Nu, sāksim ar reģionālajiem sīksarakstiem. Divi galvenie vārdi, kas figurē to nosaukumos, ir - "mēs" un "novads". Dažādās kombinācijās izspēlēti, tie kaleidoskopiski ņirb gar acīm, taču skaidrību par apvienības nolūkiem nevieš lielāku kā uzraksts "inventarizācija" uz veikala durvīm. Lūk, daži piemēri: "Novadnieki" "Mēs savam novadam", "Novada attīstībai", "Mūsu mājas", "Kopā savam novadam". Pavisam neapskaužamā situācijā ir Varakļānu novada balsstiesīgie iedzīvotāji. Viņu izvēles iespējas ir "Vienoti novadam", "Savam novadam", "Kopā savam novadam".
Dažviet vēlētāja iztēli nodarbina lietvārdi: "Sarma", "Rītdiena", "Alejas". Vai jūs spējat no tiem izlobīt balsojumam noderīgu informāciju? Pirmajā gadījumā varētu būt vēstījums, ka novada iedzīvotāji ziemā sals; otrajā - ka labāki laiki gaidāmi kaut kad nekonkrētā nākotnē; trešajā - romantiski ainaviskais nosaukums vedina uz lauku mājām. Cerams, ka ne Indrāniem.
Un ko domāt par sarakstiem "Ratiņš" un "Piedarbs"? Etnogrāfisks akcents ar noslieci uz rokdarbiem naturālās saimniecības apstākļos? Bet ko gan vēsta nosaukums "Ticība, cerība, mīlestība"? Kaut kas no reliģijas un romantiskām ilgām Remarka romānu garā. Kā gan to sasaistīt ar darbību saimnieciskā institūcijā, kuras pienākums ir rūpēties par iedzīvotājiem ekonomiskās un sociālās krīzes apstākļos?
Un ko sola nosaukums "A8 partija"? Olainieši, kuriem ir izdevība par to balsot, varbūt zina, bet citiem pirmās asociācijas varētu rasties ar luksusauto "Audi A8". Varbūt šis spēkrats iemieso kandidātu vērtību sistēmu? Varbūt kandidāti, iekļūstot pašvaldības vadībā, cer pēc iespējas ātrāk savus ienākumus kāpināt līdz līmenim, kas ļauj iegādāties minēto auto? Bet varbūt tam ir kāds sakars ar sarakstu "Atbalstīsim savējos"?
Lielāku skaidrību nevieš arī tā dēvēto lielo partiju nosaukumi. Rietumos šajā ziņā viss ir skaidrs - leiboristi un sociāldemokrāti iestājas par darba ņēmējiem, liberāļi - par darba devējiem. Konservatīvie parasti ir par monarhiju. Demokrāti - par demokrātijas principu ieviešanu un tautvaldību, republikāņi aizstāv republikānisku valsts iekārtu. Vārdu sakot - viss ir skaidrs jau no nosaukuma vien.
Taču kā ir Latvijā? Nosaukums daudzmaz skaidri atspoguļo tikai LSDSP un varbūt "Jauno demokrātu" darbības virzienu. Bet ko gan domāt, piemēram, par plaši zināmo partiju, kuras nosaukumā ir vārds "tauta"? Nu dabiski, ka tajā vajadzētu būt pārstāvētām plašām tautas masām, kuru vadībā un interesēs strādā šī partija. Taču vai tā ir, ja šādā partijā ir nepilni 2000 biedru, no kuriem daži, kā lēš, ir stipri vienlīdzīgāki par pārējiem? Varbūt vārds "tauta" partijas nosaukumā ir saistāms ar to, ka visa tauta maksās par dubultdārgo tā dēvēto zaļo enerģiju, kuru ražo un gatavojas vēl vairāk ražot minētie dižbiedri?
Pārdomas raisa arī nosaukums TB/LNNK. Tēvzemei un brīvībai Latvijas nacionālās neatkarības kustība? Taču tēvzeme jau sen kā ir gan brīva, gan neatkarīga! Izskatās kā dūru vīkstīšana jau pēc kautiņa. Līdzīgā pozīcijā ir šīs partijas dabiskais pretinieks PCTVL. Kā to sen atzinusi demokrātiskās pasaules sabiedrība un apliecinājusi Latvijas dalība ES un NATO, cilvēktiesību ievērošana šeit nav tā kliedzošākā problēma. Etniskā vienotība gan joprojām ir tālu no vēlamā. Taču diezin vai šī partija, kura savus vēlētājus priekšvēlēšanu reklāmās uzrunā tikai krieviski, to vispār cenšas panākt.
Par centieniem pēc vienotības liecina arī nosaukums "Saskaņas centrs". Tātad varētu domāt, ka partija tiecas rast kādu hipotētisku centru, kurā tiktu panākts dažādo etnisko grupu interešu līdzsvars. Pagaidām gan šis politiskais spēks vairāk atgādina spēles laukumā kļūdījušos futbola tiesnesi, kam turklāt iesist lūko abu komandu spēlētāji.
Un ko vēsta abreviatūra LPP/LC? Kādā gan ziņā viena partija ir pirmā, bet otra - ceļš? Ko tas vēsta par partijas politekonomisko kursu, pārstāvniecību? Neko! Taču, kā šīs partijas biedri droši vien jau zina, Svētie raksti teic: ir gan ceļi, gan neceļi; tas, kurš vienā brīdī ir pirmais, citā - jau pēdējais. Tā sakot - tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.
Līdzīgu nosaukumā iekodētu mīklu uzdot arī "Jaunais laiks". Ar ko jaunais ir labāks par veco? Vai viss jaunais nav labi aizmirsts vecais? Un kā ar gluži praktisko pusi - partijas darbības virzieniem. Pašlaik šīs partijas darbību valsts vadībā vajadzētu saistīt ar to "Jauno kursu", kurš ar prezidentu Rūzveltu priekšgalā izveda ASV no Lielās depresijas 20. gadsimta 30. gados. Latvijā gan pašlaik, šķiet, sākas kurss uz jauno depresiju, kuru varam sagaidīt pēc tam, kad nesaņemsim kārtējo ārvalstu finansējumu porciju.
Kaut ko jaunu, spriežot pēc nosaukuma, cenšas piedāvāt arī "Sabiedrība citai politikai". Taču ko gan domāt, ja tās līderis ministra statusā līdz šim ir pārstāvējis tieši veco - iepriekšējo politiku? Lielāka skaidrība ir ar cita jaunveidojuma nosaukumu - "Pilsoniskā savienība". Tā pozicionējas kā pilsoniskās sabiedrības patronese, demokrātijas principu aizstāve. Tomēr kā gan tas saskan ar faktu, ka šīs partijas kodolu veido politiķi, kuri parlamentā tika demokrātiski ievēlēti no pilnīgi citas partijas? Politiskā "staigāšana" viena parlamenta sasaukuma laikā diezin vai ir labas demokrātijas pazīme.
Vislielākais politiskais paradokss, protams, ir ZZS. Cik zināms, visā pasaulē "zaļie" un lauksaimnieki ir frontes pretējās pusēs, ja vien to darbība ir vērsta attiecīgi uz lauksaimnieku interesēm un vides aizsardzību. Ja tā nav, tad ir pamats runāt jau par kādām citām interesēm!
Jā, jēdziens "intereses" laikam gan ir īstais atslēgvārds visam minētajam. Proti, partijām saistībā ar vēlēšanām ir intereses, vēlētāju intereses gūt skaidru vēstījumu par partijām ir un paliek tikai intereses, savukārt politologiem un sociologiem to visu novērot ir interesanti.
