Kā zināms, pusmiljarda samazinājums būs jāietur arī no turpmāko divu gadu budžeta, bet iespējas, kas ļautu to izdarīt, kļūst arvien apšaubāmākas. Mūsu zemītes vadītājiem joprojām nav pat vīzijas par valsts turpmāko attīstību. Nacionālās attīstības plāns, kuram vajadzētu viest zināmu skaidrību šajā jautājumā, vairāk atgādina skolēna sacerējumu par labajiem nodomiem vasaras brīvlaikā. Varas institūciju aktivitātes tautsaimniecības glābšanā pašlaik ir vērtējamas kā centieni sliet sastatnes ap jaunbūvi, nezinot tās projektu. Un nebūtu arī ko brīnīties - haoss, kas politiķu līdzšinējā rīcībā atklājies kopš "negaidītās" vēsts par 500 miljonu latu apcirpienu budžeta miesā, un fakts, ka ķirurga funkcijas šajā operācijā nācās veikt pacientam - sociālajiem partneriem, liecina par daudz ko. Taču tikai ne par valsts vadītāju spēju pieņemt atbildīgus lēmumus ar prognozējamu iznākumu.
Ņemot vērā, ka politiķu nevarību vismaz pēdējo pusgadu noteica aizvadīto vēlēšanu tuvums, nav nekāda pamata domāt, ka jau tuvojošās kārtējās vai varbūt ārkārtas Saeimas vēlēšanas nozīmē kaut ko citu. Apšaudē nonākušas kara lazaretes cienīgos apstākļos graizītais budžets jau drīz pilnīgi noteikti viesīs neparedzamas ekonomiskās un sociālās sekas. Un jauns populisma vilnis, kas uzbangot varētu jau gada beigās, ja Saeimu vēlēs nākamgad rudenī, tās darīs vēl smagākas.
Paralēli, visticamāk, valsts ieņēmumi turpinās samazināties. Vienkāršam cilvēkam "no malas" pašlaik - laikā, kad jāsilda ekonomika un jādomā par parādu atdošanu - nudien neizprotami ir varas nodomi padarīt sabiedrību maksātnespējīgu. Dramatiskie ienākumu samazinājumi daudzām iedzīvotāju kategorijām un uzņēmējdarbības vides pasliktināšana, plānojot jaunus nodokļu palielinājumus, rada neizpratni pat titulētiem ekonomistiem.
Tas, kas varas groteskajiem centieniem pārvarēt ekonomikas kraha un nepārdomātās budžeta samazināšanas sekas vēl varētu piešķirt kaut kādu cerību noskaņu, ir sabiedrības līdzdalība jeb politiķu šonedēļ tik bieži piesauktā solidaritāte, no valsts likteņa nenovēršoties pavisam. Diemžēl arī šajā ziņā gaišām ilūzijām nav pamata. Valdības meli, meli un vēlreiz meli pirms vēlēšanām un dunča dūriens sabiedrības mugurā pēc tām iedzīvotāju solidarizēšanos ar politiķu aicinājumiem nedara ticamāku par zaķa draudzību ar vilku. Politiķu lēmums aplaupīt pensionārus un par 20 procentiem samazināt algas visiem no valsts budžeta tās saņemošajiem nudien pēc solidaritātes neizskatās sevišķi pārliecinoši. Lielākie cietēji joprojām ir un paliek ļaudis ar zemiem un vidējiem ienākumiem.
Krīzes pārvarēšanā kaut simbolisku, taču labās gribas žestu parādīšanai pašlaik ir lielāka nozīmē nekā dažam labam "ekonomiski pamatotam" risinājumam. Dārgie politiķi, ja jūs nedarīsiet visu, kas liecina par intensīvu darbu valsts labā un negaisināsiet katras aizdomas par centieniem saglabāt kādas privilēģijas amatos valsts vadībā, aicinājumi solidarizēties un kārtīgi maksāt nodokļus radīs vienīgi pretēju efektu, jo tie stipri izskatās pēc klajas ņirgāšanās! Šajā situācijā jums ir jāapzinās vienkāršā patiesība: ja valsts izdevumi pārsniedz ieņēmumus, jūs esat strādājuši neapmierinoši. Ja jūs tagad paliekat savos amatos, tas vien jau ir milzīgs labās gribas žests no sabiedrības. Turpmāk, lūdzu, strādājiet un solidarizējieties arī paši! Pretējā gadījumā ieguvums no Dombrovska pasludinātās izglābšanās ne jums, ne sabiedrībai nebūs lielāks kā savulaik Pirram, kurš izcīnīja uzvaru, kuras ieguvumi bija pielīdzināmi sakāvei.
