Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Jau gandrīz astoņus gadus Latvijā darbojas Ārstniecības riska fonds, kas pacientam kompensē veselības zaudējumu vai iztērētos līdzekļus par veselības uzlabošanu pēc kaitējuma nodarīšanas ārpustiesas procesa kārtībā. Veselības inspekcijas vadītāja ANITA SLOKENBERGA un Veselības ministrijas Juridiskās nodaļas juriskonsults ĢIRTS JIRGENSONS intervijā uzsver, ka fonds tika izveidots, apzinoties, ka ārstniecība vienmēr ir saistīta ar noteiktu risku. Līdz ar to tā darbība nav vērsta uz ārstu sodīšanu, bet uz pacienta tiesībām saņemt kompensāciju par nodarīto kaitējumu arī tad, ja ārsts visu ir izdarījis pēc vislabākās sirdsapziņas un nav konstatējama vainojama ārsta rīcība.
Ārstniecības riska fonds (ĀRF), kas darbu sāka 2013. gada 25. oktobrī, ir kā sava veida apdrošināšana. Riska maksājumus fonda budžetā veic gan valsts, gan privātas ārstniecības iestādes. Vai fonds ir pilda savu galveno uzdevumu – nodrošināt ērtas un pacientam saprotamas un ātras procedūras, lai saņemtu atlīdzību, ja ir nodarīts kaitējums?
A. Slokenberga: ĀRF mērķis ir sniegt iespēju pacientam aizstāvēt savas tiesības un saņemt atlīdzību ārpustiesas procesa kārtībā. Šāds uzdevums arī tiek īstenots.
Ikviens, kā nosaka Pacienta tiesību likuma 16. panta pirmā daļa, var vērsties ĀRF un saņemt atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas vai radījuši apstākļi ārstniecības laikā, kā arī tiesības uz atlīdzību par izdevumiem, kas saistīti ar ārstniecību, ja ārstniecība ir bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu ārstniecības personas vai apstākļu ārstniecības laikā nodarītā kaitējuma nelabvēlīgās sekas pacienta dzīvībai vai veselībai.
ĀRF funkcijas nodrošina Veselības inspekcija (VI), veicot ekspertīzi, sagatavo atzinumu, nosaka kaitējuma apmēru, vērtē ārstniecības izdevumu saistību ar pacientam nodarītā kaitējuma seku mazināšanu vai novēršanu, pieņem lēmumu par atlīdzības izmaksāšanu vai par atteikumu to izmaksāt. Savukārt Nacionālais veselības dienests (NVD), kurš administrē ĀRF līdzekļus, izmaksā atlīdzību no ĀRF.
Ikviens iedzīvotājs, kurš uzskata, ka viņam medicīniski nodarīts kaitējums, ĀRF var vērsties ar atlīdzības prasījuma iesniegumu, pievienojot visus ar ārstniecību saistītos dokumentus. Cik cilvēku pa šiem gadiem ir vērsušies fondā? Cik gadījumos ir izmaksāta atlīdzība?
No ĀRF pacientam ir tiesības saņemt atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), bet ne vairāk kā 142 290 eiro, kā arī viņam radītiem ārstniecības izdevumiem, bet ne vairāk kā 28 460 eiro.
Ministru kabineta noteikumi Nr. 1258 “Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” nosaka kārtību, kādā pieprasa atlīdzību no ĀRF par pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī atlīdzību par ārstniecības izdevumiem un kārtību, kādā novērtē pacientam radītā kaitējuma apmēru, pieņem lēmumu par atlīdzības izmaksu un izmaksā atlīdzību no ĀRF.
Lai pacients saņemtu kompensāciju, ir jākonstatē, ka pacients ir cietis no veselības aprūpes pakalpojumiem, proti, konstatējama cēloņsakarība starp kaitējumu un ārstniecības procesa laikā nodrošināto vidi un apstākļiem vai ārstniecības personu rīcību.
No 2014. gada ĀRF ir saņemti 1336 pacientu atlīdzības prasījuma iesniegumi, no tiem izskatīti ir 1066, bet 306 gadījumos izmaksāta atlīdzība.
Maksimālā noteiktā kompensācija ir 142 290 eiro. Kāda ir lielākā līdz šim izmaksātā atlīdzība un par ko?
