
Tomēr, vērojot apbalvoto statistiku pēdējos gados, jāsecina, ka salīdzinoši maz tiek piešķirtas ordeņu goda zīmes, radot bažas, ka mūsdienās tās sāk zaudēt savu nozīmi. Piemēram, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme nevienam nav piešķirta kopš 2016. gada, Sudraba goda zīme – kopš 2010. gada, savukārt ordeņa Bronzas goda zīme pēdējo reizi piešķirta tikai 2003. gadā. Līdzīgi arī Atzinības krusta Zelta goda zīme nevienam nav piešķirta kopš 2018. gada, Sudraba goda zīme – kopš 2014. gada, Bronzas goda zīme – kopš 2010. gada.
Kādēļ tās nepiešķir?
Tas būtu jāvērtē Ordeņu kapitulam. Ordeņu statūtos ir rakstīts – no sākuma personu apbalvo ar zemāku pakāpi, pēc tam ar augstākām, tā motivējot cilvēku tiekties uz arvien jauniem sasniegumiem. Ja cilvēkam uzreiz tiek piešķirta ordeņa trešā šķira, tad, lai saņemtu otro, ir jābūt jau patiešām grandioziem nopelniem. Taču, ja sāk, piemēram, ar Atzinības krusta Sudraba goda zīmi, tad par citiem un nozīmīgākiem nopelniem jau varētu piešķirt ordeņa piekto šķiru utt. Šāda pieeja ļautu pilnā mērā izmantot visu ordeņa gradāciju.
Valsts apbalvojumu likums paredz, ka Valsts prezidents, stājoties amatā, iegūst tiesības uz katra ordeņa augstāko šķiru un Triju Zvaigžņu ordeņa ķēdi. Tas ir raisījis neizpratni sabiedrībā, jo šajā brīdī Valsts prezidentam vēl nav nopelnu amatā.
Viena no Valsts prezidenta funkcijām ir apbalvojumu piešķiršana. Pasaulē jau kopš bruņinieku laikiem ir iedibinājusies tradīcija, ka personu ordenī var uzņemt tikai tas, kurš pats ir ordeņa brālis, turklāt statusā visaugstākais no visiem (ordeņa mestrs). Ievērojot šo principu, mūsdienās ordeni var piešķirt tikai tas, kurš pats ir apbalvots ar ordeni un ir ordeņa kavalieris. Tas ir vēsturiski pamatoti un atbilst vispārpieņemtai praksei.
Tomēr ir valstis, kurās Valsts prezidents, lai varētu apbalvot citus, saņem ordeni kā amata simbolu, stājoties amatā. Piemēram, Igaunijā tāds ir Ģerboņa ordenis, kas mūsdienās ir izgatavots tikai vienā eksemplārā, un ordeņa augstāko šķiru ar ķēdi kā amata simbolu saņem Igaunijas Republikas prezidents, stājoties amatā. Amata termiņam beidzoties, Valsts prezidents ordeni nodod jaunievēlētajam prezidentam ex officio. Līdzīga tradīcija ir arī Portugālē, kur Valsts prezidentam, stājoties amatā, tiek piešķirti trīs militārie ordeņi – Kristus ordenis, Avis ordenis un Santjago Zobena ordenis (šo ordeņu lentes kopā veido t. s. Triju Ordeņu lenti). Prezidentūras laikā kā amata simbolu prezidents nēsā Triju Ordeņu lenti. Šo lenti nēsā vienīgi amatā esošais Portugāles prezidents, un to nepiešķir citiem Portugāles vai ārvalstu pilsoņiem un amatpersonām.
Runājot par ordeni kā amata simbolu, esmu rosinājusi, ka Latvijas Valsts prezidentam, stājoties amatā, pietiktu tikai ar Triju Zvaigžņu ordeņa pirmo šķiru un ķēdi, ko piešķir par visizcilākajiem nopelniem tēvijas labā. Turklāt, raugoties uz fotogrāfijām, redzams, ka pašlaik Valsts prezidents svinīgos pasākumos nēsā ordeņus citādi, nekā tas ir noteikts likumā. Valsts apbalvojumu likuma 66. panta pirmā daļa paredz –, ja persona apbalvota ar vairākiem ordeņiem, augstākā ordeņa zvaigzni liek kā pirmo, bet pārējās – ieslīpi zem tās, un pār plecu nēsā augstākā ordeņa lenti. Triju Zvaigžņu ordenis likumā ir noteikts kā visaugstākais, tomēr prezidents šo ordeņa lenti nenēsā. Tās vietā viņš lieto Triju Zvaigžņu ordeņa ķēdi. Rodas secinājums – vai nu ir jāmaina likums, vai Valsts prezidentam jāievēro likuma normas. Tas ir viens no jautājumiem turpmākajām diskusijām. Saprotu, ka fiziski ir sarežģīti vienlaikus nēsāt tik daudz apbalvojumu. Tādēļ zinātniskajā pētījumā rosināju Valsts prezidentam kā amata simbolu piešķirt tikai Triju Zvaigžņu ordeni, kuram vienīgajam ir ordeņa ķēde. Arī Eiropas valstu prakse ir tāda, ka valstu vadītājiem vienmēr piešķir to ordeni, kuram ir tā dēvētā ordeņa ķēdes šķira. Protams, tādā gadījumā varētu rasties jautājums, vai Latvijas Valsts prezidents būtu tiesīgs piešķirt Viestura ordeni un Atzinības krustu, ja pats nav ar tiem apbalvots. Arī šis jautājums ir atvērts plašākai diskusijai.
