Valsts darba inspekcija jau iepriekš, sniedzot atbildi uz līdzīgu jautājumu, ir norādījusi, ka situācijā, kad darbiniekam pēc darba devēja pieprasījuma savā atpūtas laikā jāierodas darba sapulcē (tātad jāatrodas darba devējā rīcībā un darbinieks šo atpūtas laiku nevar izmantot pēc saviem ieskatiem), šāds laiks vērtējams kā darba laiks un atbilstoši uzskaitāms un apmaksājams. 

Darba likuma 130. panta pirmā daļa noteic, ka darba laiks šā likuma izpratnē ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Darba laika sākumu un beigas nosaka darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai darba līgumā. Savukārt Darba likuma 141. pants noteic, ka atpūtas laiks ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus. 

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 2. pantā ir noteikts, ka darba laiks ir jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Savukārt atpūtas laiks ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks. Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvā darba laika jēdziens ir pretstatīts atpūtas laika jēdzienam, jo abi ir savstarpēji izslēdzoši. 

Līdzīgi ir ar dalību apmācībās. Par apmācības kursa, kas saistīts ar profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu, apmeklēšanu darbiniekam ar darba devēju ir jāvienojas. Ja darba devējs ar rīkojumu nosūta darbinieku uz apmācības kursiem, kas norisinās ārpus darba laika, tad šis laiks ir uzskaitāms par darbinieka darba laiku un ir apmaksājams.