Par spīti visu piesedzošajai Covid-19 ēnai, joprojām aktuāls paliek sensenais jautājums par kadru politiku medicīnā, par hronisku cilvēkresursu trūkumu, par nesamērīgu atalgojumu nozarē strādājošajiem, par izglītības problēmām, par kvalifikācijas atzīšanas problēmām, par ētiku, par neētiku saskarsmē, par direktīvām un direktīvu vadības stilu, beigu beigās – par loģiku vai tās trūkumu.
Latviešu ārstu un zobārstu apvienība (LĀZA) jau sen, vairāk nekā 70 gadus, kā sabiedriska organizācija – bet ne politiska partija – cenšas risināt tos jautājumus, kas aktuāli tās biedriem, pasaulē strādājošajiem veselības nozares profesionāļiem. Un līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu saikne starp kolēģiem šeit un tur ir izveidojusies gana cieša. Bet paliek atklāts jautājums – vai Latvijai vajag tos, kas no tās izbraukuši mācīties un strādāt uz citām valstīm un gribētu atgriezties, lai ne tikai ārstētu pacientus, bet arī iesaistītos veselības aprūpes un medicīniskās izglītības sistēmas uzlabošanā ar savām zināšanām un pieredzi. Vai vajag?
Pateikt, ko par remigrāciju domā LĀZA valde, – tāds ir šī raksta tapšanas mērķis.
Vai remigrācija notiek?
Laikam “remigrācija” ir jauns termins. Taču tas varbūt pat ir atbilstošāks vārds nekā “reemigrācija”, jo pārcelšanos uz citu Eiropas Savienības (ES) valsti varētu saukt par vienkāršu migrāciju un atgriešanos – par remigrāciju. Līdzīgi kā cariskās Krievijas laikā ar studēšanu Tērbatā, Pēterburgā un Maskavā, arī pašreiz daudzi Latvijas censoņi papildina zināšanas ES. Mēs zinām, ka daļa atgriežas. Tā vien šķiet – jo īsākas studijas, jo lielāka varbūtība atgriezties. Zināšanu papildināšana, migrācija, remigrācija un tāpat arī citu tautību ES ārstu migrēšana uz Latviju ir normāls process, gandrīz kā putnu migrācija – to nevar apturēt. Gandrīz visi, kas šobrīd sēd Latvijas varas augstākajos ešelonos, īsāku vai garāku laiku ir smēlušies zināšanas vai ieguvuši diplomus kādā no tālajām zemēm, daudzi arī ASV, jo tās universitātes vienmēr un visur ir bijušas reitingu augšgalā. Vai remigrēs tie jaunieši, kas šogad un nākamgad dosies pasaulē? Kurš paliks Latvijā? Kas tad būs tie 1,5 miljoni, par kuriem runā “Eurostat” savās prognozēs 2050. gadam? Ja paskatās Latvijas demogrāfisko karti, tad atbilde nav iepriecinoša. Tātad remigrācijas temps ir daudz par lēnu, bet signāli, kas to paātrinātu, ir daudz par vāju vai arī drīzāk negatīvi, kā tas ir mūsu minētajā gadījumā ar ārstu Uģi Gruntmani.
Vai remigrācija ir vajadzīga?
Tā bijusi vajadzīga pagātnē: Latvijas Universitātes veidošanās laikā nodibinoties Latvijas valstij 1918. gadā, kā arī pēcāk – trimdā – Baltijas Universitātei Vācijā, abos gadījumos bija vitāli nepieciešami izglītoti mācību spēki, kas aizpildītu vakuumu, jo augstākā izglītība bija tikai veidošanās stadijā.
Tas, vai pašreiz remigrācija ir vajadzīga, laikam atkarīgs no tā, kam uzdod šo jautājumu. Pēc dažādu lemšanas veidu un līmeņu pretdarbības, ar ko saskārās Uģis Gruntmanis, atklāti sevi piedāvājot darba tirgū, var secināt, ka remigrācija nav vajadzīga. Faktiski īsta vakuuma nav. Ja arī kāda vakance parādās, tad tā tiek aizpildīta ar pašreizējai sistēmai daudzmaz atbilstīgu personu.
Tomēr mēs domājam, ka remigrācija ir vajadzīga. Joprojām trūkst ārzemēs izglītotu un rietumnieciski domājošu darbinieku ar nepatraipītu reputāciju. Ja uzceļ augstu sienu, kurai netiek pāri, tad tas var kaitēt ilgtermiņa pozitīvai attīstībai. Ikviens no ārstiem, kurš atgriezies pēc īsāka vai garāka profesionālās pilnveides laika, jums pateiks, ka atgriežoties ir bijis gatavs gāzt kalnus, bijis spārnots jaunām idejām un apņēmies darīt pasauli labāku. Un daudziem tas arī ir izdevies. Ir piemēri, kad remigrējušais kolēģis paveic to, ko citi nebūtu paveikuši. Arī pozitīvais mēdz pielipt. Uz to arī ceram, ka remigrācija nesīs pozitīvas vēsmas, jaunas idejas, jaunu, kritisku un reizē konstruktīvu skatu uz mācību un darba vidi.
Vai ir šķēršļi remigrācijai?
Atkal jāatskatās vēsturē – Rīgā 18. un 19. gadsimtā latviešu censoņiem bija likumos iestrādāti šķēršļi iespiesties vācu dominētajā vidē. Toreiz bija skaidri formulēti noteikumi, kāpēc tas nav iespējams vai ir gandrīz neiespējams.
Pašreiz ir līdzīgi. Tāpat arī – vēlme saglabāt status quo. Šis pašreizējais statuss ir ne tikai ērts, bet arī pasargā no necaurspīdīguma un reizēm apšaubāmā godīguma izgaismošanas. Papildus grūtības rada iesūkusies postpadomju ilūzija par autoritārismu kā problēmu risināšanas līdzekli.
Ja šķēršļu joslas barjeras varam nosaukt vārdos, tad augstākā ir attieksmes un attiecību kultūra, nākamā būs juridiskā barjera, tad finanšu barjera un sociālās neaizsargātības barjera, kuru kā nopietnu iemeslu neatgriezties aptaujās min visi.
Vai un kā remigrācijas šķēršļus var novērst?
Laikam jau jāizmanto pedagogiem un labām ģimenēm sen zināmā patiesība – audzina nevis vārdi, bet gan labs piemērs. Tāpēc LĀZA turpinās piedāvāt savu kvalifikāciju un atbalstu, mūsu kolēģi ir gatavi dalīties savās zināšanās. Studenti, rezidenti un jaunie ārsti novērtē sniegto atbalstu – iespējas praksē redzēt rietumnieciskas pieejas priekšrocības un, kopā darbojoties, apgūt praktiskās iemaņas, kā arī saņemt iedrošinājumu un padomu. Šim laikam jaunās problēmas ar pārvietošanos starp valstīm savā veidā ir nojaukušas valstu robežas, un kolēģu saziņa interneta vidē nu iztiek bez visu regulējošā starpnieka. Noteikti būtu jāatbalsta jauno ārstu un jauno speciālistu asociācijas, cerot, ka tās nepiemeklēs pašlabuma un varas centralizācijas kāre. Var iedot makšķeri, bet nevar cita vietā izvilkt zivi. Tām nepieciešamajām pārmaiņām, ko mēs kā organizācija uzskatām par vajadzīgām, jānotiek tad, kad tās atzīs arī kolēģi Latvijā. Akadēmiskās informācijas centrs (AIC) – iestāde, kura veic ārvalstīs iegūtās profesionālās kvalifikācijas atzīšanu reglamentētajās profesijās, – aicina piedalīties aptaujā “par Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūras atpazīstamību un nozīmi izglītībā un darba tirgū”. Kāpēc te pieminam šo aptauju, kas ir galvenā informācija AIC mājaslapā? Lai parādītu, cik viegli var atstumt cilvēku, piespiest viņu atmest ar roku un nedoties tālāk. Pietiek vienkāršas lietas nosaukt nesaprotamos terminos. Līdzīgi ir ar remigrāciju medicīnā – noteikumi un prasības ir noformulēti tā, ka var kaklu nolauzt. Katrā ziņā jāapbruņojas ar pacietību, laiku un naudu, jo šis ir maksas pakalpojums. Par ārpus ES iegūtas kvalifikācijas atzīšanu AIC pieņem lēmumu 6–12 mēnešu laikā no visu dokumentu iesniegšanas dienas. Gadu uz koferiem. Un tad ar neizpakotiem atkal atpakaļ, ja cerības strādāt atbilstoši savām spējām un vēlmēm nepiepildās...
Bez padoma te neiztikt – ja tiešām Latvija vēlas savus dēlus un meitas atpakaļ, tad runājiet labā valodā – runājiet tā, lai var saprast, un esiet iecietīgi, ja kāds pārprot.
Ja tiešām Latvija vēlas savus dēlus un meitas atpakaļ, tad runājiet labā valodā – runājiet tā, lai var saprast, un esiet iecietīgi, ja kāds pārprot.
Dot padomu, atbalstīt ar savu pieredzi, norādīt uz šķēršļiem – to mēs varam, bet šķēršļus noņemt var tikai tie, kas drīkst tos uzlikt.
Vai ir pozitīva pieredze?
Nav noliedzams, ka ir arī gadījumi, kad kolēģi atgriežas Latvijas darba tirgū. Katram ir savs pieredzes ceļš, bet nevienam tas nav bijis raits un labi saprotams. Vērtīgs ir Diasporas likums, jo ikvienam ierēdnim var atgādināt – likums noteic, ka “jāveicina atgriešanās!”. Process ir iekustināts, tikai rit pārāk lēni. Tas neattiecas tikai uz ārstiem – līdzīgas problēmas ir arī arhitektiem, inženieriem, advokātiem u. c. reglamentēto profesiju pārstāvjiem. Ar dubultās pilsonības termina ietveršanu Pilsonības likumā valsts jau ir pateikusi, kuras ir “drošās valstis” – ES, EEZ, ASV, Kanāda, Austrālija un Jaunzēlande. Šajās valstīs izdotajiem speciālistu diplomiem un ievēlētajiem amatiem jātiek ņemtiem vērā Latvijā!
Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) izprot nepieciešamību nodrošināt ārstu un zobārstu mobilitāti un biedru pilnsapulcē 2020. gada 14. janvārī pieņēma grozījumus Izglītības komisijas nolikumā, lai kolēģiem no ASV, Kanādas, Austrālijas būtu kvalifikācijas atzīšanas process pielīdzināts ES, taču nedz likumā par reglamentētajām profesijām, nedz Ministru kabineta noteikumos tas vēl nav izmainīts. Augstākās izglītības centra (AIC) prasības ir tās pašas vecās – uzlabots vien tas, ka nu Covid-19 gaismā iespējams iesniegt dokumentus elektroniski vai pa pastu. Bet laiks rit uz priekšu, un cilvēku, kas vēlas aizbraukt, kļūst krietni vairāk nekā to, kas vēlas atgriezties. Aptaujas rāda, ka vecāko kursu studenti vēlas mācīties ārzemēs, daudzi grasās iziet rezidentūru ārpus Latvijas. Nedomājam, ka visi, kas pēcdiploma studijas turpina ārzemēs, grib tur palikt. Latvijā ir mājas, ģimene, draugi un daudzi citi faktori, kuru pietrūkst, ilgstoši dzīvojot ārzemēs.
Aizbraucēju kaunināšanas vietā būtu jākultivē profesionālas un personiskas attiecības un jāseko līdzi aizbraucēju profesionālajai attīstībai, uzturot regulāru kontaktu. Aizbraucēji ir Latvijas jaunieši, kuru izglītībā jau ir tik daudz ieguldīts. Nav svarīgi, vai to darīs pašvaldības, kam kritiski trūkst ārstu un māsu, vai lielās slimnīcas, kam vajadzīgi attiecīgi speciālisti, vai arī ministrija. Svarīgi ir sagādāt un piedāvāt pievilcīgus darba apstākļus, atzīt ārzemēs izdotos diplomus un paātrināt kvalifikācijas atzīšanas procesu. Jo ilgāk ārsts vai kvalificēta māsa strādā ārzemes, jo grūtāk būs atgriezties.
Epiloga vietā
Ir svarīgi, lai Latvijā apzinātos potenciālu, ko diasporas kolēģi var sniegt mūsu valsts medicīnai, zinātnei un izglītībai, un aktīvi meklētu risinājumus, piesaistot šos kolēģus. Latvijas valsts tika izveidota, tieši pateicoties diasporas latviešiem, kurus toreiz tā nesauca, bet viņu zināšanu un entuziasma devums bija ievērojams. Varbūt Uģa Gruntmaņa aizbraukšana izvērtusies publiski ļoti emocionāla, un mēs visi varam tikt ievilkti konfliktā, kas liek izvēlēties puses, tomēr ir svarīgi neļauties tam un redzēt patieso problēmu – to, ka Latvijas medicīnā pārmaiņas ir vajadzīgas un daudzās jomās bija vajadzīgas jau vakar, nevis rīt. Tādēļ, lai kādi bija viena diasporas pārstāvja aizbraukšanas apstākļi, ar līdzīgiem apstākļiem saskarsies arī citi. Un šie apstākļi ir jāmaina, ja Latvija grib nevis slīdēt pa straumi, bet gan uzņemties atbildību par savas medicīnas likteni. Var pievest zirgu pie ūdens, bet nevar to piespiest dzert, ja tas nevēlas, tomēr negribas sagaidīt brīdi, kad zirgs pats vairs nespēj padzerties.
