Lielās nenoteiktības dēļ, protams, ir grūti komentēt, kas tuvākajā gadā notiks ekonomikā. Tomēr kādas ir jūsu prognozes, ko varam sagaidīt, ar ko rēķināties? Kādi ir ekonomikas turpmākās attīstības iespējamie scenāriji?
Skaidrs, ka Rietumiem ir jārīkojas, un ir atklāts jautājums – vai un cik lielā mērā sankcijas ietekmē lēmumu pieņemšanu Krievijā. Redzam, ka sankcijas diezgan būtiski skar Krievijas ekonomiku, un agrāk vai vēlāk tas noteikti atspoguļosies Krievijas diktatora lēmumu pieņemšanā.
Sankcijas, kas “nekož” pašam sankciju uzlicējam, visticamāk, “nekodīs” arī valstij, kas ir sankcionēta. Ir jāsaprot, ka Krievija ir viena, un Rietumus veido vairākas valstis. Sankcijas ietekmēs katru Rietumu valsti atsevišķi, visticamāk, daudzviet ekonomika augs lēnāk, bet nebūs recesijas.
Savukārt Krievijā ir gaidāms diezgan būtisks ekonomikas sarukums, arī finanšu sistēmā. Birža ir aizvērta, ir strauji kritis rubļa kurss, rublis kļuvis par nekonvertējamu valūtu. Krievijai ir ierobežotas importa iespējas, daudzi rietumvalstu uzņēmumi pamet valsti. Ietekme būs.
Francijas ekonomikas, finanšu un atveseļošanas ministrs Bruno Lemērs nesen teica, ka, visticamāk, Eiropā gaidāma stagflācija. Vai jūs tam piekrītat?
Jautājums – ko saprotam ar “stagflāciju”? Parasti tā ir definīcija situācijai, kad vienlaikus aug bezdarbs un inflācija, un ekonomika stagnē.
Karš un sankcijas ekonomiku dzen lejup, bet inflāciju – augšup. Vai tā būs stagflācija? Iespējams, tehniski kādu ceturksni situāciju varēs šādi nodēvēt.
Šobrīd Latvijas ekonomikā nav redzama būtiska recesija. Ietekme no sankcijām būs, bet to izjutīsim kā lēnāku izaugsmi.
Visticamāk, nebūs strauja bezdarba pieauguma, pieprasījums pēc darbaspēka pastāv, darbu zaudējušajiem cilvēkiem būs iespēja sameklēt darbu citos uzņēmumos.
Šobrīd neizskatām stagflācijas scenāriju.
Inflācija februārī sasniedza 8,7%. Vai jūs pieļaujat, ka šogad tā varētu pārsniegt divciparu skaitli?
Šogad atsevišķos mēnešos varam sagaidīt, ka inflācija pārsniegs 10% robežu. Vidēji gadā tas arī būtu iespējams, bet nākamgad inflācija varētu diezgan strauji krist lejup.
Kas balstīs inflāciju? Līdzšinējie dzinuļi – pārtikas un enerģijas cenu kāpums?
Tieši tā, inflācijas galvenais balsts būs enerģija un pārtika. Primāri tā būs enerģija, jo Krievija ir samērā liels energoresursu – gan naftas, gan gāzes – eksportētājs, un ir lielas bažas par piegādēm, vai sankcijas tiks noteiktas arī energoresursu piegādēm. Arī atsevišķi privātā sektora uzņēmumi atsakās piegādāt Krievijas naftu, un daudzi steidz ātrāk nekā ierasts uzpildīt savas gāzes krātuves, tai skaitā arī Latvija. Līdz ar to pieprasījums pēc gāzes šobrīd ir liels, tas “dzen augšā” cenas.
Arī pirms kara redzējām netiešas liecības, ka Krievija tomēr veic manipulācijas gāzes tirgū. Ar “Gazprom” saistītajās gāzes krātuvēs Eiropā uzpildes līmeņi bija krietni zemāki, nekā ierasts. Krievija jau tolaik mērķtiecīgi darbojās, lai energoresursu tirgū izraisītu cenu kāpumu, cerot, ka tas atturēs Rietumus asi reaģēt pret Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Latvijas pārtikas tirgotāji ir apgalvojuši, ka pilnībā var nodrošināt vietējo tirgu. Tomēr gan Ukraina, gan Krievija ir graudaugu, arī pārtikas eļļas, ražotājas un eksportētājas. Kā mūs ietekmēs šo valstu lauksaimniecības produktu importa iztrūkums? Kādu ietekmi karš un sankcijas varētu atstāt uz pārtikas cenām?