Diskutējams ir arī jautājums par to, kas Latvijā piešķir valsts apbalvojumus. Starpkaru periodā un, atjaunojot Triju Zvaigžņu ordeni, Valsts prezidents ex officio bija ordeņa domē (vēlāk – Ordeņu kapitulā). Šobrīd prezidents vairs nav Ordeņu kapitula sastāvā, un no juridiskā aspekta tas ir ļoti dīvaini. Ņemot vērā šo faktu, monogrāfijā mēģinu rast atbildi uz jautājumu, kas pieņem lēmumu par ordeņu piešķiršanu – Ordeņu kapituls vai Valsts prezidents? Ja prezidents nav Ordeņu kapitula sastāvā, tad lēmumus par ordeņu piešķiršanu vajadzētu deleģēt kompetentai institūcijai, respektīvi, Ordeņu kapitulam, taču no Valsts apbalvojumu likuma izriet, ka lēmumu par apbalvošanu it kā pieņem Valsts prezidents. Tādējādi veidojas juridiski ļoti sarežģīta situācija un nav viennozīmīgas atbildes par to, kas Latvijā patiesībā piešķir ordeņus. Jā, Valsts prezidents pasniedz apbalvojumus, taču no juridiskā aspekta nav skaidrs, vai viņš ir arī tas, kurš pieņem lēmumu par apbalvošanu.
Cik lielā mērā, jūsuprāt, Ordeņu kapituls, ja tas ir valsts apbalvojumu piešķīrējs, reprezentē valsti?
Vēsturiski, starpkaru periodā Ordeņu kapituls bija pastāvīga un neatkarīga institūcija, un tās sastāvā Valsts prezidents no apbalvoto vidus izraudzījās labākos no labākajiem un uzaicināja lemt apbalvošanas lietas. Tas Ordeņu kapitula locekļiem bija goda pienākums, un viņi par to nesaņēma algu. Pieņemot Valsts apbalvojumu likumu 1994. gadā, tika radīta pilnīgi jauna tradīcija, ka Ordeņu kapitula sastāvu izveido tikai uz vienu konkrēta prezidenta amata termiņu. Tādējādi kapituls vairs nebija neatkarīga, pastāvīga institūcija, bet faktiski kļuva par terminētu ekspertu darba grupu. Šī prakse raisa jautājumu –, ar ko nav labs un kompetents iepriekšējā Valsts prezidenta izvēlētais Ordeņu kapitula sastāvs, ja nākamais valsts vadītājs to pilnībā nomaina? Līdz ar to ir izveidojusies nelāga, citām Eiropas valstīm neraksturīga situācija, ka valsts vadītājs Ordeņa kapitula locekļus izvēlas tikai uz savu amata termiņa laiku.
Risks ir tāds, ka Ordeņu kapituls sanāk faktiski tikai divas reizes gadā, taču tam ir jāizskata simtiem apbalvojumu pieteikumu. Ņemot vērā, ka kapitula locekļi lielākoties ir savā pamatdarbā aizņemti cilvēki, viņiem nav laika ne pienācīgi izpētīt ordeņu vēsturi, ne iedziļināties to būtībā. Sākotnēji šie cilvēki par apbalvojumu lietām neko nezina, bet viņiem tiek nolikta priekšā kaudze ar apbalvošanas ierosinājumiem.
Tātad – nav iespējams pilnvērtīgs šo ierosinājumu izvērtējums?
Ir pamats tā domāt. Ja līdz ar jauna Valsts prezidenta stāšanos amatā tiek nomainīts viss Ordeņu kapitula sastāvs, tajā nav iespējama zināšanu, pieredzes pēctecība. To saglabāšanos, iespējams, varētu nodrošināt prakse, ka katrs Valsts prezidents, stājoties amatā, nomainītu tikai daļu kapitula locekļu, kurus uzskatītu par piemērotiem apbalvošanas uzdevumiem, atstājot arī daļu no iepriekšējā sastāva. Tomēr, manuprāt, vajadzētu atgriezties pie pasaulē vispārpieņemtās prakses ar pastāvīgu Ordeņu kapitula sastāvu, kurā ex officio ir arī Valsts prezidents. Citās valstīs ir jābūt ļoti būtiskiem argumentiem, kāpēc kāds no kapitula locekļiem, kurš iepriekš ir atzīts par piemērotu, būtu nomaināms. Jāņem vērā, ka sabiedrībā nopietni tiek vērtēts, kas, kam un par ko piešķir apbalvojumus. Pretējā gadījumā rodas šaubas par apbalvošanas pamatotību.
Kā pretēju piemēru Ordeņu kapitula darbības praksei Latvijā var minēt Valsts heraldikas komisiju, kas ir pieredzes un zināšanām bagāta ekspertu grupa un ar nelielām un pakāpeniskām izmaiņām sastāvā strādā jau desmitiem gadu, uzkrājot atbilstošu pieredzi un veidojot tradīcijas.
Ordeņu kapitulam likumā paredzētos gadījumos ir tiesības ne tikai piešķirt, bet arī atņemt ordeņus. Viens no tādiem ir, ja persona ar likumīgu, spēkā stājušos tiesas spriedumu atzīta par vainīgu tīšā noziedzīgā nodarījumā. Kādreizējais Ordeņu brālības valdes priekšsēdētājs Jānis Rožkalns savulaik atzinis – jau uzrādīta valsts apsūdzība kriminālpārkāpumā vai skaidri zināmi fakti par morāli ētisko normu pārkāpumiem ir slieksnis, kad būtu jālemj par apbalvojuma atņemšanu. Kāds ir jūsu viedoklis par šo kritēriju? Kāda ir citu valstu prakse šajā jomā?
Eiropas valstu likumos es neatradu tik striktus norādījumus, ka apbalvojumu atņem par noziedzīgu nodarījumu, kurā ar tiesas spriedumu persona ir atzīta par vainīgu. Taču apbalvoto cilvēku reputācija neapšaubāmi ir saistīta ar apbalvojuma reputāciju. Runājot šādās kategorijās, apbalvojumu jau tagad varētu atņemt kādai daļai apbalvoto, jo ne vienmēr reputācijas problēma ir saistīta ar noziedzīgu nodarījumu.
Presē tiek iztirzāts, kas tagad notiks ar Aivaru Lembergu, kuram ir notiesājošs spriedums pirmajā instancē un kurš ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni kā Augstākās Padomes deputāts, kurš balsojis par Latvijas neatkarību, tāpat kā visi pārējie Augstākās Padomes deputāti, kuri veikuši šo vēsturisko balsojumu. Vai būtu jāatņem ordenis par nodarījumiem, kurus cilvēks veicis pēc apbalvojuma saņemšanas? No juridiskā aspekta nevaru viennozīmīgi atbildēt, ņemot vērā, ka sliktu reputāciju neveido tikai notiesājošs tiesas spriedums, bet arī citas reputācijai kaitējošas darbības, publiski izteikumi un uzvedība, par ko ordeņa atņemšana likumā nav paredzēta.
Vēl viens gadījums, par kuru likums paredz ordeņa atņemšanu, ir, ja persona izdarījusi apkaunojošu nodarījumu, kas nebija zināms Ordeņu kapitulam apbalvojuma piešķiršanas laikā un kas nav savienojams ar apbalvotas personas statusu. Šajā ziņā nereti pieminēta ar ordeņiem apbalvotu personu sadarbība ar VDK, par kuru tapa zināms vēlāk, 2018. gadā, atslepenojot Latvijā pieejamo šīs organizācijas kartotēkas daļu. Vai jums kā juristei ir viedoklis, ko šajā un arī iepriekš minētajā situācijā paredz likums, nosakot, ka šādos gadījumos Ordeņu kapituls “pieņem lēmumu par valsts apbalvojuma atņemšanu”? Vai šī norma paredz kapitulam pienākumu atņemt ordeni vai tomēr atstāj izvēles brīvību?
Vērtējot tieši no juridiskā aspekta, likumā tiek runāts par sekām. Valsts apbalvojumu likums nenosaka, kurš ir iniciators šādu jautājumu izskatīšanai Ordeņu kapitulā. Likums kapitulam arī neuzliek pienākumu sekot līdzi apbalvoto personu dzīvesgājumam, viņu rīcībai, darbībai. Patiesībā šis jautājums ir sākotnējā likumā atklātā nepilnība, jo tam nav regulējuma. Nav arī paredzēts, kā Ordeņu kapituls uzzina par likumā minētajiem apbalvoto personu nodarījumiem.
VDK kartotēkas atslepenošanai bija ārkārtīgi plaša publicitāte, kas faktiski izslēdz iespēju, ka Ordeņu kapituls par to nezināja.
Manā rīcībā nav informācijas, vai Ordeņu kapituls šo gadījumu vispār ir izskatījis, jo saskaņā ar likumā noteikto tā sēdes ir slēgtas un tajās notikušo debašu saturs nav izpaužams. Tādējādi Ordeņu kapitula locekļiem nav pienākuma kaut ko komentēt. Ja šis jautājums par kāda apbalvotā saistību vai aktīvu sadarbību ar VDK ir skatīts Ordeņu kapitula sēdē un ja ir pieņemts lēmums personai neatņemt ordeni, rodas jautājums –, kādēļ ir šāda rīcība? Savukārt, ja šo jautājumu par apbalvotās personas saistību ar VDK Ordeņu kapituls nav skatījis, lai gan visi par šo saistību zina, atkal ir jautājums – kādēļ?
Šis varētu būt arī viens no iemesliem, kāpēc sabiedrība ar katru gadu pauž arvien lielāku neapmierinātību par Ordeņu kapitula lēmumiem un tiek grauta arī valsts apbalvojumu reputācija. Sabiedrības jautājumi par apbalvošanas lēmumiem ir nopietni un konstruktīvi. Savā ziņā sabiedrība ir kā valsts sirdsapziņa, kurā vajadzētu ieklausīties. Tāpēc, manuprāt, Ordeņu kapitulam vajadzētu daudz vairāk komunicēt ar sabiedrību, skaidrot darba specifiku, lēmumu pieņemšanas principus, vērtību skalu, pēc kuras tiek vētīti personas nopelni utt., protams, saglabājot kapitula apspriežu noslēpumu. Tas mazinātu šaubu ēnu par Ordeņu kapitula pieņemto lēmumu objektivitāti un veicinātu uzticēšanos šai institūcijai.
Monogrāfijā esat aplūkojusi arī judikatūru valsts apbalvojumu lietās. Kādas ir juridiski nozīmīgākās atziņas, kas ietvertas citu valstu tiesu nolēmumos? Vai tie ir bijuši saistībā ar ordeņu piešķiršanu?
Eiropas Savienībā līdz šim ir tikai divas valstis, kurām bijuši šādi konstitucionālo tiesu lēmumi – viens no tiem Igaunijā un vairāki Lietuvā. Tas ir saistīts ar valsts pārvaldes modeli. Igaunijas parlaments 1994. gadā bija sagatavojis un nosūtījis prezidentam izsludināšanai Nopelnu medaļas likumu, kas ierobežotu Republikas prezidentam konstitūcijas 78. pantā garantētās tiesības piešķirt valsts apbalvojumus. Tā rezultātā prezidents atdeva likumprojektu parlamentam otrreizējai caurskatīšanai, bet parlaments bez jebkādiem grozījumiem to atkārtoti nodeva Republikas prezidentam izsludināšanai. Prezidents vērsās ar pieteikumu Augstākās tiesas Konstitucionālo lietu palātā, kura atzina, ka parlaments ir pārkāpis savas pilnvaras, ierobežojot Republikas prezidentam valsts pamatlikumā garantētās tiesības piešķirt valsts apbalvojumus, un minētais likumprojekts nav izsludināms.
Līdzīga prakse ir arī Lietuvā, kur Republikas prezidentam konstitūcijā, tāpat kā Igaunijā, ir garantēta ekskluzīvā tiesība piešķirt valsts apbalvojumus. Prezidents bija apbalvojis divus Krievijas pilsoņus. Vienā gadījumā tas bija Jurijs Borisovs, kurš atteicās no Lietuvas pilsonības un biznesa interešu dēļ pieņēma Krievijas pilsonību, investēja ievērojamas summas Lietuvas ekonomikā, kā arī ieguldīja milzu naudu Lietuvas prezidenta Rolanda Paksa vēlēšanu kampaņā. Uz šī ieguldījuma pamata Borisovs bija šantažējis prezidentu, pieprasot noteiktu amatu valsts pārvaldē. Spriedums ir garš un interesants, bet galvenā judikatūras atziņa tajā ir par jēdziena “nopelni valsts labā” izpratni. Savukārt citā gadījumā konstitucionālā sūdzība tika noņemta no izskatīšanas, jo prezidents atsauca savu rīkojumu par personas apbalvošanu, uzzinot, ka persona ar tiesas spriedumu atzīta par vainīgu noziedzīgā nodarījumā. Monogrāfijā ir analizēti vēl divi Lietuvas Konstitucionālās tiesas spriedumi, taču tos šobrīd detalizētāk nekomentēšu.
Judikatūras atziņas lielā mērā ir saistītas ar Valsts prezidentam konstitūcijā paredzētajām tiesībām vienpersoniski izlemt apbalvošanas jautājumus. Latvijas Valsts prezidentam šādu konstitūcijā garantētu tiesību nav, tāpēc mums atbilstošas judikatūras faktiski nevar būt. Latvijā var būt tikai tiesas nolēmums par kādas personas atzīšanu par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, kas nav savienojams ar apbalvotās personas statusu un nevainojamu reputāciju, bet ne par apbalvojuma atņemšanu. Tātad Latvijā ordeni var atņemt nevis ar tiesas spriedumu, bet gadījumos, kad saskaņā ar likumu par to lemj Ordeņa kapituls.
Jūs esat izstrādājusi Saeimā 2009. gadā pieņemto likumprojektu par valsts karogu. Vai ar laiku nav radusies nepieciešamība pilnveidot arī šo likumu?
Vērtējot praktiski, šobrīd spēkā esošais Latvijas valsts karoga likums sniedz atbildes uz visiem lietošanas un tiesiskās aizsardzības jautājumiem. Kopš 2009. gada, kad Saeima pieņēma šo likumu, tam ir bijuši vairāki papildinājumi. Piemēram, saistībā ar to, ka Valsts prezidenta pils ilgāku laiku bija remontā un valsts karogu nebija iespējams uzvilkt pils Svētā Gara tornī, tika noteikts regulējums šādai force majeure situācijai. Tāpat arī likumā tika iekļauti papildu datumi, kad valsts karogs lietojams pie ēkām, detalizētāk noteikta kārtība, kas sniedz atzinumus par valsts karoga atbilstību likuma prasībām, kas uzrauga iespējamos pārkāpumus pret valsts karogu u. tml. Taču kopumā, rakstot šo likumu, balstījos uz principiem, kurus ir iespējams atvasināt, pielietojot jebkurā dzīves situācijā, jo ārkārtīgi detalizētu regulējumu uzrakstīt nav iespējams – vienmēr atradīsies kāds jautājums, kuru nevar iekļaut konkrētā likuma pantā.
Līdz šim neesmu dzirdējusi par jautājumiem, kurus šobrīd likums neregulētu. Piemēram, jautājumos par valsts karoga zaimošanu likumā ir noteikti konkrēti kritēriji, pēc kuriem var secināt, vai persona ir attaisnojama vai tieši pretēji – krimināli sodāma. Tomēr, iespējams, būtu lietderīgi uzrakstīt valsts karoga lietošanas rokasgrāmatu, par ko jau esmu domājusi.
Kādi ir aktuālie gadījumi, kuros rodas jautājumi par valsts karoga pareizu lietojumu?
Ir liela interese no izglītības iestādēm, īpaši, sākot mācību gadu, atzīmējot valsts svētkus, pasniedzot diplomus, atskaņojot valsts himnu, kā pareizi ienest karogu zālē valsts svētkos izglītības iestādēs, ko nozīmē karoga godasardze, kad tā ir vajadzīga. Šīs lietas nav iespējams aprakstīt normatīvajos aktos. Tagad ar interesi vēroju, kādu valsts karogu lietojumu redzēsim valsts svētkos.
Man ir liels prieks, ka cilvēki vēlas pareizi lietot šo valsts simbolu. Jāteic, jautājumi par valsts apbalvojumiem, karogu, himnu un ģerboni, to vēstījumu un vēsturi vienlaikus ir arī jautājumi par mūsu tautas un valsts vērtībām –, kas mēs bijām, kas esam un kādi vēlamies būt nākotnē. Ja izturamies ar cieņu pret mūsu valsts simboliem, tad turam cieņā arī savas tradīcijas, godinām vēsturi un grūtos brīžos smeļamies spēku šajos simbolos. Lai sarkanbaltsarkanais karogs vienmēr lepni plīvo virs mūsu galvām un lai visiem gaiši un priecīgi valsts svētki!
* Monogrāfiju iespējams iegādāties Latvijas Kara muzejā klātienē vai attālināti Latvijas interneta grāmatnīcās.
