Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Notekūdeņu apsaimniekošanā valstī gadu gaitā ir ieguldīts viens miljards eiro. Daudzviet Latvijā izbūvēti centralizētie kanalizācijas tīkli, taču mājsaimniecības tiem nesteidz pieslēgties un turpina izmantot decentralizētās kanalizācijas sistēmas. Pēc iesaistīto pušu domām, notekūdeņu apsaimniekošanas sistēmu sadrumstalotību varētu mazināt administratīvi teritoriālā reforma. Bet pagaidām nav atrasts risinājums, kā veicināt pieslēgšanos centralizētajiem kanalizācijas tīkliem.
Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) datiem, pēdējo 20 gadu laikā ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstībā ieguldīti vairāk nekā 848 miljoni eiro, lielākā daļa (71%) no Latvijai pieejamās vides investīcijas.
Savukārt plānošanas dokumenta projektā “Notekūdeņu apsaimniekošanas investīciju plānā 2021.–2027. gadam” ir aplēsts, ka aglomerāciju ūdenssaimniecību pašreizējās darbības nodrošināšanai un attīstībai kopumā ir nepieciešami 518 559 279 eiro, no kuriem 220 720 865 eiro ir vajadzīgi tieši kanalizācijas tīklu pārbūvei un atjaunošanai, lai novērstu infiltrāciju apjomu.
Septembra vidū Valsts kontrole publiskoja revīziju “Vai valstī izveidotā notekūdeņu savākšanas, novadīšanas un attīrīšanas sistēma nodrošina vides aizsardzību pret komunālo notekūdeņu kaitīgo ietekmi?”, kurā secināja: pārbaudītajās desmit pašvaldībās, kuras izbūvējušas un paplašinājušas centralizētos kanalizācijas tīklus, nav izdevies sasniegt pat pusi no plānoto pieslēgumu skaita. Atsevišķās apdzīvotās vietās jaunajiem kanalizācijas tīkliem nav pieslēgusies neviena mājsaimniecība.
Līdz šim šo mājsaimniecību radītie notekūdeņi reti ir nonākuši attīrīšanas iekārtās, un ne pašvaldībām kā notekūdeņu apsaimniekošanas organizatorēm, ne VARAM kā vides politikas īstenotājai nav informācijas par to, kur paliek līdz pat 74% decentralizēto kanalizācijas sistēmu notekūdeņu. Revīzijā iekļautajās 10 pašvaldībās divas trešdaļas mājsaimniecību šobrīd izmanto kādu decentralizēto kanalizācijas sistēmu, un tikai 26% šo mājsaimniecību notekūdeņu nonāk pašvaldību izbūvētajās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās un tiek attīrīti.
“Revīzijas rezultāti liecina par kārtējo līdz galam neapzināto jomu valstī un izvirza nepatīkamas hipotēzes par vides piesārņojuma apmēru, jo nav pienācīgi savākta un attīrīta nozīmīga daļa notekūdeņu. Šobrīd rodas iespaids, ka neviena no atbildīgajām pusēm tā īsti nav pievērsusies sen zināmo problēmu risināšanai,” atzīst valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
VARAM ir meklējis dažādus risinājumus, lai veicinātu pieslēgšanos centralizētajiem kanalizācijas tīkliem. 2019. gadā ministrija pasūtīja pētījumu “Dabas resursu nodokļa (DRN) likmju piemērošanas efektivitātes izvērtēšana”, kurā vērtēja arī šī nodokļa piemērošanu attiecībā uz individuālajām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Pētījuma autori secināja, ka atbilstoši veiktajai analīzei DRN piemērošana decentralizēto kanalizācijas sistēmu īpašniekiem nebūtu efektīvākais veids, kā tos motivēt pieslēgties centralizētajām kanalizācijas sistēmām.
Lai veicinātu decentralizēto kanalizācijas sistēmu īpašnieku izvēli par labu centralizētajai sistēmai, ir radītas dažādas iespējas to finansiāli atbalstīt pašvaldībām. Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 6. panta sestā daļa noteic, ka vietējās pašvaldības dome var izdot saistošos noteikumus par līdzfinansējumu nekustamā īpašuma pieslēgšanai centralizētajai ūdensapgādes sistēmai vai centralizētajai kanalizācijas sistēmai, nosakot līdzfinansējuma apmēru un tā saņemšanas nosacījumus.
Saistošie noteikumi par pašvaldības līdzfinansējumu nekustamā īpašuma pieslēgšanai centralizētajai kanalizācijas un ūdensapgādes sistēmai ir izdoti 35 pašvaldībās, informē VARAM. Daļā pašvaldību ir atšķirīgs līdzfinansējuma apmērs dažādām iedzīvotāju grupām (piemēram, lielāks mazturīgajiem, daudzbērnu ģimenēm vai vientuļajiem pensionāriem).
Likumā arī noteikts, ka ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam ir tiesības par saviem vai citas personas līdzekļiem izbūvēt cauruļvada ievadu vai izvadu, lai pievienotu nekustamo īpašumu centralizētajai ūdensapgādes sistēmai vai centralizētajai kanalizācijas sistēmai, noslēdzot ar nekustamā īpašuma īpašnieku vai valdītāju attiecīgu līgumu, kurā puses vienojas par izbūvētā cauruļvada ievada vai izvada izpirkšanas kārtību un termiņiem.
Pašvaldībām ir iespējams pieteikties uz valsts aizdevumu pieslēgumu izbūves veicināšanai, ja šādu līdzfinansējumu paredz pašvaldības saistošie noteikumi, atbilstoši Ministru kabineta 2020. gada 14. jūlija noteikumiem Nr. 456 “Noteikumi par nosacījumiem un kārtību, kādā pašvaldībām izsniedz valsts aizdevumu ārkārtējās situācijas ietekmes mazināšanai un novēršanai saistībā ar Covid-19 izplatību”.
VARAM informē, ka aizņēmumam ir virzīti kopumā trīs – Mārupes novada pašvaldības, Auces novada pašvaldības un Daugavpils pilsētas pašvaldības – projekti ar 1,62 miljonus eiro (aizdevuma summa ir 1 213 125 eiro) lielu finansējumu, kas paredz atbalstu pieslēgumu izbūvei mājsaimniecībām ar 2152 iedzīvotājiem.
Savukārt Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) norāda, ka pašvaldību finansiālās iespējas sniegt atbalstu ir ierobežotas un priekšlikums nodrošināt pieslēgumu centralizētajai kanalizācijas sistēmai no valsts līdzekļiem nav guvis atsaucību. LPS jau 2014. gadā aicināja pieslēgumus centralizētajiem tīkliem finansēt no valsts un Eiropas Savienības budžeta.
Pirms trim gadiem – 2017. gada vidū – Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr. 384 “Noteikumi par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu”, kas paredz gan reģistra izveidi pašvaldībās, gan prasības decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanai. Noteikumi neattiecas uz lauku teritorijām, tostarp viensētām, kā arī neaizliedz lietot sausās vai pārvietojamās tualetes.
LV portāls jau rakstīja, ka pašvaldībai vai tās sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam līdz 2019. gada 1. janvārim jāuzsāk un līdz 2021. gada 31. decembrim jāpabeidz individuālo kanalizācijas sistēmu reģistra izveide. Jaunās prasības skar visas ciemu un pilsētu individuālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, krājtvertnes un nosēdtvertnes, kas nav pievienotas centralizētajai kanalizācijas sistēmai.
2019. gada 20. novembrī spēkā stājās grozījumi noteikumos Nr. 384 “Noteikumi par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu”, kas paredz: ja decentralizētās kanalizācijas sistēmas īpašnieks līdz 2021. gada 31. decembrim nenodrošina notekūdeņu savāktuves atbilstību noteiktām prasībām un attiecīgajam nekustamajam īpašumam piegulošās ielas vai ceļa robežās ir ierīkota centralizētā kanalizācijas sistēma, decentralizētās kanalizācijas sistēmas īpašnieka pienākums ir ierīkot pieslēgumu centralizētajai kanalizācijas sistēmai līdz 2023. gada 31. decembrim.
“Ministrijas ieskatā vietās, kur ir iespējams pieslēgties centralizētajiem kanalizācijas tīkliem, tas būtu jādara obligāti, paredzot pietiekamu laiku, lai to veiktu, ņemot vērā iedzīvotāju sociālekonomiskās iespējas,” ir uzsvēris vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce.
Tiesa, VARAM ir secinājis, ka arī nākotnē Latvijā būs vietas (gan aglomerācijās, gan citās apdzīvotajās vietās un lauku teritorijās), kur racionālāk un ekonomiski pamatotāk būs izmantot decentralizētus risinājumus notekūdeņu savākšanai un attīrīšanai. Šādas vietas var būt arī pilsētu teritorijās, piemēram, no pārējās apbūves nodalītas atsevišķas ēkas vai nelielas ēku grupas.
Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums dod tiesības pašvaldībām teritorijas plānojumā noteikt tādas apbūves teritorijas, kurās jāierīko centralizētās ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas. Ir pašvaldības, kas teritorijas plānojumu ir grozījušas vai izstrādājušas no jauna pēc 2016. gada 1. janvāra, kad spēkā stājās Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums. Piemēram, pašlaik izskatīšanā ministrijā ir Ādažu novada teritorijas plānojums, kurā ir norādītas t. s. ūdenssaimniecības aglomerāciju teritorijas, kas būtībā ir teritorijas, kur izbūvējami centralizētie tīkli.
Mārupes novada domes attīstības nodaļas vadītāja Ilze Krēmere skaidro, ka pirms apmēram desmit gadiem pašvaldība ar domes lēmumu ir noteikusi aglomerācijas teritorijas, kurās ir nepieciešams veidot centralizētos kanalizācijas pieslēgumus. Obligāti šī prasība attiecas uz jaunu namu būvniecību un pārbūvi. “Iedzīvotāji labprāt izmanto iespēju pieslēgties centralizētajai kanalizācijas sistēmai, jo Mārupē ir augsts gruntsūdeņu līmenis un cilvēki redz, ka viņi netiek galā ar lokālajām sistēmām, un negrib dzīvot savos notekūdeņos,” saka I. Krēmere. “Tur, kur ir vecā, lokālā, kanalizācijas sistēma, var tikai veicināt to pieslēgšanos centralizētai sistēmai. Bet nereti iedzīvotāji saprot, ka lokālo kanalizāciju pārbūvēt atbilstoši vides prasībām, iespējams, ir daudz dārgāk, nekā pieslēgties centralizēti.”
Mārupes pašvaldības atbalsta lielums ir 50% no izmaksām (atsevišķos gadījumos 80–100%), un mājai ir jābūt nodotai ekspluatācijā. Ir noteikti finanšu atbalsta griesti – 2500 eiro.
Valsts kontrole ir secinājusi, ka papildu izaicinājumus efektīvai notekūdeņu savākšanai un attīrīšanai rada arī daudzviet sadrumstalotā notekūdeņu apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēju struktūra. Taču šo situāciju var uzlabot administratīvi teritoriālā reforma, vienisprātis ir gan Valsts kontrole, gan VARAM.
Valsts kontrole pauž cerību, ka administratīvi teritoriālā reforma būs labs atspēriena punkts arī ūdenssaimniecību darba pilnveidošanai pašvaldībās, ļaujot apvienot kompetences un resursus un rast notekūdeņu savākšanas, novadīšanas un attīrīšanas jomā tādus risinājumus, kas mazinās vides piesārņojumu ne tikai no centralizētajās, bet arī no decentralizētajās kanalizācijas sistēmās savāktajiem notekūdeņiem.
Savukārt VARAM uzsver, ka reforma mazinās pašvaldību nevienlīdzību notekūdeņu apsaimniekošanā, radot teritoriāli lielāku pašvaldību izveidi un sniedzot iespēju katrai pašvaldībai rast optimālāko savas pārvaldes risinājumu.
Jāatgādina, ka 2019. gada maijā Eiropas Komisija izteica Latvijai otro brīdinājumu par nepietiekamu notekūdeņu attīrīšanu, jo tiek pārkāpta komunālo notekūdeņu direktīva. Lielākajās apdzīvotajās vietās līdz 2015. gada 31. decembrim centralizēti bija jāsavāc vismaz 98% no visiem notekūdeņiem. Taču 14 pilsētas šo rādītāju aizvien neizpilda, un tas bijis iemesls, kādēļ sākta pārkāpuma procedūra pret Latviju.
