VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
21. septembrī, 2020
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Vide
13
13

Tiesības dzīvot tīrā vidē

LV portālam: ELITA BAKLĀNE-ANSBERGA, Valsts vides dienesta ģenerāldirektore

FOTO: Evija Trifanova, LETA

Dzēriena iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana iegājusi finiša taisnē, un atpakaļceļa vairs nav – sistēmas operators tiks izvēlēts jau līdz gada beigām. Taču pastāv viedoklis, ka iepakojumu klāstu, kuru depozīta sistēmā varētu pieņemt un pārstrādāt, nepieciešams paplašināt. Arī Valsts vides dienests labprāt depozīta sistēmā redzētu vairāk atkritumu, īpaši iepakojumu, saka tā ģenerāldirektore ELITA BAKLĀNE-ANSBERGA. Sarunā ar LV portālu viņa ne tikai stāsta par sistēmas ieviešanas gaitu, bet arī neslēpj problēmas, kas saistītas ar vides piesārņojumu Latvijā, tostarp notekūdeņu un atkritumu savākšanas jomā.

īsumā
  • Ir trīs stihijas, par ko turam rūpi: gaisa aizsardzība, ūdens un augsnes kvalitāte un tīrība.
  • Diezgan šokējoši ir dati, ka tikai 39% Latvijas upju ūdens stāvoklis var tikt uzskatīts par labu un ļoti labu.
  • Joprojām vēl ļoti ir daudzi mazie ciemi un pilsētiņas, kuru notekūdeņu iekārtām ir nepieciešamas nopietnas investīcijas.
  • Vērtējot Latvijas pludmaļu kvalitāti, secināts, ka atkritumu apjoms nesamazinās. Izsmēķi arī caur kanalizācijas sistēmām un lietusūdeņiem nonāk upēs un jūrā.
  • Plastmasas maisiņu patēriņš pēdējo četru gadu laikā samazinājies par 25%, bet tas nav pietiekami, lai sasniegtu ES uzstādītos mērķus.
  • Labprāt šajās depozīta sistēmās redzētu visus atkritumus, kas rodas, īpaši iepakojumu.
  • Daudzi uzņēmumi uzskata to par labu biznesu – ievest Latvijā vāji piesārņotas, bet tomēr piesārņotas gruntis.

Eiropas Vides aģentūras ziņojumā teikts, ka piesārņojums ir cēlonis 13% nāves gadījumu Eiropā, un tas veicina tādas neinfekciozas saslimšanas kā vēzis un sirds slimības. Kā jūs raksturotu Latvijas vidi?

Valsts vides dienesta darbības lauks ir ļoti plašs – gan vides piesārņojuma, gan radiācijas drošības un zvejas kontrole. Tomēr, ja runājam tieši par vidi, tad tās ir trīs stihijas, par ko turam rūpi: gaisa aizsardzība, ūdens un augsnes kvalitāte un tīrība. Attiecībā uz augsni Latvijā ir vēsturiskais mantojums, t. i., vēsturiski piesārņotās vietas. Pašreiz noslēgumam tuvojas Inčukalna gudrona dīķu sanācijas darbi, kurus plānots pabeigt nākamā gada pavasarī. Dienests ir atzīmējis vēl 12 prioritāras vietas, kurām tuvākajā laikā būtu nepieciešams rast finanšu līdzekļus sanācijas pasākumu veikšanai.

Saistībā ar gaisu vairāk vērojamas lokālas problēmas, kas raksturīgas lielajām pilsētām: Rīgai, Rēzeknei, nedaudz arī Liepājai. Kopumā gaisa kvalitāte Latvijā ir apmierinoša. Tomēr ir arī atsevišķas problēmas, piemēram, smakas, kas traucē iedzīvotājiem gan Rīgā, gan Ventspilī. Tomēr situācija pēdējos gados ir uzlabojusies. Likumā “Par piesārņojumu” noteikts, ka no 2022. gada 1. janvāra ostu uzņēmumiem ir jāievieš tehnoloģijas, kas savāks gāzes, kuras rada traucējošas smakas. Savukārt šī gada februārī stājās spēkā jauni Ministru kabineta noteikti Rīgas un Venstpils brīvostas noteikumi, kas no 2022. gada paredz ieviest vēl papildu tehnoloģisko risinājumu mazuta kravu pārkraušanai. Pēc šo normatīvu ieviešanas sagaidām, ka gaisa kvalitāte Rīgā un Ventspilī būtiski uzlabosies.