2016. gadā divās un 2019. gadā vienā ekspertīzē tika noteikts maksimālais kaitējuma apmērs. Pirmajā gadījumā kaitējums bija noteikts par pacientam dzīves laikā nediagnosticētu saslimšanu un/vai adekvātas ārstēšanas nenodrošināšanu, kas izraisīja pacienta nāvi. Paciente mirusi no dzīves laikā nediagnosticētas slimības sepses ar augstu mirstības risku. Bērnu populācijā sepse ir viens no galvenajiem mirstības un saslimstības cēloņiem, un iespēja to mazināt ir agrīna sepses klīnikas un laboratoriska atpazīšana. Konkrētajā gadījumā pacientei, pastāvot sepses pazīmēm, nepilnu 10 stundu laikā diagnoze netika noteikta un bērnam ar neskaidru bakteriālu infekciju nebija nodrošināta ārsta un sertificētas māsas aprūpe.
Otrajā gadījumā kaitējums izmaksāts par laikus nenodrošinātu adekvātu ārstēšanu, kas izraisīja paliekošus nervu sistēmas darbības traucējumus.
2019. gadā kaitējums noteikts par bērna nāves iestāšanos saistībā ar spontānu subdurālu asinsizplūdumu galvas smadzenēs, kas radies kā K vitamīna deficīta koagulopātijas (asins nesarecēšanas) sekas.
Kādi ir visbiežāk konstatētie kaitējumi pacienta veselībai?
Vispirms jāpiezīmē, ka nosakām kaitējuma smaguma pakāpi – smaga, vidēja un viegla.
Iepriekšējā gadā kaitējums visbiežāk noteikts ķirurģijā, ginekoloģijā un dzemdniecībā, onkoloģijā un traumatoloģijā. Savukārt visaugstāk noteiktā kaitējuma apmērs (virs 40%) vērojams ginekoloģijā un dzemdniecībā, ķirurģijā, neiroloģijā un neiroķirurģijā.
No visām pērn izskatītajām lietām ar noteiktu kaitējumu ginekoloģijā un dzemdniecībā ir noteikti trīs visaugstākie kaitējuma apmēri – 69%, 78% un 85%.
Izskatot atlīdzības prasījuma iesniegumus, kādas ir bijušas biežākās kļūdas ārstu darbā?
Tās nevarētu nosaukt tiešā veidā par ārstu kļūdām. Nav vienotas definīcijas, kas ir medicīniskā kļūda. ĀRF kontekstā šis jautājums nav aktuāls. Augstākās tiesas Senāts 2019. gadā spriedumā Nr. SKA-453/2019 ir atzinis, ka ĀRF tika izveidots, apzinoties, ka ārstniecība vienmēr ir saistīta ar noteiktu risku. ĀRF darbība nav vērsta uz ārstu sodīšanu. Pacientam ir tiesības saņemt kompensāciju par nodarīto kaitējumu arī tad, ja ārsts visu ir izdarījis pēc vislabākās sirdsapziņas un nav konstatējama vainojama ārsta rīcība.
Izmaksa no ĀRF ir paredzēta kā atlīdzība personai, kura cietusi no saņemtā veselības aprūpes pakalpojuma par viņai nodarīto kaitējumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta direktīvas 2011/24/ES izpratnē.
ĀRF atlīdzībai būtu jākompensē veselības zaudējumu vai iztērētos līdzekļus par veselības uzlabošanu pēc kaitējuma nodarīšanas ārpustiesas procesa kārtībā. Līdz ar to ĀRF izveides mērķis nav bijis vērsts uz vainojamības konstatēšanu ārstniecības personu rīcībā un soda piemērošanu.
Vai esat konstatējuši cēloņsakarības, kas ārstniecības iestādei ir jāuzlabo?
Jā, konkrētos gadījumos ir bijušas sistēmiskas vai organizatoriskas nepilnības. To arī norādām ārstniecības iestādei un lūdzam sakārtot.
Esam ieteikuši atsevišķās specialitātēs ievērot četru acu principu.
Kas varētu cilvēku atturēt cīnīties par savām tiesībām? Piemēram, vai pacientam, iesniedzot atlīdzības prasījuma iesniegumu ĀRF, ir jābūt gatavam uz papildu pārbaudēm, izmeklējumiem?