Pārtikas cenas ir cieši saistītas ar energoresursu cenām, jo dabasgāze ir būtiska izejviela minerālmēslu ražošanā. Protams, lai apsētu laukus un novāktu ražu, vajadzīga arī dīzeļdegviela.
Krievija un Ukraina ir lielas labības ražotājvalstis, īpaši kviešu – 30% kviešu eksporta ir no šīm valstīm. Ukraina ir arī būtisks saulespuķu eļļas ražotājs. Vai Ukrainā šogad varēs pagūt apsēt laukus? Krievijas lauksaimniecības sektors – sēklas, ķimikālijas – lielā mērā ir atkarīgs no importa. Šim gadam Krievija ir nodrošinājusies.
Tas rada spekulācijas, kāds būs pārtikas un graudaugu piedāvājums. Jau šobrīd daudzas valstis steidz veidot krājumus, īpaši Āfrika. Šī situācija ir paaugstinājusi kviešu cenu pasaules tirgos, augšup kāpj arī lopbarības graudu, kukurūzas un citu pārtikas izejvielu cenas.
Pārtika būs, bet jārēķinās ar cenu sadārdzinājumu lielāku lauksaimniecības preču ražošanas izmaksu dēļ. Sagaidāms, ka pārtikas cenas būs augstas.
2021. gadā eksports uz Krieviju veidoja 1,2 miljardus jeb 7% no Latvijas kopējā preču eksporta. Krievija ir piektais lielākais Latvijas partneris preču eksportā. Ko Latvijai nozīmēs saimniecisko saišu pārraušana ar Krieviju?
Runājot par Latvijas ekonomiku, ir daudz nezināmo, visticamāk, sankcijas mūs var skart caur vairākiem kanāliem, primāri – caur tirdzniecību, eksportu. Latvijā joprojām ir uzņēmumi, kas ir eksponēti pret Krieviju. Uzņēmumu skaits, kuri tirgojas ar Krieviju, nav liels, bet tie, kuri to dara, pusi vai vairāk preču eksportē uz Krieviju.
Ar Krieviju tirgojas medikamentu, pārtikas un dzērienu ražotāji, metālapstrādātāji, mašīnbūves nozare, tostarp tiek tirgotas elektriskās un elektroniskās iekārtas, tekstila nozare. Neviena no atsevišķām nozarēm netiks būtiski ietekmēta, jo nozaru ekspozīcijā kopējais eksports uz Krieviju reti pārsniedz 30%. Samērā lieli eksporta apjomi uz Krieviju ir tieši dzērienu tirdzniecībā.
Ja arī cietīs uzņēmumu apgrozījums un tie nevarēs pārorientēties uz citiem tirgiem, darbinieki paliks bez darba, pašreiz darba tirgū atrast citu darbu būs samērā viegli.
Pieņemot, ka viss eksports uz Krieviju apstājas un pusei no uzņēmumiem gada laikā izdodas pārorientēties uz citiem tirgiem, Latvijas ekonomikas izaugsme nedaudz palēnināsies, bet neapstāsies – ietekme varētu būt līdz 1,7% no iekšzemes kopprodukta.
Preču importā Krievijas nozīme ir nedaudz lielāka – tā ir Latvijas ceturtais lielākais importa partneris.
Līdz šim daudz importējām dzelzs un tērauda izstrādājumus. Cik sekmīgi uzņēmumiem izdosies izveidot alternatīvus piegādes kanālus, piemēram, no Turcijas, Ķīnas? Ja tas neizdodas, var rasties ražošanas pārrāvumi. Turklāt tas skars gan būvniecību, gan mašīnbūvi un metālapstrādi.
Puse minerālmēslu importa bija no Krievijas, tos iepirkām arī no Vācijas, Nīderlandes. Protams, varēs aizvietot Krievijas minerālmēslus, bet pieļauju, ka būs jāmaksā nedaudz vairāk.
Latvija līdz 2017. gadam bija pilnībā atkarīga no Krievijas gāzes piegādēm. Tagad Latvijai ir pieejamas gāzes piegādes arī no Lietuvas. Kādas alternatīvas iespējams rast energoatkarībai no Krievijas? Esat pozitīvi izteicies par sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību.
Ir jāraugās, kā Latvijai ilgākā laikposmā pilnībā atteikties no fosilajiem energoresursiem un izmantot atjaunojamos energoresursus (AER). Tas prasīs laiku, bet starpposmā, visticamāk, turpināsim izmantot gāzi. Arī Eiropas Komisija pieņēma lēmumu, ka pārejas procesā uz AER gāze tomēr spēlēs pietiekami nozīmīgu lomu (Eiropas Komisija līdz maija vidum nāks klajā ar priekšlikumu pakāpeniski atteikties no Krievijas gāzes, naftas un oglēm līdz 2027. gadam; šeit un turpmāk – red. piez.).
Latvijā ir uzstādītas gāzes jaudas, ražojam elektrību, siltumu. Šobrīd būtu dārgi norakstīt iepriekš veiktās investīcijas.
Ir svarīga arī energodrošība. Jārēķinās, ka no Krievijas gāzes piegādēm būs jāatsakās, turklāt – jo ātrāk, jo labāk. Krievijai ir būtiski ieņēmumi no gāzes, un tas palīdz finansēt karu.
Vai pasaulē ar laiku ir iespējams palielināt gāzes un naftas ieguvi, aizstājot Krievijas produktus?
Krievija ir liels spēlētājs, nav tā, ka viena valsts var aizvietot šīs valsts līdzšinējās gāzes un naftas piegādes. Taču vairākām valstīm palielināt savas jaudas – tas nav tik neiespējami.
Pasaulē Covid-19 pandēmijas dēļ gāzes piegādes jaudas bija samazinājušās, būtiski krities pieprasījums. Tagad tās atjaunojas.
Raugoties nākotnē, Katara, kas ir piektais, sestais lielākais gāzes piegādātājs, plāno dažu gadu laikā par divām trešdaļām palielināt jaudas, kas ļautu aizvietot pusi vai vairāk nekā pusi no Krievijas pašreizējām gāzes piegādēm Eiropā.
ASV aktīvi investē slānekļa naftas un gāzes ieguvē, pandēmijas laikā ieguldījumi tika samazināti.
Jautājums ir par Irānu, kādas veidosies attiecības, jo šajā valstī ir būtiski naftas un gāzes krājumi.
Kāda ir Latvijas politika? Šobrīd tehniskais savienojums ar Klaipēdas termināli ļauj nodrošināt sašķidrinātās gāzes piegādes. Būtu labi, ja Latvija nebūtu atkarīga tikai no Klaipēdas termināļa, ja rastos papildu importa iespējas. Tas ļautu gan diversificēt piegādes kanālus, gan uzlabotu energodrošību. Tāpēc ir apsverama vēl viena sašķidrinātās dabasgāzes termināļa būve Baltijā.
Izskan ieteikumi par atomelektrostacijas būvniecību. Baltijā šādi plāni bija pirms 15–20 gadiem, bet tie netika realizēti.
Atomstacijas kā enerģijas iegūšanas veids nav izslēdzams, lai gan tas saistīts ar vairākiem riskiem. Skatoties uz Somijas pieredzi, kas tikko atvēra kodolspēkstaciju, jāapzinās, ka šādas stacijas būve ir ilglaicīga. Tie ir 10, 15 gadi. Varbūt šajā laikā varētu vairāk investēt AER?
Naftas un gāzes tirgus patlaban ir ļoti mainīgs, marta sākuma straujo cenu lēcienu biržā ir nomainījis kritums. Kas, jūsuprāt, gaidāms rudenī? Atsevišķās iedzīvotāju grupās valda satraukums, izsakot pat tik kritiskus pieņēmumus: “Vai gāzes katli rudenī būs darbināmi, vai būs gāze? Ja būs, par kādu cenu?”
Tehniski gāzes piegāde var būt no Klaipēdas termināļa, turklāt gāze jau tiek iesūknēta Inčukalna pazemes gāzes krātuvē gan no Krievijas, gan Klaipēdas. Ekonomikas ministrijai vajadzētu vērst uzmanību, kam tirgotāji rezervējuši iesūknēto gāzi, kāds apjoms būs pieejams Latvijai.
Ja gāzes apjoms Inčukalnā tiks iepildīts, lai pārdotu Baltijai un arī Somijai, nav nekādu bažu.
Galvenais jautājums ir par cenu. Šobrīd tā ir ļoti augsta. Ja standarta cena agrāk bija ap 30 eiro par megavatstundu (MWh), tad šobrīd tā ir 100–120 eiro/MWh. Dažas dienas tā ir pārsniegusi pat 200 eiro/MWh. Tātad pieaugums ir četras, piecas reizes.
Darījumi nākotnē rāda, ka cena šogad saglabāsies augsta – virs 100 eiro/MWh. Tā varētu nokristies tikai 2023. gadā.
Tas nozīmē, ka siltuma tarifs (centralizētā siltumapgādē vai ar individuālu gāzes apkures katlu) būs tikpat augsts, kāds tas ir tagad bez valsts atbalsta. Gāzes rēķini būs vairākkārt lielāki, ja salīdzinām ar situāciju pirms pāris gadiem.
Četrus mēnešus, no janvāra līdz aprīlim, valsts ar dažāda veida atbalsta pasākumiem juridiskām un fiziskām personām daļēji kompensē strauji pieaugušās energoresursu izmaksas. Vai līdzīga programma būs nepieciešama arī nākamajā apkures sezonā?
Ja cena saglabājas tik augsta, tad skaidrs, ka neiztiksim bez atbalsta. Daļa sabiedrības, turīgākie, ir uzkrājuši t. s. “buferi”, kuru šobrīd var tērēt, bet cilvēkiem ar zemiem ienākumiem nav izveidoti uzkrājumi.
Augstās energoresursu cenas sāks slāpēt iekšzemes ekonomisko aktivitāti. Šādā gadījumā, vērtējot valsts politikas pozīcijas, būtu loģiski sniegt atbalstu ne tikai, lai palīdzētu mazāk turīgākiem iedzīvotājiem, bet arī, lai atbalstītu ekonomiku.
Jāraugās, kā attīstīsies situācija. Ja cenas būs augstas, atbalsts būs jāsniedz.
Viens no Baltijas energokompānijas vadītājiem medijos bija izteicies, ka Baltijas iedzīvotāji augstas energoresursu cenas ilgstoši nevar izturēt, viņi nav tik turīgi.
Es teiktu, ka nu jau visa pasaule to nevar “pacelt”. Skaidrs, ka, augot cenām, ekonomiskā aktivitāte mazināsies un energoresursu cenas agrāk vai vēlāk kritīsies – tas ir laika jautājums. Jo augstākas būs degvielas, siltumenerģijas un citas cenas, jo mazāk naudas atliks citām vajadzībām. Ja mazināsies ekonomiskā aktivitāte, kritīsies arī pieprasījums pēc energoresursiem.
Iepriekš teicāt, ka energoresursu cenas varētu samazināties tikai 2023. gadā.
Jā, to sagaida tirgi. Taču dienā ļoti būtiski – par 20–30% – mainās nākotnes darījumu cenas. Patlaban (saruna notika 16. martā) cenas ir nedaudz kritušās tāpēc, ka Krievijas–Ukrainas sarunās vērojams progress, un ir cerības, ka izdosies vienoties par konflikta pārtraukšanu. Tomēr situācija var mainīties, nezinām, kā rīkosies Krievija un kā attīstīsies karš.
Iespējams, ja situācija neuzlabosies, būs vēl papildu sankcijas. Pilnībā nevar izslēgt arī sankcijas pret energoresursu importu no Krievijas, tās tiek apspriestas. Protams, ir valstis, kuru ekonomikām šādas sankcijas radīs lielu triecienu. Ja Krievijas agresija pastiprināsies, situācija var būtiski mainīties.
Degvielas tirgū cena par litru benzīna tuvojas diviem eiro. 14. martā Francijas valdība paziņoja par atbalsta paketi divu miljardu eiro apmērā, lai palīdzētu patērētājiem, kuri saskaras ar augstām degvielas cenām. Kādu situāciju, vērtējot gan cenu, gan atbalstu, redzat Latvijā?
Atcerēsimies “dzelteno vestu” kustību (Tā radās kā stihiska reakcija uz plānoto degvielas nodokļa paaugstināšanu, bet pārauga plašākā vispārējā kustībā pret prezidenta Makrona politiku. Protestētāji valkāja atstarojošas, dzeltenas vestes, no kā ir aizgūts šīs protestu kustības nosaukums.). Francijā tuvojas vēlēšanas, skaidri saprotams, kāpēc degvielai tiek piedāvātas atlaides.
Jā, degvielas cenu pieaugums Latvijā ir nepatīkams, bet tas nav tik liels kā gāzei. Degvielas netrūks, jo piegādes ir daudz elastīgākas, ir daudz tirgotāju, nav tā, kā ar gāzi, ka esam piesaistīti pāris infrastruktūras mezgliem. Tiesa, degviela būs dārgāka.
Iepriekšējā gada beigās un šīgada sākumā sniegtais atbalsts iedzīvotājiem, pensionāriem un ģimenēm ar bērniem elektrības un apkures rēķinu samazināšanai ir dāsnāks, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm. Ja nebūtu šāda atbalsta, teiktu, ka, iespējams, var domāt par degvielas cenu kompensāciju. Tomēr ir jāsaprot, ka jebkuras kompensācijas radīs “robu” valsts budžetā. Turklāt tuvākajā laikā būtiski jāpalielina iekšlietu budžets un izdevumi aizsardzībai, jāveic nozīmīgas investīcijas energoatkarības mazināšanai. Izdevumi būs lieli.