Vide, atkritumi un notekūdeņi – šīs problēmas definējāt kā prioritāras, kad pirms pusotra gada stājāties amatā. Kādas problēmas tieši šajā jomā saskatāt, kas ir būtiskākais, kam jāpievērš uzmanība?

Diezgan šokējoši ir dati, ka tikai 39% Latvijas upju ūdens stāvoklis var tikt uzskatīts par labu un ļoti labu. Vairākums ūdenstilpņu nav labā stāvoklī. Iemesls tam ir dažādas antropogēnās darbības – gan lauksaimniecība, gan arī notekūdeņu apsaimniekošanas kvalitāte. Tāpēc notekūdeņu stāvoklis ir dienesta prioritāte. Tas nav pašmērķis – novadīt tīrus notekūdeņus. Mēs gribam, lai virszemes ūdeņi, t. i., upes, būtu tīri un piemēroti atpūtai, kā arī nepasliktinātu Baltijas jūras vides stāvokli.

Notekūdeņu jomā ir divu sektoru atbildība. Decentralizētās kanalizācijas sistēmas ir pašvaldību pārziņā, par ko bieži saņemam iedzīvotāju sūdzības. Savukārt dienesta kompetencē ir kontrolēt nevis individuālo māju kanalizācijas sistēmas, bet gan ciemu, pilsētu – lielāku un mazāku – aglomerāciju notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Kopumā stāvoklis uzlabojas: 2016. gadā bija identificētas 62 notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kas nenodrošināja kvalitatīvu attīrīšanu, savukārt šobrīd to skaits sarucis līdz 40. Latvijā arvien vairāk pašvaldību uzņēmumu spēj nodrošināt notekūdeņu attīrīšanu labā vai pieņemamā kvalitātē. Bet joprojām vēl ir ļoti daudzi mazie ciemi un pilsētiņas, kuru notekūdeņu iekārtām ir nepieciešamas nopietnas investīcijas.

Rīgā, piemēram, Grīziņkalnā, nereti jūtama kanalizācijas smaka.

Galvaspilsētā atsevišķās apkaimēs kanalizācijas sistēma ir novecojusi. Rīgas lielākā problēma ir tā, ka tiek veidota tā saucamā kopsistēma, t. i., kopīga kanalizācijas notekūdeņu un lietusūdeņu novadīšana kanalizācijas sistēmā. Stipras lietusgāzes laikā, kad ir liels nokrišņu daudzums, sistēma nespēj pienācīgi visu akumulēt un attiecīgi novadīt tik daudz sadzīves ūdeņu un lietusūdeņu uz notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Nereti saskaramies ar pārplūdi, kas arī izraisa šīs smakas.

Kopumā “Rīgas ūdens” notekūdeņu attīrīšanas iekārtas ir ļoti kvalitatīvas, tomēr pievēršam uzmanību atsevišķiem aspektiem, t. i., lietusūdeņu novadīšanai kanalizācijas sistēmā, kas rada šo pārgāzi, kuras dēļ atsevišķos gadījumos jūtam kanalizācijas smaku. Tomēr būtiskākais, ka šajos gadījumos pa avārijas izplūdes vietām vidē nonāk dažādi sadzīves atkritumi – higiēnas priekšmeti, plastmasas izstrādājumi –, kuriem tur nevajadzētu būt. Un tā ir arī sabiedrības atbildība. Savāktie lietusūdeņi bez īpašas attīrīšanas nonāk upēs visā Latvijā, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai mēs nemestu uz ielas, piemēram, izsmēķus, konfekšu papīrus.

Nesen saņēmām pirmos rezultātus no atkritumu skaitīšanas Baltijas jūras piekrastē. Vērtējot Latvijas pludmaļu kvalitāti, secināts, ka atkritumu apjoms nesamazinās. Viena no lielākajām problēmām ir tieši izsmēķi. Pludmalēs tie ir nevis tāpēc, ka atpūtnieki smēķē, bet gan tāpēc, ka izsmēķi caur kanalizācijas sistēmām un lietusūdeņiem nonāk upēs un jūrā un pēc tam tiek izskaloti pludmalēs.

Lielākajās apdzīvotajās vietās centralizēti ir jāsavāc vismaz 98% visu notekūdeņu. Taču 14 pilsētas šo rādītāju nevarēja izpildīt, tādēļ Eiropas Komisija pērn sāka pārkāpuma procedūru pret Latviju.

Dienesta kompetences ietvaros jāatzīst, ka šobrīd Latvijā ir viena būtiski problēma – tā ir Olaines aglomerācija un Olaines pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Olainē darbi notiek, bet pastāv risks, ka termiņi, kādos jāveic notekūdeņu attīrīšanas iekārtu uzlabošana, var netikt izpildīti.

Gribētu aicināt pašvaldības, plānojot teritorijas attīstību, izmantot integrēto pieeju – plānojot komunālo infrastruktūru, tostarp notekūdeņu infrastruktūru, salāgot to ar pašvaldības mērķiem attīstīt uzņēmējdarbību un piesaistīt iedzīvotājus. Olaines piemērs rāda, ka pilsēta ļoti veiksmīgi ir piesaistījusi ražošanas uzņēmumus, bet notekūdeņu iekārtu jaudas nespēj nodrošināt šo pakalpojumu visiem ražošanas uzņēmumiem, kas strādā šajā pašvaldībā. Līdz ar to vidē tiek novadīti nepietiekami attīrīti notekūdeņi.

Satraucošu ziņu septembra sākumā saņēmām arī no Jelgavas novada Glūdas pagasta – tur tika plānots rekonstruēt notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, bet pašvaldība finansiālu apsvērumu dēļ grasās tikai uzlabot notekūdeņu iekārtu kvalitāti, samazināt to jaudu. Līdz ar to gaļas pārstrādes uzņēmumam “Nākotne” vairs nebūs iespēju novadīt savus notekūdeņus kopējā sistēmā. Tas ir satraucošs piemērs, kas parāda, ka pašvaldības nedomā, kā attīstīt uzņēmējdarbību un radīt jaunas darbavietas, bet šauri saprot komunālo pakalpojumu nodrošināšanu.

Vai notekūdeņu savākšana kopumā ir problēma Latvijā, vai arī problemātiskas ir tikai atsevišķas teritorijas?

Problēmas ir tikai atsevišķās teritorijās. Bet, ņemot vērā šī jautājuma ietekmi uz virszemes ūdens objektu kvalitāti, tas ir jautājums, kam jāievērš īpaša uzmanība. Tas nav jautājums, kuru var sakārtot un aizmirst uz vairākiem gadiem. Lai nodrošinātu, ka sistēmas strādā kvalitatīvi, notekūdeņu attīrīšana ir ļoti rūpīgs ikdienas darbs. Patlaban tiek ieviesta bioloģiskā notekūdeņu attīrīšana, kas ir notekūdeņu dūņas – dzīvs organisms, kurām ir nepieciešams nodrošināt labvēlīgu augšanas vidi, stabilas barības vielas jeb noteiktu piesārņojuma līmeni. Ja iekārtas saņem pārāk tīru vai pārāk piesārņotu un toksisku ūdeni, tad tās nespēj paveikt savu darbu.

Patlaban liela uzmanība tiek pievērsta atkritumu savākšanai – no 2022. gada 1. februāra plānots ieviest depozīta sistēmu –, kā arī cīņai pret plastmasas iepakojumu: gan plastmasas maisiņiem, gan arī vienreizlietojamiem traukiem un citiem izstrādājumiem. Vai cilvēki ir gatavi lietot videi draudzīgāku iepakojumu?

Tā kā vienreizlietojamais iepakojums ir liela ērtība, pieteikt karu, īpaši plastmasas iepakojumam, ir vienīgais pareizais risinājums, jo labprātīga atteikšanās ir ļoti grūta, un tas nenovedīs pie rezultātiem, kurus vēlamies sasniegt. Domāju, vienreizlietojamo plastmasas trauku aizliegums (no 2021. gada 5. jūlija Eiropas Savienībā (ES), arī Latvijā, būs aizliegts tirgot vienreizlietojamos plastmasas traukus – red.) radīs jaunus materiālus, jācer, ka videi draudzīgākus.

Pirms 100 gadiem attīstoties ķīmijas nozarei, uzņēmumi ar sajūsmu uztvēra jaunās iespējas, taču nedomāja par ražošanas atkritumiem, jo neapzinājās problemātiskās sekas. Arī mūsdienās, radot jaunus plastmasas veidus un polimēru materiālus, nozare pozitīvi novērtē iespējas, ko tie sniedz: ļauj pagarināt produkta izmantošanas laiku vai dažādot noietu tirgu. Tomēr pēc kāda laika redzam sekas – šie produkti pārvēršas par atkritumiem, kurus nemākam apsaimniekot. Kad tika radīta plastmasa, neviens neparedzēja, ka ūdenī, zivīs un cilvēku organismā nonāks mikroplastmasa.

Jāpiemin Eiropas Savienības “Zaļais kurss”, kas paredz līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitāti. Tas nav tikai stāsts par oglekļa dioksīdu un siltumnīcefekta gāzēm, bet kopumā iezīmē atkritumu apsaimniekošanā jaunu pieeju un aprites ekonomikas lomu – jāattīsta bezatlikumu tehnoloģijas, jāsamazina atkritumu apglabāšana, jāatrod jauns izmantojums materiāliem, kas ir beiguši savu dzīves ciklu, priekšroku dodot materiāliem, kurus var pārstrādāt vai atkārtoti izmantot.

Karš pret plastmasu sākās pirms dažiem gadiem ar aizliegumu veikalos saņemt maisiņus bez maksas. VVD ir secinājis: lai gan Latvijā pēdējo četru gadu laikā plastmasas maisiņu patēriņš ir samazinājies, tomēr 2019. gadā netika sasniegts iepriekš izvirzītais mērķis – gada patēriņa līmenis nepārsniedz 90 vieglās plastmasas maisiņu uz vienu cilvēku. Šobrīd tie ir 283 maisiņi.

Plastmasas maisiņu patēriņš pēdējo četru gadu laikā samazinājies par 25%, bet tas nav pietiekami, lai sasniegtu ES uzstādītos mērķus. Kopš aizliegums ir spēkā, dienests kā kontrolējošā institūcija ir īstenojis “konsultē vispirms” principu un nav aktīvi sodījis uzņēmumus. Lielākā daļa tirgus spēlētāju ir pielāgojušies prasībām – vai nu ieviesuši alternatīvus iepakojumus, vai plastmasas maisiņus piedāvā par maksu, kas ir veicinājis patēriņa samazināšanos. Taču “grēko” mazie tirgotāji, tirgus pārdevēji, kuru ir visai daudz, bet patērē plastmasas maisiņus mazākā apjomā.

No 2025. gada plānots vieglās plastmasas maisiņus aizstāt ar iepakojumu no papīra un kartona vai citu dabisko šķiedru un bioplastmasas izejmateriāliem.

Likumdošanā vairāk virzāmies uz aizliegumiem, jo cita ceļa nav. Taču jāatgādina, ka lielu daļu iepakojuma veido PET un plastmasas iepakojums. Saeimai, pieņemot grozījumus Iepakojuma likumā un nosakot dzērienu iepakojuma depozīta sistēma ieviešanas termiņu – 2022. gada 1. februāri –, kā arī nosacījumus, ir izdevies spert lielu soli uz priekšu. Latvijai tas ir sasniegums, jo ir bijuši vairāki mēģinājumi ieviest depozīta sistēmu, šobrīd esam iegājuši finiša taisnē un atpakaļceļa vairāk nav.

Šī gada rudenī VVD rīkos konkursu operatoram, kurš nodrošinās izlietotā iepakojuma depozīta sistēmas darbību. Ir jau izveidots uzņēmums “Depozīta iepakojuma operators”.

Jā, tas, iespējams, ir viens no pretendentiem. Saeima likumā ir noteikusi, ka 2020. gada 30. septembris ir pēdējā diena, kad uzņēmumi var pretendēt uz depozīta sistēmas operatora statusu un dienestā iesniegt pieteikumus.

Valdības pieņemtajos “Depozīta sistēmas darbības noteikumos” ir noteikts, kā šī depozīta sistēma darbosies, kādi ir galvenie kritēriji, kā dienests izvēlēsies šo operatoru. Pieņemot lēmumu par operatora izvēli, detalizēti vērtēsim plānu un pierādījumus tam, ka operators ir gatavs ieviest dzērienu iepakojuma depozīta sistēmu – tam ir pieejami finanšu resursi, izvēlēti atbilstoši pieņemšanas veidi, tehniskie risinājumi u. c. Likums nosaka lēmumu pieņemt trīs mēnešu laikā, t. i., līdz šī gada decembra beigām.