Mājaslapā ir pieejama atlīdzības prasījuma iesnieguma forma un infografika, kā to aizpildīt. Tajā ir jānorāda, kas pacientam ir ticis nodarīts un kura ārstniecības iestāde vai ārstniecības persona to ir nodarījusi. Veidlapu var palīdzēt aizpildīt arī VI darbinieks. Tas arī viss.
Inspekcija izvērtē medicīnisko dokumentāciju, analizē ierakstus slimības vēsturē, ambulatorajā kartē, neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izsaukuma kartē, saņem paskaidrojumus no ārstniecības personām un no ārstniecības iestādēm u. tml. Tā rezultātā tiek sagatavots atzinums.
Fonda darbības pirmsākumos ārsts eksperts viens pats veica ekspertīzi, atzinumu pārrunāja ar vadītāju, parakstījās, un jurists uzrakstīja lēmumu.
Kopš 2019. gada jūnija VI darbojas ĀRF komisija. Viens vecākais ārsts eksperts izskata konkrēto lietu un komisijas sēdē, kuru vadu, to prezentē. Visi pārējie vecākie ārsti arī ir iepazinušies ar atzinumu. Tad pārrunājam, kādi ir secinājumi, vai ir kaitējums vai nav. Ja ir kaitējums, visi kopīgi lemjam, kāds ir kompensācijas apmērs, kura aprēķināšana ir noteikta MK noteikumos Nr. 1268.
Kādas ir biežākās kļūdas, ko cilvēki pieļauj, iesniedzot atlīdzības prasījuma iesniegumu?
Ģ. Jirgensons: Bieži vien atlīdzības prasījuma iesniegumi ir ļoti emocionāli, tie vairāk ir par to, ka pacients nav bijis apmierināts ar komunikāciju ar konkrēto ārstu. Šādos gadījumos inspekcija var lūgt papildināt rakstīto, kas konkrētā gadījumā ir bijis kaitējums, kā ir izpaudusies ārsta, iespējams, nepareiza rīcība.
Ir bijuši daudzi gadījumi, kad atlīdzības prasījuma iesniegumi ir saņemti par ārstēšanās blakus parādībām konkrētās slimības, piemēram, onkoloģijas, ārstniecības posmā pēc ķīmijterapijas.
Vai arī nereti, ārstējot konkrētu slimību, ir izveidojušies izgulējumi. Bet tā ir konkrētas slimības blakus saslimšana. ĀRF neparedz izmaksāt atlīdzību par blaknēm.
Kādi gadījumi neattiecas uz ĀRF, bet tiek iesniegti?
Ģ. Jirgensons: ĀRF neizvērtē tiesu medicīniskās ekspertīzes darbu, piemēram, kad personai kriminālprocesa ietvaros tiek izvērtēts psihiskais stāvoklis. Tādas lietas nav piekritīgas ĀRF. Līdzīgi ir ar estētisko medicīnu, kad persona vēršas ārstniecības iestādē, lai uzlabotu vizuālo izskatu, bet ne pēc medicīniskām indikācijām. Šādos gadījumos pacientam ir jāvēršas civiltiesiskā kārtībā pret konkrēto ārstniecības iestādi.
Vai ir saņemti atlīdzības prasījuma iesniegumi par Covid-19?
A. Slokenberga: Inspekcijā nav saņemti atlīdzības prasījuma iesniegumi par veselībai un dzīvībai nodarīta kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies Covid-19 pacientam nodrošinātās ārstniecības laikā. Ņemot vērā, ka VI, sākot ar 2020. gadu, ir saņemtas vairākas ar Covid-19 pacientu veselības aprūpi saistītas sūdzības gan par ambulatoro, gan stacionāro posmu, prezumējam, ka nākotnē var sagaidīt atlīdzības prasījuma iesniegumus saistībā ar Covid-19 pacientu ārstniecību.
Pacienta pārstāvniecības jautājums – pilnvara, mantinieki. Kāda kārtība ir šādos gadījumos? Kā tuvinieki var saņemt kompensāciju?
Ģ. Jirgensons: Pacients var pilnvarot sevi pārstāvēt kādu citu juridiskā pakalpojuma sniedzēju – advokātam ir jābūt orderim un pilnvarai, bet citai personai – notariāli apliecinātai pilnvarai. Pacientam būtu rūpīgi jāizvērtē, pie kā viņš griežas, lai saņemtu juridisko palīdzību.
Savukārt, ja atlīdzības prasījuma iesniegumu iesniedz mantinieki, ir jābūt mantojuma apliecībai. Kaitējuma atlīdzību katram izmaksā proporcionāli viņa mantojuma daļai.
Valsts kontrole 2019. gadā secināja, ka tiek pārkāpts Pacientu tiesību likumā noteiktais prasību izskatīšanas un lēmumu pieņemšanas termiņš – tajā iekļauties izdodas tikai 24% gadījumu. Savukārt trešdaļā gadījumu tiek pārsniegts pat gada termiņš. Kādos termiņos patlaban tiek izskatīti atlīdzības prasījuma iesniegumi?
A. Slokenberga: Izskatīšanas termiņš no atlīdzības prasījuma iesnieguma saņemšanas brīža ir no sešiem mēnešiem līdz gadam. Garākais termiņš ir atvēlēts sarežģītāko jautājumu izskatīšanai. Ja ir piešķirta atlīdzība, tad no lēmuma pieņemšanas brīža tā ir jāizmaksā 90 darba dienu laikā.
Tiesa, 2018. gadā iesnieguma vidējais izskatīšanas termiņš bija 379 dienas, 2019. gadā – 350 dienas, bet 2020. gadā – jau 203 dienas. Starptautiskajā auditā “Euroinspekt” tika teikts, ka Dānija ir labās prakses piemērs, kur atlīdzības prasījuma iesniegumus izskata 200 dienu laikā. Tātad Latvijas tempus var uzskatīt par labiem.
Kāpēc 2018. gadā un 2019. gadā tik ilgi izskatīja atlīdzības prasījuma iesniegumus ĀRF? No darba tobrīd aizgāja trīs vecākie ārsti eksperti, viņu darbi tika pārdalīti atlikušajiem darbiniekiem.
VI strādā deviņi vecākie ārsti eksperti, bet slodžu ziņā tās ir sešas slodzes. Vecākie ārsti eksperti strādā ne tikai ar atlīdzības prasījuma iesniegumiem ĀRF, bet arī ar citiem iesniegumiem. 2020. gadā ĀRF saņēma 128 atlīdzības prasījuma iesniegumus, bet pārējās sūdzības bija 390.
Katram no ārstiem ekspertiem ir jāskata vismaz pieci atlīdzības prasījuma iesniegumi dienā, tātad vienam jāvelta divas stundas. Šādā laikā tik apjomīgu darbu paveikt nav iespējams.
Atlīdzības pieprasījumu par bērniem izskatām četru mēnešu laikā, jo šie jautājumi ir prioritāri.
Ģ. Jirgensons: Ne vienmēr atlīdzības prasījuma iesnieguma izskatīšana ir atkarīga no ārsta eksperta. Tiek pieprasīta dokumentācija no ārstniecības iestādēm, ne vienmēr tie tiek sniegti savlaicīgi. Līdz ar to iesnieguma izskatīšana ievelkas.
A. Slokenberga: Ārsts eksperts strādā ar iegūtajiem dokumentālajiem pierādījumiem. Atšķirībā no Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra inspekcijas ārsti eksperti neizmeklē pacientu vai mirušo klātienē – piemēram, neveic miesas bojājumu klātienes apskati. Dažkārt atlīdzības prasījuma iesniegums ir par vairākām ārstniecības iestādēm. No katras ārstniecības iestādes pieprasām pacienta medicīniskos dokumentus, par katru veselības aprūpes epizodi lūdzam citas ārstniecības personas vai ārstu profesionālās asociācijas sniegt viedokli par pacientam sniegto veselības aprūpes pakalpojumu, kā arī varam pieprasīt, lai ārstniecības iestādē tiktu izveidota komisija (ne mazāk kā triju ārstniecības personu sastāvā, ja nepieciešams, pieaicinot speciālistus no citām ārstniecības iestādēm), kas veic izvērtējumu un sniedz inspekcijai viedokli par konkrēto veselības aprūpes epizodi.
