Ir saprotams, ka cilvēki vēlas valstī kārtību. Taču kāpēc gan domāt, ka ar plašām pilnvarām apveltīta vadoņa nākšana to arī automātiski nodrošinās? Ir pamats skepsei. Jā, iespējams, uzlabotos lēmumu pieņemšana valsts pārvaldē, kas pašlaik ir politikas procesa Ahilleja papēdis. Taču, kā zināms no vēstures, demokrātiju maz pieredzējušās valstīs, par kādu diemžēl joprojām ir uzskatāma arī Latvija, lemšanas procesa efektivizēšana parasti notiek uz alternatīvu viedokļu paušanas brīvības rēķina. Tā ir jebkuras diktatūras priekšrocība, kas dod iespēju panākt arī saimnieciskus uzlabojumus. Diemžēl parasti īstermiņa un bez paliekoša tautas labklājības pieauguma.
Kārlis Ulmanis neatgriezīsies. Tādēļ vadonisma piekritējiem der uzdot sev jautājumu: kas būs šis tautas vēlētais līderis? Lai gan vairākums prezidentālas valsts idejas atbalstītāju, visticamāk, gara acīm redz ražena auguma vīru ar sirmiem "ezītī" grieztiem matiem, realitāte viņu ilūzijas draud sagraut ne mazāk pamatīgi kā 1940. gada jūnijs Ulmaņa režīmu.
Vadoni, kā to paredz "krietnā saimnieka" gribētāju ierosme, viņu idejas piepildīšanās gadījumā ievēlētu tauta. Ko gan tā izvēlētos? Vai tikai atkal tas nebūs Baraba? Ja tauta prezidentu vēlētu 90. gadu vidū, socioloģisko aptauju materiāls ļauj lēst, ka labākajā gadījumā par to kļūtu Anatolijs Gorbunovs, sliktākajā - Joahims Zīgerists. 1999. gadā pilnīgi noteikti prezidenta postenī nenonāktu Vaira Vīķe-Freiberga. Tas, kā liecina tā laika "Latvijas faktu" aptaujas par polārāko politiķi, drīzāk joprojām varētu būt Anatolijs Gorbunovs, Raimonds Pauls, Vilis Krištopans, Juris Bojārs, Jānis Ādamsons, Jānis Straume vai Andris Šķēle. Nevarētu teikt, ka neviens no šiem kungiem nespētu saimniekot. Taču jārēķinās, ka saimniekošana un izsaimniekošana, lai arī abas rodas no vērtīgās iespējas saimniekot, nav gluži viens un tas pats.
2003. gadā, kad V. Vīķi-Freibergu prezidenta amatā pārvēlēja uz otro termiņu, populārāko politiķu vidū ir vairāki "Jaunā laika" līderi, arī Guntars Krasts, Andris Bērziņš, Gundars Bojārs, kā arī joprojām ar respektablo titulu Batjka tagad zināmais J. Straume. Vai latvieši gribētu Berluskoni tipa līderi?
Varētu jau iebilst, ka tautas vēlēts prezidents ir izraugāms no nepolitiķu aprindām. Teorētiski jā. Bet praktiski vadonisma piekritēji drīzāk var apsvērt jautājumu par to, cik piemērots, viņuprāt, ir Valdis Zatlers kā prezidents. Kāpēc? Tāpēc, ka noteicošais vārds, kā to uzsver titulēti politologi, joprojām piederētu politiķiem. Proti, priekšvēlēšanu kampaņu izmaksas cīņā ar tik augstām likmēm (prezidents taču būtu ar krietni plašākām pilnvarām) cilvēku "no tautas", visticamāk, atstātu ārpus reālām iespējām konkurēt lobisma un naudas sacīkstēs. Kā to apliecinošu piemēru var minēt leģendāro naudas vākšanu Einaram Repšem, kuram, neraugoties uz atrašanos popularitātes virsotnē, vienalga neizdevās savākt ne tuvu tik, cik uz vēlēšanām spēj tērēt daža varas partija.
Diemžēl vēlēšanu prakse Latvijā joprojām liecina, ka uzvar tas, kuram labāks PR, vairāk naudas un lielākas iespējas izmantot tā dēvētos administratīvos resursus.
Ir arī vēl kāds aspekts: tautas vēlēta prezidenta lieta ir komplicētāka, nekā daudziem šķiet. Rodas, piemēram, lūk, kādi jautājumi: Kas izvirza prezidenta amata kandidātus? Ja partijas, tad kādas? Vai izvirzīšanā būtu iesaistīta sabiedrība? Kāda būtu vēlēšanu procedūra? Tā ir visā sabiedrībā diskutējama, ne šaurā lokā lemjama lieta. Taču joprojām ne sabiedrības pārstāvji, ne konstitucionālo lietu eksperti nav nākuši klajā ar nopietniem ideju pieteikumiem.
Un visbeidzot pats skumjākais - plašā atsaucība vadonisma idejai kārtējo reizi apliecina vienas lielas sabiedrības daļas paļāvību, ka viņu vietā visu izlems un paveiks kāds cits. Paradoksāli, bet šī vēlme ir tik dzīva sabiedrībā, kurā pastāvīgi sūrojas, ka tauta nespēj neko ietekmēt, jo procesus Latvijā vada dažas ietekmīgas personas.