Kādas būs galvenās prasības operatoram?

Likumdošanā galvenā prasība ir šāda – lai operatora dalībnieki ir dzēriena ražotāji vai importētāji. Ministru kabinets ir lēmis, ka tas ir galvenais kritērijs, ko vērtējam un kas kopumā būs 30% no vērtējuma. Nākamais kritērijs, ko ir noteicis dienests, – izlietotā iepakojuma pieņemšanas tehniskais risinājums un šīs sistēmas atvērtība jauniem iepakojuma veidiem, tas veidos 18%. Līgums ar operatoru tiks slēgts uz septiņiem gadiem – līdz 2029. gada 1. janvārim. Sabiedrībā pastāv pieprasījums, ka būtu nepieciešams paplašināt iepakojuma klāstu, kuru depozīta sistēmā varētu pieņemt un pārstrādāt.

Likumprojekta anotācijā tika prognozēts, ka depozīta sistēmā iekļauto dzērienu iepakojums būs 23 000 tonnu gadā, kas ir aptuveni 8–10% no kopējā iepakojuma masas (255 000 tonnu gadā). Tas nav daudz.

Tetrapakas veido būtisku iepakojuma daļu, par kuru bija diskusija, bet tomēr beigās tika pieņemts lēmums neiekļaut to depozīta sistēmā. Jāatzīmē arī olu ražotāju vēlme atkārtotai pārstrādei nodot olu iepakojuma kastītes. Mēs no savas puses saredzam tetrapaku iekļaušanu šajā sistēmā, tomēr tas nav jautājums, par kuru var izlemt dienests: par to jālemj politiķiem un sabiedrībai. 

Dienests labprāt šajās depozīta sistēmās redzētu visus atkritumus, kas rodas, īpaši iepakojumu. Mūsuprāt, depozīta sistēmas būtu jāveido ne tikai iepakojumam. Jau publiski izskanējis viedoklis par riepu depozīta sistēmas izveidošanu vai kādu alternatīvu riepu depozīta sistēmai, piemēram, Latvijā ienākošo riepu marķēšana, apliecinot, ka par riepu jau ir samaksāta ražotāja atbildības maksa, lai tā tiktu tālāk pārstrādāta. Šobrīd, kad ir atvērtas robežas, ir sarežģīti izsekot un kontrolēt, vai katra riepa tiek iekļauta ražotāju atbildības sistēmā. Analizējot automašīnu skaitu un pārdoto riepu apjomu un to, kas tiek reģistrēts ražotāju atbildības sistēmā – par ko ražotāji pārdošanas brīdī jau samaksā pārstrādes maksu –, secinām, ka diemžēl ne par visām riepām tiek samaksāta pārstrādes maksa, kas nozīmē, ka daudzas riepas nonāk vidē.

Visu laiku ir šī problēma – riepas, dīvāni, būvgruži tiek izmesti mežā. Nesen VVD izplatīja preses relīzi, kurā aicināja pievērst uzmanību publiskajos iepirkumos nesamērīgi zemām cenām par būvniecības atkritumu apsaimniekošanu, jo ir konstatēti lielā apjomā izbērti un aprakti nereģenerēti būvniecības atkritumi, arī nolietotas riepas un plastmasas caurules.

Tiesa, šī problēma nav jauna. AS “Latvijas Valsts meži” statistika liecina, ka mežu piegružošana palielinās. Arī mūsu mobilajā lietotnē “Vides SOS” saņemto ziņojumu skaits šogad būtiski pieaudzis.

Esam secinājuši, ka ir trīs veidu atkritumi, kurus izmet mežā. Pirmkārt, tie ir sadzīves atkritumi. Šis jautājums jārisina pašvaldībai. Lai samazinātos mežos izmesto atkritumu apjoms, pašvaldībām aktīvāk jākontrolē, vai visām mājsaimniecībām ir noslēgts atkritumu izvešanas līgums, vai pakalpojums tiek saņemts par visu apjomu un vai atkritumi tiek izvesti pietiekami bieži. Diemžēl redzam, ka daudzviet mazdārziņos vai privātmājās nav noslēgts sadzīves atkritumu izvešanas līgums.