Viena atlīdzības prasījuma iesnieguma izpēte atkarībā no iesaistīto iestāžu skaita aizņem 2–75 lappuses. Ārsti eksperti secinājumus raksta izsvērti – šādi detalizēti apraksti svarīgi ir tiesvedību procesos.
Valsts kontrole secinājusi, ka tiesā tikuši pārsūdzēti 48% no Veselības ministrijas pieņemtajiem lēmumiem.
Ģ. Jirgensons: Cilvēki VI lēmumu vispirms pārsūdz Veselības ministrijā. Kad VI nolemtais tiek atstāts negrozīts, nereti pacienti griežas tiesā. Konkrētu datu gan nav, bet apmēram puse pacientu varētu būt pārsūdzējuši ministrijas lēmumus. Savukārt Administratīvā rajona tiesa ministrijas lēmumu varētu būt atcēlusi 5–10% gadījumu.
Veselības ministrijas mājaslapā norādīts, ka ministrija izstrādā ĀRF darbību reglamentējošos tiesību aktus, pārrauga fonda darbību. Veselības ministrija izskata personu iesniegumus, kuros apstrīdēts VI lēmums par atlīdzības izmaksu no ĀRF. Cik neatkarīgs un līdz ar to arī objektīvs ir ĀRF? Tieši šīs savstarpējās saites ir viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc pacienti šaubās par inspekcijas un fonda pieņemto lēmumu objektivitāti.
A. Slokenberga: Inspekcija ir veselības ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Ja pacients nav apmierināts ar inspekcijas lēmumu (administratīvo aktu), tad to normatīvajos aktos noteiktā kārtībā var apstrīdēt augstākstāvošai iestādei, kas konkrētajā gadījumā ir Veselības ministrija
Ģ. Jirgensons: Citreiz tiesā ir arguments, ka ārsti vērtē savu kolēģu darbību. Taču tāda pārraudzība ir arī citās organizācijās – notāriem ir disciplinārlietu komisija, arī tiesneši un advokāti izvērtē savu kolēģu darbību.
Pacientu tiesību likums nosaka, ka pacients atlīdzību par nodarīto kaitējumu ir tiesīgs pieprasīt ne vēlāk kā divus gadu laikā no kaitējuma atklāšanās dienas, taču ne vēlāk kā trīs gadus no tā nodarīšanas dienas. Medijos advokāti iepriekš ir norādījuši, ka nav īsti konstatējams racionāls iemesls, kādēļ likumdevējs ir Pacientu tiesību likumā noteicis tik īsus termiņus atlīdzības pieprasījumam, piemēram, salīdzinājumā ar Civillikumā paredzēto vispārējo saistību tiesību noilguma termiņu, kas ir 10 gadi.
Ģ. Jirgensons: Termiņi, kas noteikti Pacientu tiesību likumā, ir diezgan objektīvi. Pacientam VI ir jāgriežas savlaicīgi.
A. Slokenberga: Šādi termiņi likumā iestrādāti tāpēc, lai maksimāli ātrā tempā varētu saņemt finanšu līdzekļus un lai, piemēram, pacients varētu tos izmantot, lai novērstu vai mazinātu nelabvēlīgās sekas savai veselībai.
Vai normatīvajā regulējumā vajadzētu kaut ko pārskatīt?
A. Slokenberga: Būtu vēlams pārstrādāt MK noteikumus Nr. 1268. Nesen tajos ir veikti grozījumi, taču, tā kā patlaban ir uzkrājusies ĀRF darbības pieredze, to izmantojot, MK noteikumus Nr. 1268 varētu vēl papildus pilnveidot vai izstrādāt no jauna un labāk.
Ģ. Jirgensons: Regulējums būtu jāpārskata arī attiecībā uz kompensāciju piešķiršanu radiniekiem, kad pacients ir miris. Piemēram, kāda iesniedzēja tēvs bija salauzis roku, kuru ārsti izārstēja. Pēc kāda laika tēvs mira no citas saslimšanas. Savukārt dēls pēc kāda laika vērsās riska fondā, ka mirušajam tēvam tolaik tika nepareizi ārstēta roka. Iespējams, pats tēvs nemaz nebūtu griezies ĀRF ar iesniegumu. Manuprāt, šādos gadījumos atlīdzības izmaksa nonāk pretrunā ar ĀRF mērķi.
