Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Valsts karoga likums patlaban tieši nepasaka, ka arī karoga attēlam ir valsts simbola statuss, kurš nodrošina tiesisko aizsardzību pret dažādām ļaunprātībām. Juristu vidū patlaban nav vienprātības par iespējamajiem risinājumiem: papildināt likumu vai vienkārši vadīties atbilstoši tā garam.
FOTO: Ieva Lūka/ LETA
Jau vairākus gadus kādā interneta vietnē ir pieejams valsts karoga attēls, uz kura attēlots vīrieša dzimumloceklis un rakstīts: "Zaimo karogu, piedr** tēvzemi!" Turpat tālāk ir teikts: "Anarhisti neklanās nevienas varas priekšā! Un arī nekādu simbolu priekšā! Arī tev, pilsoni, ir visas tiesības izrotāt Latvijas vai kādas citas valsts karogu pēc saviem ieskatiem, noslaucīt tajā kājas, saplēst vai sadedzināt to. Nekautrējies – rīkojies jau šodien! Vara uz to vien klusībā cer, ka pilsoņi būs pasīvi mūžu mūžos. Neļausim šīm cerībām piepildīties!"
Likums paredz sodu, bet…
Par necieņas izrādīšanu kādam no valsts simboliem – valsts himnai, ģerbonim vai karogam – vai par to zaimošanu var tikt piemērots administratīvais sods vai pat kriminālsods. Krimināllikuma 93. pantā paredz: par Latvijas valsts ģerboņa vai Latvijas valsts karoga noraušanu, saplēšanu, salaušanu, iznīcināšanu vai par citādu šo valsts simbolu zaimošanu, kā arī par Latvijas valsts himnas publisku zaimošanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 50 minimālajām mēnešalgām. Savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.44 pantā noteikta administratīvā atbildība par klajas necieņas izrādīšanu valsts simboliem, par ko persona var tikt sodīta ar naudas sodu līdz 700 eiro.
Par iepriekšminētā attēla publicēšanu Drošības policija pirms pāris gadiem sāka kriminālprocesu par valsts simbola zaimošanu. Izmeklēšanas gaitā tika noskaidrots iespējamais attēla publicētājs, tomēr tiesībsargi konstatēja, ka karoga attēla apzīmēšana un publicēšana internetā, pat ja tas satur klaju aicinājumu zaimot valsts simbolu, nav kvalificējama kā noziedzīgs nodarījums atbilstoši Krimināllikumam, jo tas paredz atbildību tikai par karoga, nevis tā attēla zaimošanu un necieņas izrādīšanu tam.
Heraldikas komisija: nav mūsu kompetence
"Atzinumu par Latvijas valsts karoga, Latvijas valsts karoga vimpeļa un Latvijas valsts karoga attēla atbilstību normatīvo aktu prasībām", kā noteikts Latvijas valsts karoga likumā, sniedz Valsts Heraldikas komisija, kurā darbojas mākslas, heraldikas, vēstures un jurisprudences nozaru eksperti. Taču, kā norāda komisijas locekle Ramona Umblija, noziedzīga nodarījuma kvalifikācija nav mākslas un heraldikas ekspertu uzdevums. Jāatzīmē gan, ka šīs Valsts prezidenta izveidotās institūcijas viedoklis bijis vērā ņemams. Pēc kāda 2007. gadā notikuša incidenta, kad vairāki iereibuši spāņu un portugāļu jaunieši no kāda kuģīša Daugavmalā noplēsa karodziņus valsts karoga krāsās, Prokuratūra lūdza komisiju veikt ekspertīzi, kurā tā atzina, ka norautais auduma gabals atzīstams par Latvijas valsts simbolu, kaut arī nav izgatavots saskaņā ar likumā "Par Latvijas valsts karogu" noteiktajām karoga garuma un platuma proporcijām. Jauniešu darbības tika kvalificētas pēc Krimināllikuma 93. panta, un vainīgie saņēma nosacītu sodu. Šis gadījums, kurš gan neattiecas uz valsts karoga attēlu, ir nozīmīgs ar to, ka Valsts Heraldikas komisija radījusi precedentu, atzīstot audumu Latvijas valsts karoga krāsās par valsts simbolu, norāda Ārlietu ministrijas Valsts protokola otrā sekretāre un Latvijas valsts karoga likuma projekta autore, juriste Sintija Stipre.
"Izmeklēšanas gaitā tika noskaidrots iespējamais attēla publicētājs, tomēr tiesībsargi konstatēja – karoga attēla apzīmēšana kvalificējama kā noziedzīgs nodarījums atbilstoši Krimināllikumam."
Jānorāda, ka Valsts karoga likums patlaban nosaka: Ja Latvijas valsts karogu lieto dekoratīvos nolūkos, tam saglabājas Latvijas valsts simbola statuss. Šajā gadījumā platuma un garuma proporcija var atšķirties no likumā noteiktā standarta, taču jāsaglabā normatīvajos aktos noteiktie karoga krāsu toņi un sarkanbaltsarkano svītru attiecība. Te der atgādināt, ka Kurzemes apgabaltiesa aprīlī, pasludinot apelācijas instances tiesas spriedumu krimināllietā, kurā par valsts karoga zaimošanu pēc Krimināllikuma 93. panta bija apsūdzēts partijas "Par dzimto valodu!" līderis Jevgēņijs Osipovs, pilnībā attaisnojusi viņu šajā Drošības policijas izvirzītajā apsūdzībā. Osipovs 2013. gadā valsts svētku laikā sociālajā vietnē "Facebook" ierakstīja, ka viņa meita no skolas atnesusi sarkanbaltsarkanu "figņu" "puvušu asiņu krāsā" – proti, lentīti valsts karoga krāsās, kādas skolēniem dalītas Lāčplēša dienā. Apsūdzība liecina, ka Osipovs 2013. gada 12. novembrī sociālajā tīklā, pievienojot zaimojošus komentārus krievu valodā, publicēja Latvijas valsts karoga attēlu, kas lietots dekoratīvos nolūkos un kuram saskaņā ar likumu ir valsts simbola statuss. Tiesas atzina, ka Osipova darbībās nav noziedzīgā nodarījuma sastāva – iztrūkst noziedzīgā nodarījuma priekšmeta. Tiesa nonāca pie secinājuma, ka "likumdevējs Latvijas valsts karoga likuma 17. pantā nav noteicis konkrētas, nepārprotamas un izpildāmas prasības, lai viennozīmīgi konstatētu, kas ir Latvijas valsts karoga lietošana dekoratīvos nolūkos, kā rezultātā minētā likuma norma ir dažādi interpretējama".
Norāda uz nepieciešamību vadīties pēc likuma gara
Iespēja zaimot un ņirgāties par valsts karoga attēlu, izmantojot robus likumā, ir nepieļaujama un prasa juridiskus risinājumus, atzīst krimināltiesību eksperts, Saeimas juridiskās komisijas loceklis Andrejs Judins. Speciālists norāda: vienkāršākais risinājums būtu paplašināt likuma tvērumu ar normu, ka arī attēls ir pielīdzināms valsts simbolam. Taču, kā uzskata S. Stipre, kuras doktora disertācija "Latvijas valsts simboli, valsts apbalvojumi un to tiesiskais regulējums" skar rakstā aplūkoto problemātiku, acīmredzami absurdajā situācijā nav vainojams likums, bet tiesībaizsargājošo institūciju neprofesionalitāte vai labās gribas trūkums pielietot likuma dotās iespējas. "Ne visu ir iespējams ierakstīt likumā, taču tāpēc jau pastāv tāds jēdziens kā likuma gars, un šis ir klasisks gadījums, kad to vajadzēja piemērot. Ja karoga attēls lietots tā, ka tas ir atpazīstams kā valsts simbols, tas bauda likuma aizsardzību," uzsver eksperte. Arī Heraldikas komisijas nostāja gadījumos, kas attiecas uz iespējamu valsts simbolu zaimošanu "parasti bijusi tāda, ka izšķirošai nozīmei nevajadzētu būt pašam konkrētam objektam vai izpildījuma veidam, bet gan tam, kāda ir personas subjektīvā puse un vai attiecīgais objekts (karogs vai tā attēls) asociatīvi saistāms ar valsts simbolu," skaidro R. Umblija.
"Ja karoga attēls lietots tā, ka tas ir atpazīstams kā valsts simbols, tas bauda likuma aizsardzību."
"Ja likumā ierakstīs, ka arī karoga attēls pielīdzināms valsts simbolam, parādīsies citas lietas – nozīmītes, vimpeļi, prievītes un tamlīdzīgi aksesuāri. Vienmēr varēs atrast robu, kuru juridiskais regulējums nenosedz," nepieciešamību vadīties pēc likuma gara, nevis burta pamato S. Stipre.
Savukārt sarunā ar LV portālu A. Judins pauda, ka ir nolēmis vērsties par valsts karoga tiesisko aizsardzību atbildīgajās institūcijās ar lūgumu pēc situācijas izskaidrojuma, lai precizētu normatīvajos aktos, iespējams, nepieciešamās izmaiņas, kas varētu novērst iespēju nesodīti ņirgāties par Latvijas valsts karogu, izmantojot tā attēlu.
Vienlīdz ir jāatzīst: normatīvajos aktos nav definēti arī jēdzieni "cieņa", "zaimošana" un "necieņas izrādīšana", ja atskaita Krimināllikumā norādīto karoga noraušanu, saplēšanu, salaušanu, iznīcināšanu. Taču par zaimošanu atzīstama "tīša, apzināta un publiski veikta darbība, kas ir pretrunā ar sabiedrībā vispārpieņemtām morāles normām, nolūkā paust negatīvu personisko attieksmi pret valsts simbolu un vērtībām, ko tas iemieso," skaidro S. Stipre. Savukārt necieņas izrādīšana, kura arī saistīta ar apzinātu sabiedrībā vispārpieņemtās cieņpilnās attieksmes pret valsts simboliem ignorēšanu, vairāk attiecas uz nolaidīgu attieksmi, piemēram, netīra vai saplēsta karoga publisku izkāršanu u.tml.
Grūti nosakāmās robežas
Saistībā ar cienīgu attieksmi pret valsts simboliem patlaban diskutabli ir vēl vairāki aspekti. Attiecībā uz valsts karogu tāds ir jautājums, vai tā papildināšana ar kādu attēlu vai uzrakstu uzreiz būtu traktējama kā valsts simbola zaimošana vai necieņas izrādīšana. Ja uz valsts karoga kādam ienāktu prātā attēlot, piemēram, galvaskausu ar sakrustotiem kauliem, ir visai skaidrs, ka šāda "inovācija" neatbilst vispārpieņemtai izpratnei par cienīgu attieksmi, taču ir iespējama arī cita situācija – valsts karogs ar uzrakstu "Dievs, svētī Latviju!", kurā nievājošu nodomu būtu grūti saskatīt. Cits praksē sastopams gadījums: slavenību, piemēram, ievērojamu sportistu paraksti uz valsts karoga. Šādi papildināta karoga izkāršana sporta līdzjutēja dzīvoklī pie sienas iebildumus par necienīgu attieksmi diezin vai raisītu, taču diskutabla būtu tāda karoga nešana, piemēram, sporta līdzjutēju gājienā uz stadionu.
S. Stipre vērš uzmanību uz Latvijas valsts karoga melnbaltajiem attēliem, kas nereti redzami fotogrāfijās un iespieddarbos, īpaši pirmskara periodā un Atmodas laikā. "Savos pētījumos esmu aktualizējusi jautājumu arī par melnbalta Latvijas valsts karoga attēla tiesisko aizsardzību, jo ne vienmēr tehnisku iemeslu dēļ valsts karogu var attēlot krāsainu. Jautājums pārdomām un turpmākai diskusijai: vai vienīgi krāsains Latvijas valsts karoga attēls bauda tiesisko aizsardzību kā Latvijas valsts simbols? Piemēram, Vides aizsardzības kluba (VAK) karogam, kas bieži tika izmantots arī Atmodas laika demonstrācijās un pasākumos, ir tieši tādas pašas proporcijas un krāsu joslu savstarpējās attiecības kā Latvijas valsts karogam, tikai sarkanā vietā izmantots zaļais tonis. Melnbaltajās fotogrāfijās nav iespējams atšķirt, kurš ir kurš. Viens no risinājumiem būtu noteikt, ka nevienu citu karogu nedrīkst veidot līdzīgu Latvijas valsts karogam (īpaši krāsu joslu savstarpējās proporcijas 2:1:2), līdzīgi kā tas ir ar valsts apbalvojumiem."
"Svarīgi panākt, lai visiem būtu skaidrs, ka ņirgāties par valsts simbolu ir aizliegts."
Bet A. Judins uzskata, ka diskutējams ir arī tas, kādos gadījumos, ja saskatāmas likumpārkāpuma pazīmes, būtu paredzama saukšana pie atbildības par valsts simbola zaimošanu vai necieņas izrādīšanu? Proti, tas, ja persona savā piezīmju blociņā uzzīmē neglaimojošu valsts karoga attēlu, nav tas pats, ja šādu attēlu izliek publiski uz ielas vai ievieto interneta vietnē. Tādējādi galvenais kritērijs saukšanai pie atbildības varētu būt attēla publiskums, lēš eksperts. Viņaprāt, par šādiem pārkāpumiem paredzētajam sodam nevajadzētu būt saistītam ar brīvības atņemšanu, tas drīzāk varētu būt – piespiedu darbs vai naudas sods. "Svarīgi panākt, lai visiem būtu skaidrs, ka ņirgāties par valsts simbolu ir aizliegts," pamato A. Judins.
Līdzīga problēma hipotētiski skar arī valsts himnu un ģerboni, ja kādam var ienākt prātā piekabināt šiem simboliem dažādus papildinājumus vai interpretācijas. Piemēram, izpildīt valsts himnu džeza vai šlāgera manierē, papildināt tās tekstu ar pašizgudrotiem vārdiem u.tml. Ja ir skaidrs, ka nekādi valsts simbolu papildinājumi nav pieļaujami oficiāli noteiktos to izmantošanas gadījumos, tad privātajā sfērā, piemēram, lietojumam dārza svētkos, skaidras, ar likumu nosakāmas robežas starp necienīgu attieksmi un godprātīgu nodomu radoši papildināt valsts simbolus nav, un diezin vai tāda vispār ir iespējama. Likums par Latvijas valsts karogu vienīgi nosaka: "Latvijas valsts karoga attēlu drīkst izmantot, garantējot tam pienācīgu cieņu." Tādējādi var secināt, ka valsts simbolu aizsardzība arī turpmāk lielā mērā balstīsies uz tiesībaizsargājošo institūciju kompetenci un labo gribu interpretēt likumu atbilstoši tā garam. Sevišķi aktuālas provokācijas un citi incidenti ar valsts simbolu izmantošanu varētu kļūt, šajā virzienā vēršoties pret Latviju ar tā dēvētā hibrīdkara akcentiem.
Uzziņai
Latvijas karogs – karmīnsarkans ar baltu svītru vidū – radīts, pamatojoties uz seno letu jeb letgaļu karoga aprakstu Atskaņu hronikā. 1279. gadā, atriebjoties par Dobeles pils nodedzināšanu, zemgaļi Nameja vadībā gatavoja uzbrukumu vācu citadelei Rīgai. Uzzinājis par to, Livonijas ordeņa maršals fon Kacenellenbogens aicināja palīgā savus sabiedrotos – vācu bruņiniekus un ar līgumiem saistītos karavīrus no vietējo iedzīvotāju vidus. Hronika vēsta:
"Kā zemes sargi uz Rīgu steidza
Vēl Cēsu kopa, kā man teica.
Kad kara ziņu dzirdēja,
Viens brālis simts vīrus atveda.
Tie nāca braši, diženi.
Šīs kopas karogs sarkans bij,
Turklāt ar baltu svītru tas
Pēc cēsinieku parašas.
Par Cēsīm saucās pils tur kāda,
Tās karogam ir krāsa tāda.
Šī pils ir latviešos, to es
Jums varu teikt; tur sievietes
Kā vīri jāj, tāds paradums
Ir viņām. To patiesi
Jums Es saku, ka latvju karogs ir tas."1
Par cēsnieku nopelniem kaujā ziņu nav, taču zemgaļiem tajā izdevās gūt uzvaru un sagūstīt fon Kacenellenbogenu, kuru vēlāk nosūtīja lietuviešu ķēniņam Traidenim. Tur maršals bija spiests publiski cīnīties divkaujā un tika nogalināts.
13. gadsimtā Cēsu apkaimē dzīvoja pie dažādām etniskām grupām piederīgie vendi, lībieši un latgaļi. Atskaņu hronikas oriģinālā lietots vārds "letten", kā tolaik apzīmēti nevis latvieši, bet letgaļi, leti. Hronikā minētie zemes sargi, visticamāk, bija Vidzemes letgaļi, kuru zemes tajā laikā jau atradās vācu krustnešu pakļautībā, un viņu karogs ir vienīgais no mūsdienu Latvijas teritorijā 13. gadsimtā dzīvojušo maztautu karogiem, par kuru saglabājies krāsu apraksts. Tiesa, nav īsti skaidrs, kādā secībā un virzienā svītras karogu šķērsojušas. Taču tas nav liedzis sarkanbalto krāsu salikumu iekļaut 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas valsts karogā un uzskatīt to par vienu no senākajiem mūsdienās izmantotajiem karogiem pasaulē.
Sarkanā un baltā ir arī slāvu kara krāsās, un heraldikā pirmā no tām simbolizē drosmi, mīlestību, bet otrā – cildenumu. Ņemot vērā, ka latgaļi uzturēja ciešas attiecības ar Pleskavas un Polockas kņazistēm un pat atradās to vasaļatkarībā, ir iespējams, ka viņu karoga krāsas patapinātas no šiem austrumu kaimiņiem. Savukārt, zinot, ka senajai Krievijai bija valstiskas saites ar skandināviem, kuri arī sarkanbaltās krāsas izmantojuši savā heraldikā, var izdarīt pieņēmumu, ka slāvi tās pārņēmuši no tiem. Sarkanbalts krāsu salikums ir arī Lielvārdes jostā, ļaujot domāt, ka tas nāk no vēl senākiem indoeiropiešu kultūras pirmsākumiem.
1 "Atskaņu hronika". J. Saivas tulkojumā. R. 1936. 230 lpp.
