VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Sarmis Mikuda
speciāli LV portālam
12. maijā, 2022
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Skola
1
21
1
21

Vardarbība pret pedagogu. Psihologa skatījums

LV portālam: Kristīne Mārtinsone, Rīgas Stradiņa universitātes psiholoģijas profesore, sertificēta psiholoģe, supervizore.

Kristīne Mārtinsone: “Mums jāapzinās, ka mazināt vardarbību var palīdzēt izglītības un cieņas pret pedagogu kā vērtību, pedagogu profesijas prestiža nostiprināšana sabiedrībā.”

FOTO no personīgā arhīva.

Saeima nule kā konceptuāli atbalstījusi Grozījumus Izglītības likumā, kuru mērķis ir stiprināt pedagoga iespējas iestāties par savām tiesībām, vardarbības gadījumā uzliekot pienākumu pedagogu tiesību aizsardzībā iesaistīties izglītības iestādes dibinātājam un vadītājam, kā arī palielinot skolēnu un viņu vecāku pienākumu pret izglītības procesā iesaistītajām personām izturēties ar godu un cieņu. Lai gan problēma ir ilgstoša un samilzusi, līdz šim publiski par to diskutēts maz, kā arī iztrūkst datu par tās apmēriem. Sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes psiholoģijas profesori, Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras vadītāju KRISTĪNI MĀRTINSONI centāmies atklāt emocionālās vardarbības pret pedagogu psiholoģiskos aspektus.

īsumā
  • Arvien biežāk dažādās skolās visos Latvijas reģionos līdztekus izdegšanas riskam kā viens no svarīgākajiem problēmjautājumiem tiek minēta vardarbība, kas dažādās tās izpausmēs vērsta pret skolotājiem.
  • Emocionālā vardarbība pret pedagogu pēdējos gados ir palielinājusies. Šo vardarbības pieaugumu var izskaidrot ar sociālām problēmām, vilšanos un spriedzi, kā arī agresijas pieaugumu sabiedrībā.
  • Ir nepieciešams aktualizēt (definēt), ko saprotam ar vardarbību pret skolotāju, skaidri identificēt tās izpausmes, lai sekmētu cieņpilnas savstarpējās attiecības, izdegšanas profilaksi un labbūtību darba vietā, arī skaidri nosakot vecāku atbildību izglītības procesā.
  • Bērni, pedagogi un vecāki ir jāizglīto par vardarbības veidiem un izpausmēm, vardarbības atpazīšanu un pašaizsardzību pret to. Svarīgi ikvienam attīstīt izpratni par savu (arī vardarbīgu) rīcību un tās sekām, kuras ietekmē gan pašu, gan citus.
  • Ikviena vardarbība negatīvi ietekmē pāridarītāju, upuri, citas klātesošās personas. Skaidri nosakot atbildības un iespēju robežas, var nepiedalīties drāmā, bet veidot attiecības uz pašcieņas un savstarpējas cieņas pamata.

Jums ir akadēmiskā, tostarp pētnieciskā, darba pieredze psiholoģijā, kā arī praktiskā pieredze darbā ar cilvēkiem, kuriem nepieciešams psihologa atbalsts. Vai darbā ar pedagogiem saņemat informāciju par emocionālo vardarbību no izglītojamajiem vai viņu vecākiem?

Vairāk kā trīs gadus supervizēju skolotājus, skolas atbalsta personālu un administrāciju, proti, sniedzu emocionālu un izglītojošu atbalstu, lai kopā risinātu daudzveidīgas darba problēmsituācijas, reflektētu par notikumiem skolā un identificētu jaunus resursus. Supervīzijas sākumā dalībniekiem ir iespēja minēt to, kas šobrīd ir aktuālākais un problemātiskākais. Arvien biežāk dažādās skolās visos Latvijas reģionos līdztekus izdegšanas riskam un motivācijas tēmai kā viens no svarīgākajiem problēmjautājumiem tiek minēta vardarbība, kas vērsta pret skolotājiem, un tās dažādās izpausmes – draudu izteikšana, vardarbīga kontrole, nevēlama vai nepiemērota saziņa, cieņu aizskarošas darbības, novērošana no bērniem un vecākiem, dažreiz pārlieka vēlme sazināties un saņemt informāciju par bērniem, arī nemitīgi zvanot vai rakstot e-pasta vēstules, vai tieši otrādi – skolotāja un viņa informācijas absolūta ignorēšana, pat devalvēšana utt.