Otrkārt, atkritumus mežā izved nelegālas atkritumu apsaimniekošanas firmas vai privātpersonas. Tā ir iedzīve, kura vairs nav vajadzīga. Šis jautājums kopā jārisina dienestam, pašvaldībām un policijai.

Treškārt, tiek izmesti būvniecības atkritumi, kuri vidē nonāk no celtniecības objektiem – gan no individuālām dzīvojamām mājām un maziem būvobjektiem, gan no publiskās infrastruktūras objektiem.

Attiecībā uz pašvaldību iepirkumiem – būvniecības atkritumi pārsvarā nonāk dažādos pamestos karjeros. Dienesta inspektoru rīcībā ir nonākušas tāmes, kuras analizējot konstatējām, ka būvgružu apsaimniekošana tajās nav iekļauta vispār vai summas ir neadekvāti zemas, par kādām būvgružus legāli nav iespējams reģenerēt – sasmalcināt un tālāk sagatavot izmantošanai citā objektā vai nodot apglabāšanai poligonā.

Kādas vēl ir problēmas ar atkritumiem Latvijā?

Profesionālās firmas, kas ir saņēmušas licences, nereti izdara pārkāpumus, jo maksa, ko uzņēmumi un iedzīvotāji ir gatavi maksāt par atkritumu apsaimniekošanu, nenosedz visas reģenerācijas izmaksas. Mēs neesam gatavi maksāt par atkritumu pārstrādi. Tā kā šī maksa ir vairākas reizes zemāka nekā citās Eiropas valstīs, bagātās Eiropas valstis meklē iespējas ievest Latvijā dažādus, arī bīstamos, atkritumus, piesārņotas gruntis, organisko mēslojumu, kas sastāv no notekūdeņu dūņām, dažāda tehniskā komposta piemaisījumiem u. c. Maksa Eiropā, ko, piemēram, piesārņotas grunts īpašnieks ir gatavs samaksāt par atkritumu izvešanu, ir krietni augstāka nekā Latvijā. Līdz ar to novērojam tendenci, ka daudzi uzņēmumi saskata to kā labu biznesu – ievest Latvijā vāji piesārņotas, bet tomēr piesārņotas gruntis. Katru šādu gadījumu rūpīgi vērtējam, izvirzām stingras prasības, bet nereti tomēr atļauju šādām darbībām nedodam.

Visu laiku ir jāatrod līdzsvars, kā sabalansēt vidi ar ekonomisko darbību. VVD secinājis, ka arvien biežāk uzņēmumu ieceres uzsākt jaunu piesārņojošo darbību saskaras ar sabiedrības noraidošo attieksmi, un tas ir tāpēc, ka uzņēmumiem ir formāla pieeja sabiedrības līdzdalībai, tostarp sabiedriskajai apspriešanai.

Jebkura rūpniecības vai lauksaimniecības uzņēmuma darbība kaut kādā veidā būs jūtama. Ar to ir jārēķinās, ja gribam dzīvot pārtikušā Latvijā. Līdz ar to ir jāsabalansē tiesības dzīvot tīrā vidē, vienlaikus attīstot uzņēmējdarbību. Dienesta loma ir sabalansēt un izvērtēt šīs intereses, nepieļaujot vides pasliktināšanos, uzņēmumiem izvirzot prasības un tās kontrolējot.

Racionāls cilvēks pret jaunu ražošanu protestē tad, ja ir pārliecināts, ka tā radīs kaitējumu, vai nav pietiekami informēts. Ja nav informācijas, tad ir normāli, ka cilvēki iebilst. Jāatzīmē, ka likumdošana nepieļauj tādas piesārņojošas darbības, kas kaitētu videi. Tomēr iedzīvotājam ir jāgūst pārliecība, ka visas vides kvalitātes prasības tiks ievērotas. Dienests šogad vairākkārt uzsvēris – uzņēmumiem arī pēc atļaujas saņemšanas, t. i., visā savas darbības laikā, ir jāinformē sabiedrība, kāds ir vides stāvoklis. Šo prasību dienests izvirza, arī izsniedzot piesārņojošas darbības atļauju. 

Labs saturs
13
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU