Emocionāla vardarbība pret pedagogu. Top pirmie tiesiskie risinājumi

Grozījumu nepieciešamības pamatojums ir sniegts likumprojekta anotācijā: “Sabiedrību arvien biežāk sasniedz informācija par emocionālu un fizisku vardarbību pret pedagogiem no izglītojamo un izglītojamo vecāku puses. Diemžēl daudz šādu gadījumu tiek noklusēti, paliek pie paša pedagoga vai izglītības iestādē, kas ne tikai nerisina problēmu, bet to pat saasina, jo izglītojamie, saprotot, ka nesodīti pret pedagogu var vērst emocionālu vai fizisku vardarbību, turpina to darīt drosmīgākā un nežēlīgākā veidā. Emocionālā vardarbība pret pedagogu no izglītojamā vecāku puses visbiežāk izpaužas pedagoga nepamatotā kritizēšanā gan klātienē, gan telefoniski, gan sarakstēs, gan rakstot nepamatotas sūdzības visām atbildīgajām institūcijām.”

Pedagogu aizsardzība pret emocionālo un fizisko vardarbību – nepietiekama

Izglītības likums jau pašlaik nosaka pedagogu tiesības un pienākumus (51. un 52. pants), izglītojamo tiesības un pienākumus (54., 55. un 56. pants), vecāku (personu, kuras realizē aizgādību) tiesības un pienākumus (57. un 58. pants). Likumā noteikti izglītības iestādes vadītāja pienākumi (30. pants), kā arī izglītības iestādes dibinātāja kompetence (29. pants). Izglītojamo drošību reglamentē MK noteikumi Nr. 1338 “Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos”, kuru 6. punktā uzskaitītas arī obligātās prasības izglītības iestādes Iekšējās kārtības noteikumos nosakāmajam regulējumam. Izglītojamo tiesību aizsardzības kontekstā ir minams arī Bērnu tiesību aizsardzības likumā ietvertais izvērstais regulējums.

Ja tiesiskais regulējums izglītojamo aizsardzībai pret vardarbību izglītības iestādēs visdrīzāk ir vērtējams kā pietiekams, tad nākas atzīt, ka attiecībā uz pedagogu aizsardzību pret emocionālo un pat fizisko vardarbību tāda vispār gandrīz nav. Taču izglītības process būs veiksmīgs tikai tad, ja tajā notiks izglītojamo un pedagogu, t. i., divu vienlīdz svarīgo pušu, abpusēji ieinteresēta pedagoģiskā mijiedarbība. Tādēļ sabalansētām vajadzētu būt arī to tiesībām un pienākumiem, protams, atbilstoši katras puses lomai izglītībā. Realitātē tā nav.

Ja valsts institūcijām ir tiesības, pienākumi un resursi vardarbības pret pedagogu problēmas risināšanai, tad izglītības iestāžu vadītājiem ir daudz pienākumu un atbildību, bet maz resursu. Izglītības iestādes izlīdzas ar iekšējās kārtības noteikumu vairāk vai mazāk detalizētu izstrādi (nereti piemirstot par stingru to ievērošanas uzraudzību), vardarbīgo izglītojamo pedagoģisku ietekmēšanu. Dažkārt tās atļaujas informēt pašvaldības izglītības pārvaldes, policiju, bērnu tiesību un citas atbildīgās institūcijas, galējas nepieciešamības gadījumā lūdzot tām atbalstu un palīdzību. Savukārt cīņā ar vecāku emocionālo vardarbību pret pedagogiem izglītības iestādes ir praktiski bezspēcīgas, vien tiesīgas noteikt izglītojamo vecākiem un citām personām saistošu uzturēšanās kārtību izglītības iestādē.

Vai visas problēmas jārisina tikai skolai?

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja vietniece Gunita Kovaļevska informē, ka VBTAI praksē ir atsevišķi gadījumi, kad tiek saņemta informācija par bērna vai bērna likumiskā pārstāvja neatbilstošu rīcību pret pedagogu. Situācijās, kad inspekcija saņem informāciju par iespējamu vardarbību pret pedagogiem vai citu izglītības iestādes personālu, vienmēr tiek informētas atbildīgās iestādes (valsts vai pašvaldības policija, pašvaldības sociālais dienests u. tml.) situācijas tālākai risināšanai. No savas puses VBTAI rosina un piedāvā iesaistīt inspekcijas Konsultatīvās nodaļas speciālistus.

Latvijas izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) prezidents, Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns atzīst, ka “izglītības iestādēm, tostarp skolu vadītājiem, traucē daudzu ārējo normatīvo aktu prasības attiecībā uz pedagoga pienākumiem, izglītības kā publiskā pakalpojuma izpratne un ar to saistītie priekšstati, ka visas problēmas jārisina skolai, nevis vecākiem, turklāt izglītojamais gandrīz nekad nav vainīgs. Papildus jāsaprot, ka būtu nepieciešams arī mainīt izpratni par Iesnieguma likuma piemērošanu un pienākumiem skolai tērēt ļoti daudz laika, gatavojot rakstiskas atbildes iesniedzējiem, nereti pat uz dažādiem “pilnmēness laikā” veiktiem rakstu darbiem”.

Emocionālā vardarbība palielinājusies tieši Covid-19 pandēmijas laikā. Tā bijusi gan īsziņu veidā, gan tiešsaistes nodarbību laikā, gan e-pasta vēstulēs.

“Sit ar rokām, sper, met ar priekšmetiem, spļauj, rupji izlamā, rāda aizskarošus žestus, izsaka nepiedienīgus piedāvājumus. Turklāt to dara publiski, atklāti, jau iepriekš rēķinoties, ka par to “nekas nebūs”. Šādas skolēnu izdarības un attieksme pret skolotājiem Latvijas izglītības iestādēs nav izņēmums, bet jau samilzusi problēma,” tā LV portālam iepriekš skaidroja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga. Vērtējot problēmas attīstības dinamiku, viņa secina, ka situācija pēdējos trijos gados diemžēl ir pat pasliktinājusies. Emocionālā vardarbība palielinājusies tieši Covid-19 pandēmijas laikā. Tā bijusi gan īsziņu veidā, gan tiešsaistes nodarbību laikā, gan e-pasta vēstulēs. Tādēļ LIZDA iniciēja un šīgada 9. februārī publiskoja projektu Grozījumiem Izglītības likumā.

Kāpēc problēmas risināšanā nav progresa

Balstoties uz pedagogu paustajām atziņām, LIZDA vadītāja I. Vanaga min būtiskākos iemeslus, kādēļ vardarbības pret pedagogu problēmas risināšanā ne tikai nav progresa, bet nereti tā vispār netiek risināta:

• nozares darbinieki uzskata, ka nespēja tikt galā ar vardarbību tiks traktēta kā viņu neprofesionalitāte;
• izglītības iestādes vadītājs nav ieinteresēts aktīvi risināt problēmu, jo tas mazina skolas prestižu un var piesaistīt mediju uzmanību, kā arī var tikt izvērtēta direktora prasme vai neprasme risināt šādas problēmas;
• izglītības pārvalde nav ieinteresēta aktīvi risināt problēmu, jo tas mazina pārvaldes darba prestižu un būs jāsniedz skaidrojumi par atbalsta personāla pietiekamību, sadarbību ar izglītības iestādēm problēmas preventīvai risināšanai;
• spēkā esošo izglītības iestāžu Iekšējās kārtības noteikumu nepiemērošana dzīvē;
• bērnu tiesības aizsargājošās institūcijas problēmu risināšanā par vainīgo lielākoties nosaka pieaugušo, bet nozares darbinieki nevēlas tērēt laiku ilgstošam un birokrātiski smagnējam paskaidrojumu sniegšanas un apstākļu izvērtēšanas procesam;
• darbojas princips “nauda seko skolēnam” –, ja skolēns aiziet no skolas, ir risks, ka projām aizies vēl kāds un skolai samazināsies finanšu līdzekļi;
• atbalsta personāla (izglītības psihologu, sociālo pedagogu) trūkums;
• ģimenes, vecāku neiesaistīšanās problēmu risināšanā;
• atbilstošu pierādījumu trūkums tiesvedības gadījumā, neskaidrības, ko var izmantot kā pierādījumus;
• izglītojamo un vecāku nesodāmības sajūta, jo praksē ir maz gadījumu, kad tiek piemērots sods un bijusi rīcība, lai aktīvi iestātos pret vardarbību;
• daļa pedagogu neprot agrīni atpazīt vardarbības signālus, lai to savlaicīgi novērstu.

Vai grozījumi atrisinās ilgstoši ignorēto problēmu?

Var diskutēt par problēmu ietekmējošajiem faktiem un turpināt to uzskaitījumu, bet svarīgāk ir saprast un mazināt vai pat izskaust problēmas cēloņus. Tie ir kompleksi, rodami ne tikai izglītības sistēmā, saistīti ar pedagoga un izglītības sistēmas sabiedriskā prestiža problēmu. Grozījumi Izglītības likumā paši par sevi neatrisinās sāpīgo problēmu, kas ilgstoši bijusi “paslaucīta zem kājslauķa”, tomēr likumprojekts to, nepārprotami, ir aktualizējis. Par konkrēto tiesību normu saturu un formulējumu vēl nepieciešamas diskusijas, kurās atrast labākos tiesību risinājumus un izvērtēt to praktisko piemērojamību. Faktiski diskusijas jau ir uzsāktas.

Rūdolfs Kalvāns atzīst, ka Siguldas Valsts ģimnāzijā nav bijis vardarbības pret pedagogiem gadījumu. Vienlaikus viņš uzsver, ka LIVA saredz problēmas aktualitāti, un akcentē nepieciešamību pievērst uzmanību tādiem izglītojamo uzvedību skolā ietekmējošiem faktoriem kā ģimeņu sociālekonomiskā situācija, bērnu/jauniešu audzināšana ģimenē, sociālās vides ietekme un kopiena, kurā atrodas izglītības iestāde.

Gunita Kovaļevska uzsver, ka VBTAI ir virkne neskaidru jautājumu par piedāvātajiem grozījumiem Izglītības likumā. Piemēram, personai, kura cietusi no vardarbības, ir jāsaņem nepieciešamais atbalsts, bet no likumprojekta nav izsecināms ne atbalsta veids, ne apjoms, ne finansiālā ietilpība. Tāpat piedāvātajos grozījumos ir noteikts, ka vardarbības gadījumu pret pedagogu vērtē un par ziņošanu tiesībsargājošajām iestādēm lemj izglītības iestādes dibinātājs, kas noteikti ir diskutējams jautājums, jo par normatīvo aktu ievērošanu iestādē ir atbildīgs tās vadītājs.

Rūdolfa Kalvāna ieskatā likumprojekta ieceres ir tikai aisberga virsotne. “Ir būtiski, lai šādus incidentus skola turpmāk varētu atrisināt ātri, tostarp pārceļot bērnu citā klasē, pat izslēdzot viņu no skolas un nosakot pienākumu ģimenei turpmāk viņam nodrošināt izglītību, turklāt to darot bez vecāku piekrišanas, ja iestājušies attiecīgie apstākļi. Skolām jābūt autonomām vienpusējām tiesībām rīkoties ātri un efektīvi, nevis divus gadus meklēt komunikāciju ar piecām iestādēm un rīkot desmit darba grupas. Pagaidām likuma grozījumos šis aspekts nav minēts,” atzīst Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors.

Inga Vanaga uzskata, ka jau šobrīd, informējot visas iesaistītās puses par grozījumiem, kas paredz atbildības palielināšanu vardarbības risināšanā, sagaidāms, ka tiks veicināta izpratne par to. Daļa vecāku noteikti uzlabos savu komunikāciju ar izglītības iestāžu darbiniekiem. Tomēr svarīgi, kā notiks ģimenes un izglītības iestāžu sadarbība. Tai jābūt cieņpilnai un profesionālai, jo abas institūcijas ir mūsu bērnu vērtību sistēmas veidotājas un uzturētājas. Tāpēc nav pieļaujams vardarbību uztvert kā normu, it īpaši ģimenē un skolā. Jāanalizē, vai grozījumi būs pietiekami, vai problēmu var atrisināt ar izglītības iestādes un pašvaldības rīcībā esošajiem resursiem. Jācer, ka nebūs nepieciešams paredzēt arī administratīvo atbildību, bet sagaidāms, ka neliela daļa vecāku savu attieksmi tomēr nemainīs.

Pašlaik nozares pārstāvjiem ir cerības, ka likumprojekta apspriešana un pieņemšanas rezultāts var pāraugt pārliecībā, ka tiks sasniegta tā anotācijā minētā ietekme uz sabiedrību: “Grozījumi stiprina pedagoga iespējas iestāties par savām tiesībām, vardarbības gadījumā nosakot pienākumu pedagogu tiesību aizsardzībā iesaistīties izglītības iestādes dibinātājam un vadītājam, kā arī palielina izglītojamo un viņu vecāku pienākumu pret izglītības procesā iesaistītajām personām izturēties ar godu un cieņu, tādējādi ilgtermiņā stiprinot pedagoga profesijas prestižu.”