Mūsdienu sabiedrībā skolotāja prestižs ilgstoši ir ticis iedragāts. Vai var teikt, ka tam līdztekus ir samilzusi emocionālās vardarbības pret pedagogu problēma? 

Izglītības sistēmā strādāju vairāk nekā 30 gadu, iepriekšējā gadsimta nogalē esmu ieguvusi gan piecgadīgo bērnu pedagoga un audzināšanas darba metodiķa izglītību, gan vēlāk maģistra grādu pedagoģijā. Pēc tam ieguvu arī visu līmeņu izglītību psiholoģijā. Līdzīgi kā daudzi kolēģi skolā, varu apliecināt, ka “agrāk tā nebija”. Ir mainījušās paaudzes un to vērtības, atbildības izpratne, skolotāja–vecāku–skolēnu sadarbības un komunikācijas principi. Iepriekš pašsaprotamais – cieņa pret skolotāju, tolerance, uzticēšanās skolotājam – šodien nereti paliek pagātnē. Īpaši šī tēma aktualizējusies Covid-19 pandēmijas laikā. Tādējādi jāpiekrīt Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētājas Ingas Vanagas vairākkārtīgi izteiktajam vērtējumam, ka situācija pēdējos trijos gados diemžēl ir pasliktinājusies. 

Pamazām mūsu patērētāju sabiedrībā ir iesakņojies uzskats, ka skola ir vieta, kas piedāvā izglītības pakalpojumu, un, līdzīgi kā veikalā, ķīmiskajā tīrītavā vai frizētavā, mums kā patērētājiem ir tiesības pieprasīt labu pakalpojumu, proti, pieprasīt, lai skola atrisinātu visas problēmas – gan ar izglītības procesu saistītās, gan emocionālās, gan sociālās, pat materiālās. Taču dažkārt, pieprasot kvalitāti, informāciju, vecāki un izglītojamie aizmirst savas atbildības robežas, tiek piemirsts, ka kvalitatīva izglītība ir iesaistīto pušu sadarbības process. Visbiežāk pedagogi godprātīgi cenšas katru problēmsituāciju risināt toleranti, pildot savus pienākumus (kas cita starpā pēdējos gados ir neizmērojami palielinājušies, īpaši, ja skolā trūkst atbalsta personāla, nav darbinieku, kuri palīdzētu risināt tehniskos jautājumus), vienlaikus baidoties pārkāpt noteiktās robežas. Iespējams, viens no maigiem, bet tipiskiem piemēriem ir saziņa WhatsApp grupā, klases čatā, kur tiek uzdoti jautājumi un tiek sagaidītas atbildes arī vēlās nakts stundās un brīvdienās. Vai arī gadījumi, kad, zinot skolotāja mobilā telefona numuru, gan skolēni, gan vecāki atļaujas zvanīt, kad viņiem tas ir ērti.

Kādi tam, jūsuprāt, ir cēloņi?

Redzam ļoti kompleksu ainu. Vispirms būtu jāatzīst, ka dzīvojam citā, dinamiskā, sarežģītā, pat salīdzinot ar 21. gadsimta sākumu, laikā. Tas ir laiks, ko cita starpā raksturo ne vien informācijas un tehnoloģiju attīstība, bet arī nevienlīdzības pieaugums. Steidzīgais un stresa pilnais laiks mūs it kā pieradina, ka risinājums var būt viena klikšķa attālumā, jebkurā diennakts stundā, ka rezultātu var sasniegt bez īpašas piepūles. Arī robežu jautājumi arvien izplūst, kļūst daudzveidīgi interpretējami un neviennozīmīgi. Iepretī tam normatīvie akti, kuri jāievēro skolotājiem, ir veidoti tā, ka visi vecāki un skolotāji ir sadarbības partneri bērnu, kuri vēlas mācīties, izglītošanā un audzināšanā. Var teikt, ka tiesiskajā regulējumā ir manifestēts uzskats, ka izglītība, veselība, sociālais atbalsts, tolerance, kultūra, sadarbība ir vērtība. Jāatzīst, ka šobrīd realitāte ir citāda.

Iespējams, vardarbības pieaugumu varam izskaidrot ne vien ar sociālām problēmām, vilšanos un spriedzi, bet arī agresijas pieaugumu, ko sekmē neskaidrākas robežas (piemēram, gan vecākiem, gan pedagogiem – starp darba un privāto dzīvi, par saziņas veidiem), pienākumu palielināšanās, prasības (arī vecākiem) apgūt ko jaunu, kā arī bailes un nepieciešamība nemitīgi pielāgoties jauniem noteikumiem.

Dažkārt pedagogi saskaras ar izglītības iestādes administrācijas vardarbību, kura, skolai iekļaujoties kompetenču modeļa īstenošanā, var prasīt teju neiespējamo.

Pēdējie divi pandēmijas gadi visus ir izrāvuši no ierastās dzīves. Valsts noteiktie ierobežojumi mainīja saskarsmes un sadarbības nosacījumus, radīja jaunas psiholoģiskās problēmas, saasināja vecās. Tiek atzīts, ka diskomfortu izjuta visi, it īpaši bērni un jaunieši, kuriem pietrūka ļoti nepieciešamās socializācijas iespējas. Kā tas ir atsaucies uz skolas vidi, skolotāju, skolēnu, vecāku savstarpējām attiecībām?

Covid-19 pandēmija daudzslāņaini mainīja mūsu realitāti. Ierobežojumi, jaunu darba pienākumu un veidu apguve, bailes, dusmas, izolācija, ierastās rutīnas izmaiņas utt. deldēja gan pedagogu, gan bērnu, gan vecāku psiholoģiskos resursus. Būtiski mainījās arī tradicionālā izglītības vide, pieprasot jaunus un radošus risinājumus, izgaismojot un aktualizējot daudzveidīgas grūtības, arī vardarbību, kas ir ieguvusi jaunas formas, piemēram, skolēnu iespēja no “droša attāluma” atļauties būt ārpus skolotāja uzmanības un kontroles, tostarp izslēdzot videoattēlu, aizbildinoties ar sakaru traucējumiem u. tml. 

Tāpat jāatzīst, ka atslābt neļauj arī aktuālie notikumi Ukrainas konfliktā, turpinot radīt un uzturēt spriedzi un bailes.

Kas būtu jādara, lai nepieļautu turpmāku situācijas eskalāciju negatīvā virzienā?

Domāju, mums visiem ir ļoti svarīgi atzīt un pieņemt, ka esam piedzīvojuši un turpinām, un turpināsim piedzīvot jaunus, līdz šim nebijušus izaicinājumus. Tie prasīs arvien labāku spēju tolerēt stresu, pielāgoties, mainīties, sadarboties, lai kā dons Kihots necīnītos ar vējdzirnavām, mēģinot atjaunot veco kārtību. Brīdī, kad būsim atzinuši, ka nekad nebūs, kā bija, ka realitāte nekad vairs nebūs viennozīmīga vai vienveidīga, varam meklēt pieturas un atbalsta punktus, tostarp tiesiski noteiktus.

Tikpat svarīgi ikvienam ir attīstīt izpratni par savu (arī vardarbīgu) rīcību un tās sekām, kuras ietekmē gan pašu, gan citus. Minētais ir iespējams, tikai savstarpēji sadarbojoties. Vienlaikus jāapzinās, ka būs gadījumi, kad skolotājs vai skola netiks galā ar situāciju un būs jāpiesaista citi speciālisti, jāmeklē kompetenti sadarbības partneri. Proti, būs gadījumi, kad jāiesaistās tiesībsargājošām institūcijām, jo nesodāmas visatļautības izpausmes ir slikts piemērs apkārtējiem, tādēļ šāda rīcība ir nekavējoties jāpārtrauc.

Uzskatu, ka nepieciešams aktualizēt (definēt), ko saprotam ar vardarbību pret skolotāju, aprakstot tās daudzveidīgās izpausmes, skaidri identificēt tās veidus, lai sekmētu cieņpilnas savstarpējās attiecības, izdegšanas profilaksi un labbūtību darba vietā, tostarp skaidri nosakot vecāku atbildību izglītības procesā.

Nākamais svarīgais solis būtu nostiprināt normatīvajos aktos pedagogu aizsardzību pret dažādām vardarbības izpausmēm. Bērni un pedagogi ir jāizglīto par vardarbības veidiem un izpausmēm, pašaizsardzības veidiem pret vardarbību. Par vardarbības atpazīšanu savā un bērnu uzvedībā jāskolo arī vecāki, nepaužot nosodījumu un pašiem nekļūstot par varmākām vai agresoriem. Mums jāapzinās, ka mazināt vardarbību var palīdzēt izglītības un cieņas pret pedagogu kā vērtību, pedagogu profesijas prestiža nostiprināšana sabiedrībā.

Vardarbības pret pedagogu tēma nav plaši apspriesta, lai gan tās esamība un dažādās izpausmes ir novērojamas jau ilgāku laiku. Jūs norādījāt uz visu izglītības procesā iesaistīto pušu izglītošanu, lai izkoptu cieņpilnas savstarpējās attiecības.

Vardarbības tēmas aktualizācija sekmētu ne vien jau iepriekš minēto, konkrēti, cieņpilnas savstarpējās attiecības, izdegšanas profilaksi un labbūtību, bet arī ļautu neiekļūt jau pirms vairāk nekā 50 gadiem aprakstītajā un arī mūsdienās plaši izmantotajā Stīvena Karpmena1attiecību slazdā, ko psiholoģijā dēvē par drāmas trīsstūri. Autors aprakstīja trīs pozīcijas vai lomas – upuri, agresoru (vajātāju) un glābēju:

  • agresors kritizē un vaino citus, ir dusmīgs, neelastīgs, autoritārs un jūtas pārāks par citiem;
  • upuris jūtas apspiests, bezpalīdzīgs, nokaunējies, it kā nespētu pieņemt lēmumus, risināt problēmas, baudīt dzīvi;
  • glābējs jūtas vainīgs, ja nedodas glābt kādu, viņš ir nepieciešams upurim, kurš vēlas, lai kāds atrisinātu situāciju un glābtu viņu.

Attēlā: Karpmena drāmas trīsstūris.

Dzīvošanai šādā trīsstūrī ir negatīvas sekas. Vispārzināms, ka ikviena vardarbība negatīvi ietekmē gan pāridarītāju, gan upuri, gan citas klātesošās personas. Upuris ir nobijies un kļūst atkarīgs no glābēja. Glābējs ignorē savas vajadzības un izvairās tās risināt. Tomēr vissvarīgāk ir saprast, ka, nonākot drāmas trīsstūrī, mēs emocionāli vienmēr esam iesaistīti visās trijās lomās. Proti, viena loma vai pozīcija pāriet citā vai maskējas par citu (piemēram, vajātājs pretendē uz upura lomu, upuris uzvedas kā glābējs). Paradokss ir tajā, ka, cenšoties palīdzēt vislabākajā veidā, paši kļūstam par agresoru. Piemēram, pedagogs brīvdienā atbild uz skolēnu vecāku telefona zvaniem, bet pēc tam viņus vaino par neadekvātu rīcību.

Labā ziņa, ka, apzinoties slazdu, kurā esam ļāvušies iekrist, mums ir iespēja no tā izkāpt. Tas nozīmē – nepiedalīties drāmā un veidot attiecības uz pašcieņas un savstarpējas cieņas pamata. Lai to izdarītu, ir svarīgi skaidri noteikt savas atbildības (un iespēju) robežas veselīgā veidā, apzinoties, ka visu (un vēlams uzreiz) jautājumu atrisināšana nav mūsu spēkos. Tikpat būtiski ir attīstīt spēju robežas noturēt labvēlīgu attieksmi pret sevi un otru, kā arī apgūt daudzveidīgās pašvadības un pašpalīdzības pieejas un metodes.2

Atminos kādas skolotājas teikto supervīzijā: “Ja, ejot gulēt, es varu uzlikt roku uz sirds un pateikt, ka šodien izdarīju labāko, ko varēju, tad tas ir gana labi.” Prasme dzīvot un strādāt pēc labākās sirdsapziņas, vienlaikus saudzējot sevi, ir jāmācās un pastāvīgi jāizkopj.

UZZIŅAI

 

Lai likumā nostiprinātu plašākas iespējas pedagogiem aizstāvēties pret emocionālu vai fizisku vardarbību no skolēnu vai viņu vecāku puses, Saeima 7. aprīlī pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus Izglītības likumā.

Grozījumi paredz papildināt Izglītības likuma 54. pantu, nosakot, ka skolēnam ir pienākums nepieļaut emocionālu un fizisku vardarbību pret citiem bērniem (izglītojamajiem), pedagogiem un citām izglītības procesa nodrošināšanā iesaistītajām personām.

Tāpat paredzēts papildināt Izglītības likumā iekļauto izglītojamo bērnu vecāku tiesību un pienākumu sarakstu. Iecerēts papildināt 58. pantu, nosakot vecāku pienākumu sadarboties ar izglītības iestādi, kurā mācās bērns, ar pedagogiem un citām mācību procesā iesaistītajām personām, ievērojot pieklājību, neaizskarot citu personu godu un cieņu un nepieļaujot emocionālu un fizisku vardarbību.

Likumā plānots paredzēt pedagoga tiesības nesniegt tūlītēju atgriezenisko saiti uz skolēnu vai skolēnu vecāku telefona zvaniem, ziņām, elektroniskajām vēstulēm, ja tās ir saņemtas pēc pedagoga darba laika.

Gadījumā, ja pret pedagogu tiek vērsta skolēnu vai viņu vecāku emocionāla vai fiziska vardarbība, pedagogam paredzētas tiesības saņemt atbalstu no izglītības iestādes vadītāja, kā arī dibinātāja, piemēram, pašvaldības.

Izglītības iestādes vadītājam plānots noteikt pienākumu izvērtēt pedagoga sniegto informāciju par emocionālo vai fizisko vardarbību, kā arī ziņot iestādes dibinātājam (visbiežāk tā ir pašvaldība) vai tiesībsargājošajām institūcijām. Savukārt dibinātājam, saņemot informāciju no iestādes vadītāja par skolēnu vai viņu vecāku emocionālo vai fizisko vardarbību pret pedagogu, būs jānodrošina saņemtās informācijas izvērtēšana un iesniegšana tiesībsargājošajām institūcijām.

1 Karpman, S. (1968) Fairy tales and script drama analysis. Transactional Analysis Bulletin, 7 (26), 39–43; Karpman, S. (2014) A Game Free Life: The Definitive Book on the Drama Triangle and Compassion Triangle by the Originator and Author. Drama Triangle Publications.

2 Vairāk skatīt: Mārtinsone, K. (sast.) (2021) Pašpalīdzības un pašvadības iespēju arsenāls krīzes un transformāciju laikā: Metodes ikvienam. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte. Pieejams: https://dspace.rsu.lv/jspui/bitstream/123456789/3885/1/Pas%cc%8cpali%cc%84dzi%cc%84bas%20gra%cc%84mata_Final.pdf.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
21
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU